Viņš stāvēja un skatījās uz sievii.
— Tu nelidosi kopā ar mums?
— Es palikšu tepat, — viņa atbildēja.
— Tad tu redzēsi un sapratīsi, — viņš sacīja un pasmaidīja. Viņš atslēdza pieliekamo. — Nāciet ārā, bērni. Nāciet man līdzi.
— Uz redzēšanos, uz redzēšanos, māmiņ!
Izslējusies taisna, viņa klusi pa virtuves
logu nolūkojās pakaļ vīram un bērniem.
Apstājies pie raķetes durvīm, tēvs sacīja:
— Bērni, mēs aizlidojam uz nedēļu. Jums jātiek atpakaļ uz skolu, bet mani gaida darbs.
Viņš visiem pēc kārtas paspieda roku.
— Paklausieties. Sī raķete ir ļoti veca un lidos vēl vienu pašu reizi. Tā vairs nekad ne- pacelsies gaisā. Tas būs vienīgais lidojums jūsu mūžā. Skatieties ar abām acīm!
— Labi, tēt.
— Paklausieties, centieties neko nepalaist garām. Ievelciet dziļi nāsīs raķetes smaržu. Izjūtiet raķeti. Iegaumējiet. Kad jūs atgriezīsieties, jums būs visu mūžu ko stāstīt.
— Labi, tēt.
Kuģis klusēja kā apstādinats pulkstenis. Aiz viņiem nošņākdamās hermētiski noslēdzās durvis. Bodoni iecēla bērnus kā mazas mūmijas gumijas guļamtīklos un piesprādzēja ar jostām.
— Gatavi? — tevs noprasīja.
— Gatavi! — atsaucās visi.
— Starts!
Viņš noknikšķināja desmit slēdžus. Raķete nodārdēja un palēcās. Bērni spiegd ami svaidījās savos guļamtīklos.
— Re, re, kur Mēness!
Mēness rēgaini aizslīdēja garām. Kā ugunīgi ziedi pašķīda meteorīti. Laiks aizplūda viļņojošā gāzes strūklā. Bērni klaigāja. Pēc dažām stundām, atpestīti no savām guļvietām, viņi skatījās ārā pa iluminatoriem.
— Re, kur ir Zeme!
— Bet re, kur Marss!
Raķete kaisīja rožainas uguns ziedlapiņas, bet pulksteņa rādītāji mērīja laiku; bērniem acis jau vērās ciet. Beidzot viņi kā apreibuši tauriņi atkal nolikās savās guļaintīklu kūni- ņās.
— Jauki, — čukstēja Bodoni.
Viņš uz pirkstgaliem izgāja no vadības telpas un baiļu pilns ilgi stāvēja pie izejas durvīm. Tad piespieda pogu.
Durvis atvērās. Viņš izkāpa no kuģa. Izplatījumā? Tumšā meteorītu straumē un sakaitētu gāzu lāpas gaismā? Strauji dilstošu attālumu valstībā un neizmērojamā telpā?
Nē. Bodoni pasmaidīja.
Drebošā raķete stāvēja ar metāla lūžņiem piemētātā pagalma vidū.
Kā vienmēr te stāvēja ar priekškaramo atslēgu aizslēgtie sarūsējušie vārti, klusā mājiņa upes krastā, virtuves logā spīdēja uguns, un upe tecēja uz to pašu jūru. Bet pašā pagalma vidū, burvīgu sapni auzdama, slējās drebošā un mirdzošā raķete. Tā raustījās un rūca, šūpodama gulošos' bērnus kā zirnekļa tīklā sapinušās mušas.
Pie virtuves loga stāvēja Marija.
Viņš pamāja sievai ar roku un uzsmaidīja.'
Viņš nevareja saskatīt, vai viņa atmāj pretī vai nē. Tā kā mazlietiņ pamātu. Un mazlietiņ pasmaidītu.
Saule ausa.
Bodoni steigšus iekāpa atpakaļ raķetē. Klusums. Bērni vēl gulēja. Viņš atviegloti nopūtās. Pats arī atlaidās guļamtīklā, piesprādzējās un aizvēra acis. Viņš klusībā lūdzās: kaut vēl sešas dienas neviens netraucētu šo ilūziju! Lai garām traucas izplatījums, lai zem kuģa parādās sarkanīgais Marss ar saviem pavadoņiem, lai krāsainajā filmā negadās neviens robs! Lai viss notiek trīs dimensijās, lai nepievil paslēptie spoguli un ekrāni, kas rada šo nepārspējamo ilūziju! Lai noteiktais laiks paiet bez starpgadījumiem!
Viņš pamodās.
Netālu no raķetes peldēja sarkanīgais Marss.
