— Vai es nevaru palīdzēt?.
—- Nē, paldies. Es pati.
— Labi. Pēc pusstundas tev jāmazgājas, tad es pasaukšu. Man apnicis skatīties uz jums.
Misis Morisa iegāja iekšā, apsēdās elektriskajā atpūtas krēslā un iedzēra malku alus no pustukšas glāzes. Krēsls sāka masēt viņai muguru. Bērni, bērni. . . Bērnos ir viss — ir mīlestība, ir naids, viss juku jukām. Dažbrīd bērni tevi mīl, te atkal ienīst, un tas viss īsā acumirklī. Vai šie dīvainie bērni kādreiz aizmirst, vai viņi piedod pļaukas un skarbos, asos vārdus, kad viņienf liek kaut ko izdarīt? Kas to lai zina … Patiešām, vai var aizmirst
vai piedot tiem, kam pār tevi vara, šiem lielajiem un neizprotamajiem diktatoriem.
Laiks ritēja. Pār ielu nolaidās dīvains nogaidošs un saspringts klusums.
Pulkstenis pieci. Kaut kur mājā maigi un melodiski iedziedājās pulkstenis: «Laiks ir klāt, laiks ir klāt, pieci rāda pulkstenis …» — un apklusa.
Liktenīgā stunda.
Misis Morisa nosmējās. Liktenīgā stunda.
Uz celiņa iedūcās mašīna. Bija atbraucis vīrs. Misis Morisa pasmaidīja. Misters Mo- riss izkāpa no mašīnas, aizcirta durtiņas un uzsauca savā nodarbībā aizņemtajam Pelēnam. Pelēns nelikās dzirdam. Viņš iesmējās un brīdi stāvēja, vērodams bērnus. Tad kāpa augšā uz lieveņa.
— Labvakar, dārgā!
— Labvakar, Henrij!
Viņa paliecās krēslā uz priekšu un ieklausījās. Bērnus nedzirdēja. Bija pārāk kluss.
Misters Moriss izdauzīja un no jauna piestampāja pīpi.
— Dieniņa jauka. Prieks dzīvot.
2-ž-žž.
— Kas tur? — jautāja Henrijs.
— Nezinu.
Viņa pietrūkās kājās, skatīdamās ar lielām lielām acīm. Gribēja teikt kaut ko, tomēr nepateica. Smieklīgi. Nervi nav kārtībā.
— Ka tikai bērni nesataisa tur kaut ko nelāgu, kā tu domā? -— viņa iejautājās.
— Viņiem ir tikai caurules un āmuri. Un kas tad ir?
— Nekā tāda, kam sakars ar elektrību?
— Galīgi nekā, — sacīja Henrijs. — Es skatījos.
Viņa iegāja virtuvē. Dūkoņa nemitējās.
— Labāk tomēr aizej un pasaki, lai met mieru. Ir jau pāri pieciem. Pasaki viņiem … — Misis Morisa piemiedza acis. — Saki, lai atliek iebrukumu uz rītdienu.
Viņa nervozi iesmējās.
Dūkoņa pieņēmās spēkā.
— Ko viņi tur dara? Patiešām iešu palūkot.
Sprādziens.
Māju satricināja dobjš grāviens. Sprāga arī citos pagalmos un citās ielās.
Misis Morisa nevilšus iekliedzās.
— Tur, augšā! — viņa kā apmāta iesaucās bez prātošanas, bez domāšanas. Varbūt viņa ar vienu aci bija kaut ko saredzējusi, varbūt bija sajutusi nepazīstamu smaržu vai saklausījusi nepazīstamu skaņu. Nebija laika strīdēties ar Henriju un pārliecināt viņu. Lai viņš domā, ka sieva zaudējusi prātu. Jā, lai domā! Vaimanādama viņa skrēja augšā pa kāpnēm. Vīrs skrēja nopakaļ, nespēdams sa-„ prast, kas viņai prātā.
— Bēniņos! — viņa kliedza. — Tur, tur!
Tas bija gaužām nožēlojams iegansts piedabūt viņu ātrāk uzkāpt bēniņos. Ak dievs, kaut pagūtu laikus!
Pagalmā atkal sprāga. Bērni sajūsmināti spiedza, it kā viņiem būtu sarīkota pamatīga uguņošana.
— Tas nav bēniņos! — sauca Henrijs. — Tas ir ārā!
— Nē, nē! — Smagi elsodama, pusdzīva viņa mēģināja attaisīt bēniņu durvis. — Es tev parādīšu. Ātrāk! Es tev parādīšu!
Viņi ieklupa bēniņos. Misis Morisa aizcirta durvis, aizslēdza tās, atslēgu izņēma un iesvieda tālā pielūžņotā kaktā.
