Viņš redzēja mākoņus traucamies pār Ege- jas jūru.
Viņš juta, ka balons līgojas kā apreibis, gatavs atdot savu lielo ķermeni brīvā, skrejošā vēja varā.
Viņš juta uzvirpuļojam smiltis Atlantijas krasta mīkstajās kāpās, kas glābtu viņu, pirmo reizi spārnos pacēlušos putnu, ja nāktos krist. Karkasa statņu stiegras dūca un guldza kā arfas stīgas, un to mūzika aizrāva viņu.
Cauri istabas sienām viņš juta startam gatavo raķeti slīdam pa tuksnesīgo klajumu — tās ugunīgie spārni vēl sakļauti, tās ugunīgā elpa aizturēta, lai pēc brīža runātu trīs miljardu cilvēku vārdā. Tūlīt tūlīt viņš pamodīsies un lēniem soļiem dosies pie šīs raķetes.
Un stāvēs uz klints kraujas.
Stāvēs aukstasinīgs sakarsētā balona ēnā.
Stāvēs smilšu vērpetēs, kas trieksies pret «Kitty Hawk» vanaga spārniem.
Un viņa zēna locītavas, rokas, plaukstas, pirkstus aptvers zeltainā vaska lietie zelta spārni.
Un pēdējo reizi viņš pieskarsies sagūstītajai cilvēku elpai, kvēlajām godbijības un apbrīnas elsām, kuru spēks ieslēgts šūtajā audekla apvalkā, lai paceltu augšup viņu sapņus.
Un ar dzirksteli atdzīvinās benzīna dzinēju.
Un satvers sava tēva roku un novēlēs labu lidojumu viņa spārniem, kas jau nolikti gatavībā te uz stāvās kraujas.
Tad spēcīgi savēcinās rokas un lēks.
Tad pārcirtis virves, atbrīvos lielo balonu.
Tad'piedos motoram gāzi, pacels aeroplānu gaisā.
Un nospiedīs slēdzi, aizdedzinās raķetes degvielu.
Un viņi visi reizē ar vienu lēcienu, rāvienu, grūdienu atrausies no zemes, pacelsies augšup un, pavērsušies pret sauli, mēnesi, zvaigznēm, lidos, peldēs, slīdēs, trauksies pāri Atlantijas okeānam un Vidusjūrai, pāri laukiem, mežiem, ciemiem un pilsētām — siltā gaisa balona klusumā, švīkstošās spalvās, dobji grabošā karkasā, ar vulkāniska izvirduma dārdoņu, ar biklu, sprakšķošu rūkoņu; starts, satriecošs šaubu mirklis, tad nemitīgs kāpums, arvien augstāk, augstak, un brīnumainā aizrautībā viņi smiesies un Izkliegs katrs pats savu vārdu. Vai arī sauks vārdā citus, vēl nedzimušus vai sen mirušus, ko pacēlis debešos reibīgais dienvidu vējš vai sāļais jūras vējš, klusu žūžojošais balona vējš vai ķīmiskās uguns vējš. Un jutīs, kā kaut kur dziji sakustas un raisīdamās pāršķeļ miesu spožas spalvas un pie pleciem izaug spārni. Un ikviens atstās sava lidojuma atbalsi, lai tā, vēju nesta, riņķotu atkal un atkal apkārt Zemei un pēc gadiem uzrunātu viņu dēlu dēlus, kas miegā dzirdēs nemierīgo pusnakts debesu aicinājumu.
Augstāk, vēl augstāk, arvien augstāk, augstāk! Pavasara pali, vasaras ūdeņi, nebeidzama spārnu upe!
Klusi ieskanējās zvans.
— Vēl ne, — viņš čukstēja. — Tūlīt es pa- modīšos. Vēl mirkli…
Egejas jūra aizslīdēja projām, nogrima aiz loga, Atlantijas krasta kāpas, Francijas lauki pārvērtās par Ņūmeksikas tuksnesi. Viņa istabā līdzās -gultai vairs nemirgoja spalvas zeltainā vaskā. Arā nebija ne karstā gaisa piebriedinātā bumbiera, ne taurenim līdzīgā aeroplāna ar tvirtiem, stiegrotiem spārniem. Arā bija vienīgi raķete, viegli uzliesmojošs sapnis, kas gaidīja, lai viens viņa rokas pieskāriens to palaistu.
Pēdējā sapņa sekundē kāds jautāja viņa vārdu.
Atbildot viņš mierīgi pateica to, ko birja dzirdējis visas šis stundas kopš pusnakts:
— Ikars Mongolfjē Raits.
Viņš lēnām vēlreiz atkārtoja šos vārdus, lai jautātājs varētu iegaumēt to kārtību un katru svešās rakstības burtu.
— Ikars Mongolfjē Raits.
