— Muļķis! — iesaucās Bramante. — Tu nekad nelidosi. To var atļauties tikai bagāti ļaudis. — Viņš pašūpoja savu sirmo galvu. — Kad es biju jauns, vini rakstīja ar ugunīgiem burtiem: NĀKOTNES PASAULE! ZINĀTNES UN TEHNIKAS SASNIEGUMI UN ĒRTĪBAS VISIEM! Kas tev deva! Ir pagājuši astoņdesmit gadi. Nākotne ir kļuvusi par tagadni, bet vai mēs lidojam ar raķetēm? Nekā nebija! Mēs mitināmies būdelēs, tāpat kā mitinājušies mūsu senči.
— Varbūt mani dēli… — ierunājās Bodoni.
— Ne dēli, ne mazdēli! — sirmgalvis pārtrauca. — Tikai bagātajiem lemts sapņot un lidot ar raķetēm.
— Paklau, vecais, — Bodoni nedroši ierunājās, — esmu iekrājis trīstūkstoš dolāru. Sešus gadus taupīju. Savai darbnīcai, lai iegādātos šo to no mašīnām. Bet nu jau veselu mēnesi man naktīs nenāk miegs. Es klausos, kā lido raķetes. Un domāju. Bet šonakt esmu izlēmis galīgi. Kāds no mūsu ģimenes lidos uz Marsu! — Viņa tumšās acis zibēja.
— Nejēga! — atcirta Bramante. — Kā tu izvēlēsies? Kurš lidos? Ja lidosi pats, sieva ņems ļaunā, jo tu tomēr būsi bijis debesīs, mazlietiņ tuvāk dievam. Kad tu pēc tam gadiem stāstīsi viņai par šo lielisko ceļojumu — tu domā, ka viņai sirds nekāps pa muti laukā?
— Nē, nē!
— Tā būs, kad es tev saku! Un tavi bērni? Vai viņiem pietiks ar atmiņām par tēti, kas lidojis uz Marsu, kamēr viņi palikuši tepat uz Zemes? Uzdosi tu gan saviem dēliem prātīgu uzdevumu. Viņi sapņos par raķetēm līdz kapa malai. Naktīs viņi ne acu neaizvērs. Nonīks ilgās pēc tām. Tāpat kā tu patlaban. Viņi labāk gribēs mirt, ja nevarēs lidot. To domu neiekal viņiem galvā, es tev p; ekodinu. Lai viņi samierinās ar savu nabadzību. Lai skatās uz savām rokām un vecajiem dzelžiem, nevis uz zvaigznēm.
— Bet…
— Pieņemsim, ka aizlidos tava sieva. Kā tu jutīsies, zinot, ka viņa ir redzējusi, bet tu neesi? Viņa būs kļuvusi līdzīga svētajiem. Tev gribēsies iegrūst viņu upē. Nē, Bodoni, labāk iegādājies jaunu griežamo mašīnu, kas tev vajadzīga kā ēst, liec, lai nazis sagriež tavus sapņus gabaliņos. Un samal tos miltos.
Sirmgalvis apklusa un vērās dzelmē, kur zibēja lidojošo raķešu atspulgi.
— Ar labu nakti, — sacīja Bodoni.
— Saldus sapņus, — atsaucās sirmgalvis.
Kad no spīdīgās kārbas izlēca sagrauzdētas maizes rieciens, Bodoni tikko neiekliedzās. Visu nakti viņš bija novārtījies bez miega. Nemierīgi knosījās bērni, blakām rāmi kā aizmidzis kalns gulēja sieva, bet Bodoni grozījās no vieniem sāniem uz otriem un raudzījās tukšumā. Bramantem bija taisnība. Labāk ieguldīt līdzekļus kādā pasākumā. Vai bija vērts krāt naudu, ja no visas ģimenes tikai v: enam būs iespēja lidot ar raķeti, turpretim pārējiem vajadzēs žēli noskatīties?
— Ēd maizi, Fiorello, — teica viņa sieva Marija.
— Mana rīkle ir sausa, — atbildēja Bodoni.
Istabā ieskrēja bērni — trīs puikas, raudami viens otram no rokām spēju raķeti, un divas meitenes, nesdamas lelles, kas attēloja Marsa, Venēras un Neptuna iedzīvotājus, zaļus ērmus ar trim dzeltenām acīm un divpadsmit pirkstiem.
— Es redzēju raķeti, tā lidoja uz Venēru! — kliedza Paolo.
— Tā uzšāvās gaisā — u-šš! — atdarināja Antonello.
— Klusāk! — apsauca Bodoni, aizspiedis ciet ausis.
Mazie neizpratnē palūkojās uz tēvu. Viņš reti kad uzkliedza.
Bodoni piecēlās.
