Beidzot viņi atvirzījās viens no otra.
Viņš pieskārās ar roku savai sejai un paraudzījās uz mitrajiem pirkstiem. — Sasodīts! — viņš sacīja. — Sasodīts!
Viņi pagaidīja vēl piecas minūtes, tad vēl desmit, vērdamies debesīs, kamēr acis sāka sūrstēt no neskaitāmajiem kvēlojošajiem punktiem, kas urbās tumšajās tīklenēs. Vajadzēja aizvērt plakstus.
— Tagad iesim iekšā, — sieva sacīja.
Viņš nespēja pakustēties. Tikai viņa roka
neviļus izstiepās, sniegdamās pēc .pļāvēja roktura. Viņš redzēja šo neapzināto kustību un sacīja: — Te vēl palicis mazliet ko pastrādāt.
— Bet tu taču nevarēsi redzēt.
— Nekas, — viņš sacīja. — Man jāpabeidz pļaut. Tad mēs vēl pasēdēsim uz lieveņa kādu brīdi, pirms iesim gulēt.
Viņš palīdzēja sievai aiznest krēslus uz lieveņa, apsēdināja viņu un pats devās atpakaļ, lai atkal satvertu plaukstās pļāvēja rokturi. Mauriņa pļāvējs. Ritenis ritenī. Vienkārša mašīna, ko cilvēks tur rokās un bīda uz priekšu ar tarkšķi un zumzoņu, pats soļodams aiz tās un klusi pie sevis filozofēdams. Troksnis, kam seko silts klusums. Virpuļojošs ritenis, pēc ta;rn nedzirdami domu soļi.
«Es esmu miljardu gadu vecs,» viņš teica sev. «Es esmu vienu minūti vecs. Es esmu vienu collu, nē — desmit tūkstoš jūdžu garš. Es raugos lejup un nevaru saskatīt savas kājas, tās ir tiik tālu projām zem manis.»
Viņš sāka stumt pļāvēju. Zāle, rasu birdinādama, klusi gūlās uz zemes viņam apkārt. Viņš ar baudu ieelpoja tās svaigo smaržu un juta, ka pats ir visa cilvēku cilts, kas beidzot veldzējas jaunības avota spirgtajos ūdeņos.
Tā atveldzējies, viņš atkal atcerējās dziesmu par mazo un lielo riteni un dieva žēlastību tur augšā debesu tālēs, kur šī vienīgā zvaigzne, starp miljoniem nekustīgu zvaigžņu ■uzdrošinās kustēties un traukties uz priekšu.
Tad viņš pabeidza pļaut zāli.'
IKARS MONGOLFJĒ RAITS
Viņš gulēja gultā, vējš pūta tieši logā, skāra viņa ausis un puspavērtās lūpas un sapni viņam kaut ko čukstēja. Tas bija gluži kā senais laika vējš, atskrējis no Delfu alām, lai pastāstītu visu, kas jāpastāsta par vakardienu, šodienu, rītdienu. Brīžiem kaut kur tāI- tālu iesaucās kāda balss, tai piebiedrojās otra, un tad jau desmitiem balsu, visa cilvēce kliedza ar viņa muti, bet vārdi allaž bija vieni un tie paši:
— Skatieties, skatieties, mēs esam to paveikuši!
Jo piepeši viņš — vai varbūt viņi visi, tie daudzie — sapnī traucās augšup un lidoja. Gaiss strāvoja kā maiga, silta jūra, kurā viņš peldēja, vēl šaubīdamies, neticēdams.
— Skatieties, skatieties! Tas ir noticis!
Taču viņš nesauca pasauli lūkoties brīnumā, tikai pats sasprindzināja visus savus jutekļus, lai redzētu, nobaudītu, saostu, izjustu gaisu, vējiu, uzlecošo mēnesi. Gluži viens viņš peldēja debesīs, zemes smaguma nesaistīts.
«Bet pagaidi,» viņš domāja, «pagaidi!
Šī nakts — kas šī ir par nakti?
Pēdējā nakts, protams. Kad pienāks rīts, pirmā raķete dosies lidojumā uz Mēnesi. Simt jardu no šās istabas uz tuksneša cietās, izdegušās zemes stāv šī raķete un gaida mani.
Raķete?… Vai tas ir sapnis vai īstenība?»
«Pag!» viņš domāja un, nemierīgi sarāvies, apsviedās pret sienu, viss nosvīdis, cieši aizvērtām acīm, kaisli čukstēdams: «Jātiek pilnīgā skaidrībā! Tu, kas tu esi?»
«Es?» viņš domāja. «Kā mani sauc?
Džededia Prentiss. Dzimis 1938. gadā, beidzis koledžu 1959., ieguvis raķetes pilota tiesības 1965. gadā. Džededia Prentiss… Džededia Prentiss …»
Vējš svilpodams aizrāva projām viņa vārdu! Viņš griezīgi iekliedzās, mēģināja to satvert.
