— Piektā kolona, — sacīja māte.
— Aha. Drils tāpat saka. Bet viņi nespēj izgudrot, kā pārsteigt Zemes iedzīvotājus un kā tikt pie palīgiem.
— Nav nekāds brīnums. Mēs esam ārkārtīgi stipri, — māte iesmējās, nokopdama galdu. Pelēns sēdēja un skatījās uz galdu, it kā redzētu savā priekšā visu, par ko bija stāstījusi.
— Beidzot vienā jaukā dienā, — Pelēns teatrāli čukstēja, — viņiem ienāca prātā bērni!
— Ak tā! — jūsmīgi iesaucās māte.
— Un viņi nodomāja, ka lielie mūždien ir aizņemti… viņiem nav laika skatīties zem rožu krūmiem vai grābāties pa zāli.
— Tikai kad lasa gliemežus vai sēnes.
— Bez tam viņš runāja kaut ko par dim- dimām.
— Par kādām dimdimām?
— Par dimsijām.
-— Dimensijām?
— Tādu esot četras. Un vēl runāja kaut ko par bērniem līdz deviņu gadu vecumam un par iztēli. Jocīgi klausīties, kad Drils runā.
Misis Morisa jutās nogurusi.
— Tas droši vien ir jocīgi. Bet Drils tevi ir nogaidījies. Ir jau krietni vēls. Ja tu gribi tikt galā ar iebrukumu pirms mazgāšanās un gulētiešanas, tad skrien ātrāk.
— Vai tad vajadzēs mazgāties? — negribīgi iejautājās Pelēns.
— Noteikti. Kāpēc gan bērniem nepatīk ūdens? Bērniem visos laikos nav paticis mazgāt ausis.
— Drils teica, ka man vairs nevajadzēšot mazgāties, — sacīja Pelēns.
— Ak tā viņš teica?
— Tā viņš teica visiem bērniem. Nekādas mazgāšanās. Un mēs varam neiet gulēt līdz desmitiem un sestdienās vienas televīzijas programmas vietā skatīties divas.
— Lai misters Drils labāk pievalda muti. Es aprunāšos ar viņa māti un …
Pelēns gāja uz durvju pusi.
— Mēs plēšamies ar pāris puikām —■ ar Pitu Bricu un Deilu Džeriku. Viņi jau ir lieli. Viņi mūs apceļ. Viņi ir vēl sliktāki par vecākiem. Viņi pat netic Drilam. Vīzdegunīgi, tāpēc ka ir lielāki. It kā viņi zinātu labāk. Paši vēl nesen bija mazi. Es viņus ienīstu vairāk par citiem. Mēs viņus nogalināsim pirmos.
— Un mani ar tēti pēc tam?
— Drils teica, ka jūs esot bīstami. Zini, kādēļ? Tādēļ, ka jūs neticat marsiešiem! Viņi ļaus mums valdīt pār pasauli. Nu, ne jau mums vien, bet kaimiņkvartāla bērniem arī. Es droši vien būšu karaliene.
Viņa atvēra durvis.
— Mam!
— Nu?
— Ko nozīmē lo-ģi-ka?
— Loģika? Saproti, mīlulīt, loģika ir prasme spriest, kas ir pareizi un kas nav pareizi.
— Drils ierunājās arī par to, — Pelēns sacīja. — Un ko nozīmē ie-tek-mē-jams? — Pagāja vesela minūte, iekams viņa izrunāja šo vārdu.
— Tas nozīmē… — Māte nodūra acis un paklusām iesmējās. — Tas nozīmē — būt bērnam, mazulīt.
— Paldies par pusdienām! — Pelēns izskrēja ārā, tad pabāza galvu atpakaļ virtuvē. — Mam, es pacentīšos, lai tev pārāk nesāpētu, nudien pacentīšos!
— Paldies tev, — atteica māte.
Noblākšķēja durvis.
Pulksten četros iedūcās videofons. Misis Morisa piespieda ekrāna apgaismes pogu.
— Sveicināta, Elen! — viņa sacīja.
— Sveicināta, Mērij! Kā klājas Ņujorkā?
— Lieliski. Bet kā Skrentonā? Tu izskaties nogurusi.
— Tu tāpat. Ko lai dara — bērni. Maisās pa kājām, — sacīja Elena.
Misis Morisa nopūtās.
— Mans Pelēns tāpat. Superiebrukums.
Elena iesmējās.
— Vai tad pie jums arī bērni to spēlē?
