— Raķeškuģi. Kas tad nu? Vai tad tev to nevajag?
— Vajag, vajag! — Fiorello saķēra Met- jūzu aiz piedurknes un samulsis aprāvās.
— Saprotams, tas nav īsts, — paskaidroja Metjūzs. — Tu jau zini, kad projektē raķeti, vispirms uztaisa alumīnija modeli dabiskā lielumā. Ja tu to izkausēsi, kaut kāda pelņa tev atlēks. Es tev atdošu par diviem tūkstošiem.
Bodoni nolaida roku.
— Man nav naudas.
— 2ēl. Gribēju tev palīdzēt. Pēdējo reizi, kad runājām, tu sūrojies, ka visi pārsolot tavus lūžņus. Es nodomāju, sak, pačukstēšu tev pa kluso. Ja jau ne …
— Man kā ēst vajadzīgi jauni rīki. Esmu sakrājis naudu, lai nopirktu tos.
— Saprotu.
— Ja es nopirktu jūsu raķeti, es pat nespētu to izkausēt. Mana alumīnija kausējamā krāsns pagājušajā nedēļā galīgi izjuka …
— Skaidrs.
— Es neko nevarētu iesākt, ja arī nopirktu no jums raķeti.
— Zinu.
Bodoni samirkšķināja un aizmiedza acis. Tad atvēra tās un paskatījās uz Metjūzu.
— Esmu pēdējais muļķis. Es izņemšu savu naudu no bankas un atdošu jums.
— Bet ja tu nespēsi izkausēt raķeti…
— Vediet to šurp, — sacīja Bodoni.
— Lai notiek, ja tu tā vēlies. Šovakar?
— Labi būtu, — atbildēja Bodoni. — Jā,
raķete man šonakt noderēs.
Spīdēja mēness. Liela, balta darbnīcas pagalmā slējās raķete. Tā bija uzsūkusi mēness bālgano spīdumu un zvaigžņu zilgo mirdzumu. Bodoni tīksmi aplūkoja raķetes stāvu. Viņš gribēja to noglāstīt, gribēja tai pieglaust vaigu un uzticēt visapslēptākās domas un vēlmes.
Galvu atgāzis, viņš skatījās uz raķeti.
— Tu esi mana, — viņš teica. — Kaut tu nekad nekustēsies no vietas un neizverdīsi liesmas, kaut tu piecdesmit gadus stāvēsi tepat un rūsēsi, tomēr tu esi mana.
No raķetes dvesmoja laiks un attālums. Tas bija tikpat kā ieiet pulksteņa mehānismā. Pēdējais sīkums bija nostrādāts ar Šveices pulksteņmeistaru rūpību. So raķeti varētu nēsāt kā breloku pie pulksteņķēdes.
— Nudien es šonakt pārgulēšu tajā, — Bodoni saviļņots čukstēja.
Viņš apsēdās pilota krēslā.
Paraustīja sviru.
Acis pievēris, viņš ar aizvērtu muti sāka dūkt.
Dūkoņa kļuva aizvien stiprāka, stiprāka, spalgāka, spalgāka, nevaldāmāka, dīvāka, aizvien līksmāka, dūkoņa piestrāvoja ķermeni, rāva un grūda kopā ar kuģi kaut kādā apdullinošā klusumā un metāla šķindoņā, bet Bodoni rokas tvarstīja vadības ierīces, aizvērto acu plakstiņi raustījās, un skaņas pieņēmās un pieņēmās skaļumā, līdz pārvērtās, par uguni, par spēku, kas pacēla viņu un nesa, un dzīrās saplosīt gabalos. Bodoni gandrīz vai aizrāvās elpa. Viņš dūca vienā dūkšanā, jo nespēja vairs rimties, viņam vajadzēja turpināt ar vēl ciešāk samiegtām acīm, ar vētraini pukstošu sirdi.
— Starts! — viņš griezīgi iekliedzās.
Grūdiens! Pērkonīga dārdoņai
— Mēness! — viņš kliedza, neko neredzēdams, no visa spēka samiedzis ciet acis. — Meteori — Nedzirdams lidojums vulkāniskā purpursārtā gaismā.
— Marss, ak dievs, Marss! Marss!
Aizgūtnēm elsodams, viņš bezspēkā atslīga krēslā. Drebošās rokas bija palaidušas vaļā sviras, galva atmesta atpakaļ. Viņš sēdēja ilgi, smagi elsodams, sirds pamazām norima.
Lēni, pavisam lēni viņš atvēra acis.
Viņš atradās turpat darbnīcas pagalmā.
Brīdi sēdēja nekustīgi. Sēdēja un, acu nenovērsdams, skatījās uz metāla lūžņu kaudzēm. Tad, pielēcis kājās, nikni iezvēla pa svirām.