Tad viņa, gandrīz vai elpu zaudēdama, sāka runāt visādas aplamības. Viņa nespēja savaldīties. Ārā lauzās neapzinātas aizdomas un bailes, kas visu pēcpusdienu bija slepeni krājušās dvēselē un rūgušas viņā kā vīns. Visi sīkie atmaskojumi, atklājumi un minējumi, kuri augu dienu bija viņu tirdījuši un kurus viņa saprātīgi, apdomīgi un iejūtīgi bija noraidījusi un izvērtējusi. Tagad tas viss eksplodēja un satrieca viņu.
— Te, te, — viņa šņukstēja, atspiedusies pret durvīm. — Te mēs esam drošībā līdz vakaram. Varbūt mēs paklusām izlīdīsim ārā. Varbūt mums izdosies aizbēgt!
Tagad eksplodēja Henrijs, tikai cita iemesla dēj.
— Vai tu esi traka? Kādēļ tu aizsviedi atslēgu? Zini ko, mīļā …
— Jā, jā, es esmu traka, ja tev no tā ir labāk, tikai paliec še!
— Gribētos zināt, kā lai tiek laukā no šejienes!
— Klusāk. Viņi izdzirdēs. Ak dievs, viņi drīz vien atradīs mūs …
Kaut kur tuvu dzirdēja Pelēna balsi. Henrijs apklusa. Visapkārt dūca un švirkštēja, spiedza un ķiķināja. Lejā sīca videofons, sīca neatlaidīgi, skaļi un satraukti. «Varbūt zvana Elena?» misis Morisai iešāvās prātā. «Varbūt viņa grib pateikt man to, par ko es domāju?»
Mājā nodunēja soļi. Smagi soļi.
— Kas ienācis manā mājā? — pikti iesaucās Henrijs. — Kas tur vazājas apkārt?
Smagi soļi. Divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit pāri kāju. Piecdesmit cilvēku iebrukuši mājā. Kaut kāda dūkoņa. Zvaigaļā bērni.
— Šurpu! — lejā kliedza Pelēns.
— Kas tur nāk? — saskaities noprasīja Henrijs. — Kas tur ir?
— Tss! Vai, nē, nē, nē, nē! — lūdzās sieva, turēdama viņu ciet. — Lūdzu, esi mierīgs. Varbūt vēl viņi aiziet.
— Mamm! — sauca Pelēns. — Tēti!
Brīdi klusums.
— Kur jūs esat?
Smagi soļi, smagi, smagi, ļoti smagi soļi dunēja uz kāpnēm. Viņus veda Pelēns.
— Mamm? — Balsī neziņa. — Tēt? — Nogaidošs klusums.
Dūkoņa. Soļi uz bēniņu kāpnēm. Pelēns nāk pa priekšu.
Pēniņos, piespiedušies viens pie otra. drebēdami klusi stāvēja misters un misis Morisi. Elektrības dūkoņa, ērmotā aukstā gaisma, kas piepeši uzspīdēja spraugā zem durvīm, dīvainā smaka un svešādā neiecietības pieskaņa Pelēna balsī beidzot pārbiedēja arī Henriju. Viņš stāvēja mēmajā tumsā blakām sievai un trīcēja.
— Mamm! Tēt!
Soļi. Paklusa dūkoņa. Atslēga ir izkususi. Durvis vaļā. Pelēns ielūkojas bēniņos, aiz viņas snaikstās garas zilas ēnas.
— Re, rokā ir! — saka Pelēns.
RAĶETE
Katru nakti Fiorello Bodoni pamodās un klausījās, kā melnajās debesīs šņākdamas aizšaujas raķetes. Pārliecinājies, ka viņa labā sieva gu], viņš uzcēlās un uz pirkstgaliem izgāja ārā. Kaut dažas minūtes nejust vakarējo ēdienu neizvēdināmo smaku šai upmalas mājiņā! Kaut īsu brīdi Jaut sirdij kopā ar raķetēm pacelties augstu debesīs!
Arī šai naktī viņš puskails stāvēja tumsā un vēroja gaisā izšļācamies ugunīgas strūklas. Raķetes mēroja neiedomājami garu ceļu — uz Marsu, uz Saturnu, uz Venēru!
— Tā, tā, Bodoni…
Bodoni satrūkās.
Rāmi plūstošās upes krastā uz piena pudeJu groza sēdēja vecs vīrs, tāpat vērodams pusnakts klusumā aiztraucamies raķetes.
— Ā, tas esi tu, Bramante!
— Tu nāc ārā katru nakti, Bodoni?
— Tikai ieelpot svaigu gaisu.
— Ak tā? Es gan labprātāk paskatos uz raķetēm, — teica Bramante. — Es vēl biju puika, kad tās parādījās. Ir pagājuši astoņdesmit gadi, un es vēl ne reizi neesmu lidojis.
— Es gan ceru kādreiz pavizināties, — teica Bodoni.