— Klausieties visi, — viņš sacīja. — Man pietiek naudas, lai vienam no mums nopirktu bijeti lidojumam uz Marsu.
Bērni sajūsmā iespiedzās.
— Sapratāt? — viņš vaicāja. — Lidot var tikai viens no mums. Nu, kurš lidos?
— Es, es, es! — cits caur citu kliedza bērni.
— Tu, — teica Marija.
— Nē, tu, — teica Bodoni.
Visi apklusa. Bērni pārdomāja.
— Lai lido Lorenco, viņš ir vecākais.
— Lai lido Miriamna, viņa ir meitene!
— Apdomā, ko visu tu neredzēsi, — sieva sacīja Bodoni. Bet acis lūkojās kaut kā dīvaini un balss drebēja. — Meteorīti kā zivju bariņi. Bezgalība. Mēness. Jābrauc tam, kas var vēlāk visu, kā nākas, izstāstīt. Tu proti runāt.
— Blēņas. Tu arī proti, — viņš atteica.
Visi trīcēja.
— Nu, tā, — skumji sacīja Bodoni.
Viņš izvilka no slotas dažāda garuma rīkstītes. — Uzvar īsākā. — Viņš izstiepa sažņaugto dūri. — Velciet.
Visi pēc kārtas vilka rīkstīti.
— Garā.
— Garā.
Nākamais.
— Garā.
Bērni bija izvilkuši. Istabā kļuva kluss. Bija atlikušas divas rīkstītes. Bodoni sajuta dūrienu sirdī.
— Tava kārta, Marij, — viņš nočukstēja.
Marija izvilka.
— īsā, — viņa sacīja. •
— Redziet nu, — Lorenco puspriecīgi, pus- bēdīgi nopūtās. — Māmiņa lidos uz Marsu.
Bodoni centās smaidīt.
— Apsveicu! Šodien pat nopirkšu tev biļeti.
— Pagaidi, Fiorello …
— Nākamnedēļ varēsi braukt, — viņš nomurmināja.
Marija redzēja bērnu skumjās acis skatāmies uz viņu, kaut gan lūpas zem lielajiem taisnajiem deguniem smaidīja. Viņa lēni sniedza rīkstīti vīram. — Es nevaru lidot uz Marsu.
— Kādēļ ne?
— Man jādomā par nākamo bērnu.
— Ko?
Marija novērsās.
— Manā stāvoklī nav ieteicams ceļot.
Viņš saņēma sievu pie elkoņa.
— Vai tas ir tiesa?
— Velciet vēlreiz. Sāciet otrreiz.
— Kādēļ tu man agrāk neko neteici? — viņš neticīgi vaicāja.
— Neienāca prātā.
— Marij, Marij, — viņš nočukstēja un noglāstīja viņai vaigu. Tad pagriezās pret bērniem. — Velciet vēlreiz.
Un Paolo tūlīt izvilka īso rīkstīti.
— Es lidoju uz Marsu! — Viņš lēkāja aiz prieka. — Paldies, tēt!
Pārējie bērni, sāniski sagriezušies, atgāja malā.
— Tev ir laime, Paolo.
Smaids nozuda no zēna sejas, viņš pētoši noskatīja vecākus, brāļus un māsas.
— Vai tiešām es varu lidot? — viņš neticīgi jautāja.
— Vari, vari.
— Bet vai jūs mani mīlēsiet, kad es atgriezīšos? *
— Protams.
Viņš ilgi raudzījās uz dārgo rīkstīti savā drebošajā plaukstā, tad pakratīja galvu un nometa rīkstīti.
— Biju pavisam piemirsis. Sākas mācības. Es nedrīkstu izlaist stundas. Velciet vēlreiz.
Neviens tomēr nevilka. Visi izskatījās nomākti.
— Neviens nebrauks, — Lorenco sacīja.
— Tas ir vislabākais, — Marija pateica.
— Bramantem ir taisnība, — Bodoni sacīja.
Pēc brokastīm, kas šķebināja viņam dūšu, Fiorello Bodoni strādāja savā darbnīcā: vandījās pa lūžņiem, grieza, kausēja un lēja metālu. lai varētu no tā iztaisīt kaut ko iēdzīgu. Viņa darba rīki bija pagalam izjukuši; neprātīgā konkurence divdesmit gadus bija turējusi viņu trūkuma bezdibeņa malā. Rīts bija gaužām nelāgs.
Pēcpusdienā pagalmā ienāca kāds cilvēks uri uzsauca Bodoni, kas rīkojās ap griežamo mašīnu:
— Ei, Bodoni, varu dot tev šādus tādus dzelžus!
— Ko īsti, mister Metjūz? — izklaidīgi apjautājās Bodoni.