— Tēt! — Bērni centās atbrīvoties no gu- ļamtīkliem.
Bodoni ieraudzīja, ka sarkanīgais Marss izskatās nevainojami, bez neviena plankuma, un bija ļoti laimīgs.
Septītās dienas pievakarē raķete mitējās drebēt.
— Mājās esam, — teica Bodoni.
Durvis atvērās, un viņi gāja pāri pielūžņo- tajam pagalmam, viņu asinis gavilēja, acis staroja laimē.
— Es jums uzcepu šķiņķi ar olām, — sacīja Marija, stāvēdama virtuves durvīs.
— Māmiņ, māmiņ, tev vajadzēja gan lidot kopā ar mums! Tad tu būtu redzējusi Marsu, māmiņ, un meteorus, visu, visu.
— Jā, — viņa atbildēja.
Pirms gulētiešanas bērni sastājās ap tēvu.
— Paldies, tēt!
— Nav par ko.
— Mēs to vienmēr atcerēsimies, tēt. Mēs nekad neaizmirsīsim.
Vēlu naktī Bodoni atvēra acis. Viņš manīja, ka s'eva, blakām gulēdama, vēro viņu. Viņas seja ilgi nekustējās, te piepeši sieva sāka skūpstīt vīra vaigņs un pieri.
— Kas tad nu? — viņš iesaucās.
— Tu esi vislabākais tēvs pasaulē, — viņa čukstēja.
— Kā tā?
— Tagad es redzu, — viņa sacīja. — Tagad es saprotu.
Nelaizdama vajā viņa roku, Marija atslīga uz spilvena un aizvēra acis.
— Jauki ir tā ceļot, vai ne? — viņa jautāja.
— Jauki, — viņš atbildēja.
— Varbūt… Varbūt kādu nakti tu ari mani paņemsi līdzi nelielā ceļojumā? Kā tu domā?
— Tikai pavisam nelielā, — viņš atteica.
— Paldies, — viņa sacīja. — Ar labu nakti!
— Ar labu nakti, — sacīja Fiorello Bodoni.
EPILOGS
Tuvojās pusnakts. Mēness spīdēja augstu pie debesīm. Tetovētais gulēja nekustīgi. Es biju apskatījis visu, kas bija skatāms. Stāsti bija izlasīti, visi izlasīti un zināmi.
Bija palikusi tikai neizteiksmīgā vieta uz Tetovētā muguras, juceklīgo krāsu un neskaidro apveidu laukums. Tagad, kad es uz to lūkojos, bezveidīgais ielāps sakustējās un sāka lēni mainīt savu izskatu. Galu galā tas pārvērtās par seju, par seju, kas raudzījās mani no raibās muguras, par seju ar pazīstamu degunu un muti, ar pazīstamām acīm.
Zīmējums bija izplūdis. Tomēr es biju redzējis pietiekami daudz, lai pietrūktos kājās. Es stāvēju mēnesnīcā, nobijies, ka varētu sacelties vējš vai sakustēties zvaigznes un atmodināt neparasto galeriju pie manām kājām. Bet viņš gulēja mierīgi tālāk.
Zīmējums uz viņa muguras rādīja pašu Tetovēto, kura pirksti žņaudz man ciet kaklu. Es negaidīju, lai šī aina kļūtu vēl skaidrāka, asāka un izteiksmīgāka.
Mēness pavadīts, es skrēju prom pa ceļu. Es neskatījos atpakaļ. Priekšā atradās tumsā tīta, dusoša pilsētiņa. Es zināju, ka ilgi pirms rītausmas nonākšu tajā…
ZĀLES PRET MELANHOLIJU
PŪĶIS
Kailajā līdzenumā nejuta ne mazāko kustību, vienīgi nakts vējš skrēja pāri īsajai zālei. Jau gadiem ilgi neviens putns nebija šķērsojis milzīgam aklam gliemežvākam līdzīgo debess jumu. Sensenos laikos, sadrupdami un putekjos sairdami, dzīvi bija izlikušies daži sīki akmentiņi. Tagad diviem vīriem, kas tupēja sakumpuši pie mežonīgajā vietā vientuli kvēlojoša ugunskura, sirdīs mājoja tikai nakts; tumsa rāmi pulsēja viņu dzīslās, klusi klauvēja deniņos un locītavās.
Ugunskuru atblāzma dejoja uz vīru neskūtajām sejām un kā oranžas svēdras trīsēja redzokļos. Viņi ieklausījās viens otra vājajā,v rāmajā elpā un, šķiet, sadzirdēja pat klusi kā ķirzakai mirkšķināmies plakstiņus. Beidzot viens no vīriem sāka ar šķēpu vandīt ugunskurā oglēs.