Tad nomierinājies gaidīja, kad vējš atnesīs viņa vārdu atpakaļ. Gaidīja ilgi, bet visapkārt bija tikai klusums. Beidzot — pēc tūkstoš sirds pukstiem — viņš sajuta kustību.
Debesis izplauka kā maigs, zils zieds. Ege- jas jūra pāri tālām vīna sārtām bangām māja ar baltiem putu vēdekļiem.
Viļņu šļakstos pret krastu viņš sadzirdēja savu vārdu.
— Ikars.
Un atkal čuksts, kluss kā elpa:
— Ikars.
Kāds sapurināja viņu aiz pleca — tas bija tēvs, kas sauca viņu vārdā un dzina projām nakti. Un viņš pats, mazs puisēns, gulēja iepretim logam, aiz kura izpletās jūras krasts un bezgalīgās debesis, un pirmais rīta vējš saplivināja dzintarainā vaskā iekausētās zeltainās spalvas, kas atradās līdzās viņa gultiņai. Zeltītie spārni tēva rokās sakustējās kā dzīvi, un puisēna pleci tvirti nodrebēja lidojuma alkās, kad viņš palūkojās uz šiem spārniem un klinti aiz loga.
— Tēt, kāds ir vējš?
— Man būtu pietiekams, bet tev par vāju…
— Neraizējies, tēt! Spārni pašlaik izskatās neveikli, bet mani kauli padarīs spalvas stingras, manas asinis atdzīvinās vasku.
— Arī manas asinis, mani kauli, atceries to. Katrs tēvs atdod savu miesu bērniem un vēlas, lai viņi to saudzētu. Apsoli, Ikar, ka tu nelidosi augstu! Saules svelme un mana dēla kaisme var izkausēt šos spārnus. Esi piesardzīgs!
Viņi iznesa mirdzošos, zeltainos spārnus rīta spirgtumā un dzirdēja savās rokās tos čukstam viņa vārdu vai varbūt kāda cita vārdu, kas izplauka, uzvirpuļoja augšup un liegi peldēja kā spalva rāmajā gaisā.
Mongolfjē.
Viņa rokas pieskārās sakarsušajai virvei, spožajam audeklam, savienojumu šuvēm, kas versmoja kā pati vasara. Viņa rokas piemeta vilnu un salmus šaudīgajām liesmām.
Mongolfjē.
Un viņa skatiens pavērsās augšup, kur pāri galvai izpletās, piepūtās un kā sabangots okeāns līgojās milzīgais peldošais sudraba bumbieris, piepildīdamies ar virmojošā gaisa vāliem, kas pacēlās virs uguns. Vēl tas kā snaudā iegrimis dievs zvilnēja pār Francijas laukiem, šis smalkā linu auduma kupols, šis sakarsētā gaisa piestrāvotais maiss, bet drīz tais izrausies brīvībā. Tam līdzi augšup zilajā klusuma pasaulē pacelsies viņa un viņa brāļa prāts, mierīgs un nesatricināms starp mākoņu salām, kur dus cilvēka nesavaldīti zibeņi. Tur, neizpētītajā bezgalības atvarā, līdz kuram neaizskan ne cilvēka balss, ne putnu dziesmas, balons aprimsies. Un, peldēdams nezināmu plūsmu varā, viņš, Mongolfjē, un līdz ar viņu visa cilvēce varbūt sadzirdēs dieva visvareno elpu un mūžības svinīgos soļus.
— Ak! … — Viiņš sakustējās, un līdzi sakustējās pūlis, pār kuru gūlās sakarsētā balona ēna. — Viss ir gatavs, viss noritēja raiti…
Viņa lūpas miegā noraustījās. … Švīksts, šņākoņa, trīsas, rāviens. Raiti…
No tēva rokām pret griestiem uzspurdza rotaļlieta, sagriezās pašas saceltajā virpulī un palika karājamies gaisā, bet viņš ar brāli, acis nenovērsdami, lūkojās, kā tā lidinās, grab, svilpo, un dzirdēja to čukstam viņu vārdu.
Raiti.
Čuksti: vējš, debesis, mākonis, tāles, spārna, lidojums …
— Vil burs, Orvils? Pag, kā tad tā?
Pār viņa lūpām izlauzās nopūta.
Rotaļu helikopters dūkdams atsitās pret griestiem — nē, tas bija ērglis, krauklis, zvirbulis, sarkankrūtītis, vanags; tur, spārniem švikstot, lidinājās ērglis, krauklis, zvirbulis, sarkankrūtītis, vanags. Lidojošs ērglis, lidojošs krauklis, un beidzot zumzošām vēdām pār viņiem nošalca nākamības vasaru spirgtais vējš — lidojošs vanags ar pēdējo spārnu švīkstu un nopūtu iegūlās rokās.
Viņš sapnī pasmaidīja.