— Vai rimsies, nejēga! Tu mūs nodosi!
— Liela muiža, — atbildēja otrs. — Tik un tā pūķis saodīs mūs notālēm. Bet ir gan sasodīti auksts! Es labprāt gribētu tikt atpakaļ uz pili.
— Mēs meklējam nevis miegu, bet nāvi…
— Kādēļ? Kādēļ gan? Pūķis nekad nav spēris kāju mūsu pilsētā!
— Klusāk, muļķi tāds! Viņš aprij tos, kas vieni ceļo no mūsu pilsētas uz kaimiņpilsētu.
— Lai rij, bet mēs iesim uz mājām!
— Css, paklau!
Abi sastinga.
Viņi gaidīja ilgi, bet tumsā gluži kā melns samta tamburīns tikai tramīgi raustījās viņu zirgu āda, liegi jo liegi džinkstinot sudraba kāpšļus.
— Vai, — nopūtās otrs, — ir nu gan spoku vieta! Te nekas labs nav gaidāms. Kāds nopūš sauli, un nakts ir klāt. Un tad, tad … vī dieviņ, paklausies vien! Tam pūķim no acīm šaujoties ārā uguns. Viņš izelpojot baltus tvaikus, varot redzēt, kā viņš joņo pāri tumšajiem laukiem. Drāžoties, smirdēdams pēc sēra, dārdēdams kā pērkons, un aizdedzinot zāli. Aitas trakā pārbīlī bēgot un, galvu zaudējušas, nobeidzoties. Sievietes dzemdējot īstus briesmoņus. No pūķa dusmām mūri sabrūkot ka nav ko redzēt. No rīta pakalni esot sē- tin nosēti ar viņa upuru līķiem. Saki man, cik daudz bruņinieku jau mēģinājuši stāties pretī šim drausmonim un aizgājuši bojā, tāpat kā aiziesim bojā mēs?
— Pietiek, apnicis!
— Vairāk kā apnicis! Te, šajā tuksnesī, es pat nevaru pateikt, kurš gads pašlaik ir.
— Deviņsimtais gads pēc Kristus dzimšanas.
— Nē, nē, — klusi teica otrs vīrs, aizvēris acis, — šajā posta vietā nav Laika, ir tikai Mūžība. Es jaušu, ka vajag tikai izskriet atpakaļ uz ceļa, un viss būs citādi: no pilsētas vairs ne miņas, cilvēki yēl netnaz nav dzimuši, viss ir pārvērties, akmeņi pils mūriem vēl nav izlauzti, koki mežos vēl nav nozāģēti. Nevaicā, kā man tas zināms. Šī zeme zina un man pačukst. Bet mēs tupam vieni paši ugunīgā pūķa valstībā. Dievs, stāvi mums klāt!
— Ja baidies, uzvelc bruņukreklu.
— Kāda tam jēga? Pūķis atjoņo sazini no kurienes, mums nav ne jausmas, kur tam miteklis. Pūķis izgaist miglā, mēs nezinām, kur tas pazūd. Lai notiek, vilksim mugurā bru- ņukreklus un sagaidīsim nāvi pilnā gatavībā.
Vēl nepaguvis aplikt krūšu bruņas, otrs vīrs atkal sastinga un paskatījās atpakaj.
Pāri drūmajam, nakts un tukšuma pārņemtajam apvidum it kā no pašas līdzenuma sirds pacēlās vējš un atnesa līdzi putekļus no pulksteņiem, kas mērī laika gaitu. Šā negaidītā virpuļa dziļumā kvēloja melnas saules un traucās miljoniem sadegušu lapu, kas bija norautas kaut kādiem rudenīgiem kokiem kaut kur aiz apvāršņa. Šis vējš lika izkust pļavām un pakalniem, kā baltam vaskam stiepties garumā kauliem, duļķoties un netīri sabiezējušām smadzenēs nogulsnēties asinīm. Šajā vējā lidoja tūkstošiem pazudinātu, mūžam nemierpilnu un nerimtīgu dvēseļu. Tas bija miglas un tumsas ieskauts mijkrēslis, un te nebija vietas saprātīgai būtnei, te nebija ne gada, ne stundas, tikai divi cilvēki šajā bezveida tukšumā, šajā pēkšņajā saltumā, viesulī un baltajā pērkonā, kas virzījās šurp aiz za{ā caurspīdīgā lejup krītošo zibeņu aizsega. Lietus gāzmas nopātagoja zāli, pēc tam viss norima, un tad šajā nedzīvajā un ledainajā klusumā palika tik vien dzīva siltuma, cik šie divi gaidītāji.
— Paskaties, — nočukstēja pirmais, — paskaties, rau, tur . ..
Jūdzēm attālu ar apdullinošu rēkoņu drāzās pūķis.
Abi apjoza šķēpus un uzlēca zirgos. Pusnakts klusumu saplosīja šausmīga šņākoņa, jo pūķis nā:a aizvien tuvāk un tuvāk; virs pakalna uzzibēja viņa dzelteni zvērojošā acs, parādījās kaut kas tumšs, neskaidri saskatāms, nošjūca no pakalna ieplakā un pazuda.