— Ak vai, jā. Bet jau rīt aizrausies ar āķīgiem ģeometrijas uzdevumiem un motorizē- tām^«klasēm». Vai mēs četrdesmit astotajā bijām tikpat neciešami?
— Vēl sliktāki. Spēlējām japāņus un nacistus. Nezinu, kā mani vecāki tikuši ar mani galā. Biju īsta trakule.
— Vecāki pierod laist visu pār galvu.
Klusums.
— Kas notika, Mērij? — jautāja Elena.
Misis Morisa stāvēja ar puspievērtām
acīm; viņa lēni un domīgi ar mēles galu aplaizīja lūpas.
— Ko? — viņa satrūkās. — Nē, nekas. Vienkārši aizdomājos par to. Par laišanu pār galvu un tamlīdzīgi. Nav svarīgi. Par ko mēs runājām?
— Mans Tims neprātīgi iemīlējies kādā puikā, viņam tāds dīvains vārds … jā, šķiet, Drils.
— Tā laikam ir jauna parole. Manai mazajai arī viņš patīk.
— Nedomāju, ka tas varētu būt nonācis pat līdz Ņujorkai. Jādomā, pāriet no mutes mutē. Gluži kā sērga. Es runāju ar Džozefini, un viņa stāstīja, ka viņas mazie — viņi dzīvo Bostonā — esot kā ķerti uz šo jauno rotaļu.
Šai brīdī Pelēns ieskrēja virtuvē padzerties ūdeni. Misis Morisa apgriezās.
— Kā veicas?
— Viss gandrīz ir gatavs, — atbildēja Pelēns.
— Jauki, — sacīja misis Morisa. — Bet kas tas?
— Bumerangs. Skaties.
Viņa pasvieda gumijā iesietu bumbiņu. Gumija izstiepās, un … bumbiņa pazuda.
— Tu redzēji? — Pelēns jautāja. — Hop! — Viņa salieca pirkstu, bumbiņa skrēja atpakaļ rokā, un meitene nošmīkstināja gumiju.
— Parādi vēl vienreiz, — lūdza māte.
— Nevāru. Pulksten piecos mums norunāts iebrukums! Atā! — Pelēns izgāja, šmīkstinā- darna savu rotaļlietu.
Helēna uz videofona ekrāna iesmējās.
— Tims šorīt arī atstiepa tādu bumerangu, bet, kad es dzīros apskatīties, kā tas darbojas, viņš neparko negribēja man rādīt. Tad es mēģināju pati, bet nekas neiznāca.
— Tu neesi ie-tek-mē-ja-ma, — sacīja misis Morisa.
— Ko?
— Neko, neko. Man kaut kas iešāvās prātā. Tev kaut kas bija vajadzīgs, Elen?
— Es gribēju apvaicāties, kā tu taisi to kūku, melno ar balto .;.
Miegaini ritēja laiks. Diena gāja uz beigām. Saule pie skaidrajām zilajām debesīm slīdēja uz rieta pusi. Pār zaļajiem mauriem aizstiepās garas ēnas. Bērnu smiekli un kņa- doņa negribēja un negribēja rimties. Kāda meitenīte piepeši ieraudājusies skrēja prom. Misis Morisa iznāca uz lieveņa.
— Pelēn, kas tur raudāja? Vai tā nebija Pegija Enna?
Pelēns kaut ko darīja pagalmā pie rožu krūma.
— Nu jā. Viņa ir bailule. Mēs ar viņu vairs nespēlēsimies. Viņa ir par lielu, lai spēlētos. Es domāju, ka viņa piepeši izaugusi.
— Un tādēļ viņa raudāja? Nieki. Atbildi man, kā pienākas, citādi tūliņ nāksi iekšā, jaunkundzi
Pārsteigta un aizkaitināta meitene strauji. apsviedās apkārt.
— Pašlaik nevaru. Drīz būs klāt norunātais laiks. Es vairs tā nedarīšu. Piedod man.
— Vai tu iesiti Pegijai Ennai?
— Goda vārds, neiesitu. Paprasi viņai. Tas bija tādēļ, ka … nu, viņa ir zaķapastala …
Bērni sastājās ciešā lokā ap Pelēnu, kas, pieri saraukusi, darbojās ar karotēm un kaut kādu četrstūrainu ietaisi no āmuriem un caurulēm.
— Te un te, — viņa murmināja.
— Tev kaut kas nepadodas? — jautāja misis Morisa.
— Drils iesprūdis. Pusceļā. Ja vien mēs izvilksim viņu ārā, tad būs vieglāk. Tad pēc viņa izlīdīs arī pārējie.