— Starts, velns parāvis!
Raķete klusēja.
— Es tev rādīšu! — viņš ierēcas.
Izlīdis ārā nakts dzestrajā gaisā, viņš klupdams krizdams iedarbināja ar pilnu jaudu savu briesmīgo griežamo mašīnu un tuvojās ar to raķetei. Viņš veikli pavērsa smago griežņi pret debesīm.
Rokas kniesa laist mašīnu darbā, satriekt drupās, sagraizīt gabalos šo nekustīgo māņu sapni, šo muļķīgo lietu, par kuru viņš bija samaksājis, bet kas nekustējās ne akls un ir nedomāja klausīt.
— Es tevi pārmācīšu! — viņš sēca.
Bet roka sastinga pacelta.
Pār raķetes sudrabaino ķermeni lija mēness gaisma. Aiz raķetes rēgojās viņa mājas tumšais stāvs ar gaišiem logiem. Viņš dzirdēja, ka mājā ir ieslēgts radio un no tā viļņo tāla mūzika. Pusstundu viņš sēdēja, domīgi raudzīdamies uz raķeti un savas mājas ugunīm, un viņa acis te samiedzās šauras, te atvērās platas jo platas. Tad viņš atstāja griežamo mašīnu un devās prom, un ejot sāka smieties, bet, piegājis pie virtuves durvīm, atņēma elpu un uzsauca sievai:
— Marij! Marij, posies! Mēs lidojam uz Marsu!
— Vai!
— Ak vai!
— Nespēju ticēt!
— Gan tu redzēsi, gan.
Bērni stāvēja ārā vējā, mīņājās un vēl neuzdrošinājās pieskarties spožajai raķetei. Viņi tikai klaigāja. Marija skatījās uz vīru.
— Ko tu esi izdarījis? — viņa jautāja. — Iztērēji mūsu naudu? Tā taču nekad nelidos!
— Un kā vēl lidos, — viņš atbildēja, neno- laizdams acu no raķetes.
— Zvaigžņu kuģi maksā miljonus. Vai tev ir miljoni?
— Tā lidos, — viņš spītīgi atkārtoja. — Bet tagad ejiet visi mājās. Man jāzvana pa telefonu, man ir daudz darba. Rīt mēs lidojam! Tikai nevienam ne pušplēsta vārda, sapratāt? Tas ir noslēpums.
Atpakaļ skatīdamies, bērni klunkuroja prom no raķetes. Viņu satrauktās sejiņas parādījās mājas logos.
Marija nekustējās.
— Tu esi mūs izputinājis, — beidzot viņa ierunājās. — Mūsu nauda izdota par šo … par šo krāmu! Vajadzēja nopirkt darba rīkus, bet tu…
— Gan tu redzēsi, — viņš sacīja.
Ne vārda neteikusi, viņa apgriezās un gāja prom.
— Dievs, palīdzi man, — viņš nočukstēja un ķērās pie darba.
Naktī smagās mašīnas pieveda visādas kastes, un Bodoni ar smaidu šķīrās no saviem ietaupījumiem. Ar lodlampu un metāla sloksnēm rokā viņš metās virsū raķetei, kaut ko pierīkoja klāt, kaut ko ņēma nost, būrās ap raķeti ar uguni un klusībā zākāja to. Viņš sabāza raķetes tukšajā dzinēju telpā deviņus galīgi vecus automobiļu motorus. Tad viņš aizlodēja dzinēju telpu tā, lai neviena acs nevarētu noskatīt, ko viņš slepenībā paveicis.
Rīta gaismai svīstot, viņš iegāja virtuvē.
— Marij, — viņš teica, — tagad es varu ēst brokastis.
Viņa neatbildēja.
Pievakarē viņš pasauca bērnus:
— Viss ir gatavs! Nāciet šurp!
Māja klusēja kā izmirusi.
— Es ieslēdzu viņus pieliekamajā,- — sacīja Marija.
— Kādēļ tā? — viņš noprasīja.
— Tu dabūsi galu tai raķetē, — viņa teica. — Kādu raķeti gan var nopirkt par divtūkstoš dolāriem? Skaidrs, ka tikai draņķīgu!
— Paklau, Marij …
— Tā eksplodēs. Un vispār — tu taču neesi nekāds pilots.
— Tomēr es lidošu ar šo raķeti. Esmu jau to pielāgojis.
— Tu esi jucis, — viņa sacīja.
— Kur ir pieliekamā atslēga?
— Pie manis.
Viņš izstiepa roku.
— Dod šurp.
Marija atdeva atslēgu.
— Tu viņus pazudināsi.
— Nē jau, nē.
— Jā, pazudināsi. Es nojaušu.