— Ātrāk!
Viņi iecirta zirgiem sānos piešus un jāja uz nelielo ieplaku.
— Viņam te jānāk garām.
Bruņu cimdos ietērptās rokas satvēra šķēpus un ar pieačiem aizsedza zirgiem acis.
— Ak dievs!
— Jā, paļausimies uz Viņu.
Vienā mirklī pūķis bija apskrējis apkārt pakalnam. Pūķa briesmīgā dzintarkrāsas acs ieurbās vīros, viņu ieroči un bruņas sāka sar- kanigi spīgot un vizuļot. Ar šaušalīgi griezīgil kliedzienu un smagām elsām pūķis brāzās uz priekšu.
— Dievs, stāvi mums klāt!
Šķēps iecirtās zem dzeltenās bezplakstiņu acs, saliecās un izlingoja jātnieku no segliem. Pūķis notrieca viņu no kājām un parāva zem sevis. Pie viena ar savu melno karsto plecu aizķēra otru zirgu un kopā ar jātnieku sašķaidīja pret klints bluķi simts pēdas tālāk; tad, spalgi kaukdams, liesmas visapkārt svaidīdams, viscaur sārti, dzelteni un tumšsarkani kvēlodams un milzīgu mīkstu aklinoši kodīgu dūmu spalvu ieskauts, pūķis šāvās prom.
— Vai tu redzēji? — kāds uzsauca. — Tieši tā, kā es tev teicu.
— Tāpat, tieši tāpat! Bruņinieks kas bruņinieks, lai man acis izsprāgst no pieres! Mēs nogāzām viņu zemē.
— Tu apstāsies?
— Vienreiz jau mēģināju, neko neatradu. Nav nekādas patikas apstāties šajā bēdīgajā nostūrī. Mani pārņēma šausmas. Matīju, ka kaut kas nav lāgā.
— Bet kādu mēs esam nogāzuši zemē.
— Es svilpu cik jaudas, bet tas puisis nekustējās ne no vietas!
Kūpoša pūsma pārgrieza miglas autu.
— Stouklijā mēs tiksim laikus. Piemet vēl ogles, Fred.
Jauns svilpiens nopurināja rasu no tukšajām debesim. Kaisīdams ugunis un tusnīdams, nakts vilciens aizjoņoja pa ieplaku, ieskrējienā pieveica kāpumu un izzuda saltajā tālē zieme|u pusē, atstājot aiz sevis melnus dūmus un tvaikus, kas vēl ilgi ilgi pēc vilciena aiziešanas kusa stingajā gaisā.
SAKUMA BEIGAS
Viņš apstādināja pļāvēju maura vidū, jo juta, ka saule nupat nogrimusi aiz apvāršņa un parādās zvaigznes. Tikko nopļautā zāle, kuras spirgtums bija veldzējis viņa seju un ķermeni, lēnām savīta. Jā, iedegās zvaigznes, sākumā blāvas, tad arvien spožākas skaidrajās, tuksnesīgajās debesīs. Viņš dzirdēja - klusi noklaudzam lieveņa spraišļotās durvis un juta, ka sieva vēro, kā viņš lūkojas naktī.
— Ir jau gandrīz laiks, — viņa sacīja.
Viņš pamāja; viņam nevajadzēja skatīties pulkstenī. Nākamajos mirkļos viņš vienubrīd jutās ļoti vecs, tad ļoti jauns, viņam kļuva salti, tad ļoti karsti. Piepeši viņš atradās daudzu jūdžu tālumā. Tagad tas bija viņš pats, nevis viņa dēls, kas ar nosvērtu valodu un mundrām kustībām centās apslēpt savas sirds dobjos pukstus un atkal pamodušās bailes, kad veikli uzvilka jaunu formas tērpu, pārbaudīja pārtikas krājumus, skābekļa balonus, hermētisko ķiveri, kosmonauta skafandru un, tāpat kā visi cilvēki šovakar, palūkojās augšup zvaigžņotajās debesīs.
Tad vienā mirklī viņš atgriezās, atkal kļuva par dēla tēvu, un viņa rokas satvēra pļāvēja rokturi.
— Nāc, pasēdēsim uz lieveņa! — sieva pasauca.
— Man vajag kaut ko strādāt!
Viņa nokāpa lejā un nāca pāri mauram.
— Neraizējies par Robertu, nekas ar viņu nenotiks.
— Bet tas viss ir pirmoreiz, — viņš dzirdēja pats savu balsi. — Tas nekad agrāk nav darīts. Padomā tikai — raķete ar cilvēkiem šonakt dosies augšā, lai uzbūvētu pirmo kosmosa staciju. Mīļais dievs, tas nav iespējams, visa tā nemaz nav, ne raķetes, ne izmēģinājuma laukuma, ne starta laika, ne tehniķu. Un galu galā man pat nav dēla, ko sauc par Bobu. Es vienkārši nespēju to visu aptvert!