— Dzimis deviņsimt gadu pirms Kristus. Pamatskola — Parīzē 1783. gadā. Vidusskola, koledža — «Kitty Hawk», 1903. gadā. Absolvējis Zemi un ar dieva palīgu pārcelts uz Mēnesi šodien, 1970. gada 1. augustā. Mirs un tiks apbedīts, ja laimēsies, uz Marsa mūsu ēras 1999. gada vasarā.
Tad viņš mierīgi pamodās.
Pēc brīža, iedams pa Tarmekas tuksnesi, viņš izdzirdēja kādu saucam — atkal un atkal, un atkal.
Un viņš nezināja, vai aiz muguras kāds ir vai nav. Un viņš nevarēja arī pateikt, vai tā bija viena balss vai daudzas, skanēja jauneklīgi vai vecīgi, tuvu vai ļoti tālu, izdziestot vai pieaugot spēkā, čukstēja vai kliedza visus trīs viņa jaunos lieliskos vārdus. Viņš nepa- griezās, lai atskatītos.
Jo vējš pamazām pieņēmās, un viņš ļāva tam satvert sevi un aiznest pāri tuksnesim līdz pašai raķetei, kas viņu tur gaidīja.
VIŅI BIJA TUMŠU ADU, ZELTA ACĪM
Raķetes metāls atdzisa vējos, kas pūta no Marsa pļavām. Ar blīkšķi atsprāga lūka, un no raķetes iekšienes izkāpa vīrietis, sieviete un trīs bērni. Pārējie pasažieri, klusi sarunādamies, aizgāja pāri klajumam, un vīrietis palika viens ar savu ģimeni.
Vīrietis juta, ka viņam plīvo mati un visi ķermeņa audi saspringst, it kā viņš atrastos vakuuma centrā. Šķita, ka sieva, kas stāvēja soli tālāk, tūlīt aizvirpuļos un izgaisīs, bet bērnus — šīs mazās sēkliņas — vējš izkaisīs pa visiem Marsa laukiem. „
Mazie pavērās augšup tēvā, kā cilvēki raugās saulē, lai uzzinātu, ko diena viņiem sola. Tēva seja bija kā sastingusi.
— Kas noticis? — sieva jautāja.
— Kāpsim atpakaļ raķetē!
— Lai atgrieztos uz Zemes?
— Jā! Paklausies!
Vējš brāzmoja, it kā gribētu viņus saplūkāt un aizpūst projām. Šķita, jau nākamajā mirklī Marsa gaiss izsūks viņa dvēseli, kā tiek izsūktas smadzenes no kaula. Viņš jutās, it
kā būtu iemērkts ķimikālijā, kas var izšķīdināt viņa intelektu un sadedzināt pagātni.
Viņi palūkojās uz Marsa kalniem, ko laika gaitā gadu smagums bija saberzis un saplacinājis. Vecās pilsētas kā niecīgas saliņas-gulēja plašo pļavu vidū, ^atgādinot trauslus bērnu kaulus viļņojošos zāles ezeros.
'— Galvu augšā, Harij! — sieva sacīja. — Ir jau par vēlu. Mēs esam nolidojuši sešdesmit miljonu jūdžu.
Bērni, pacēluši gaišmatainās galviņas pret augsto Marsa debess jumu, skaļi iekliedzās. Taču atbildes nebija, vienīgi vējš šņāca, brāzdamies cauri cietajai zālei.
Tēvs paņēma čemodānus sastingušajās rokās. — Nu tad iesim! — viņš sacīja tādā tonī kā cilvēks, kas stāv jūras malā un ir gatavs iebrist tajā un noslīkt-.
Viņi devās uz pilsētu.
Viņu uzvārds bija Biteringi. Harijs, viņa sieva Kora, bērni Dens, Lora un Deivids. Viņi uzcēla mazu, baltu kotedžu un dzīvoja tajā pārtikuši, taču bailes nekad neatkāpās. Kā trešais nelūgtais partneris tās allaž gulēja līdzās misteram Biteringam un misis Biterin- gai, kad viņi nakts stundās sarunājās un rītos pamodās.
— Es jūtos kā sāls graudiņš straujā kalnu upē, — viņš sacīja. — Mēs neiederamies šeit. Mēs esam Zemes cilvēki. Šis ir Marss. Tas
radīts marsiešiem. Dieva dēļ, Kora, pirksim biļetes un brauksim mājās!
Bet sieva tikai pašūpoja ģalvu. — Pienāks diena, kad atombumba izpostīs Zemi. Šeit mēs būsim drošībā.
— Drošībā, bet ārprātīgi!
«Tik-tak, jau septiņi un celties laiks!» nodziedāja runājošais pulkstenis. Un viņi cēlās.
Ik rītu kāda dīvaina sajūta lika misteram Biteringam visu pārbaudīt — silto kamīnu, asinssārtās ģerānijas podos — it kā viņš baidītos, ka var notikt kaut kas nelāgs. Pulksten sešos raķete no Zemes atveda rīta avīzi. Viņš attaisīja vēl remdeno, aizzīmogoto sainīti un brokastojot pāršķirstīja avīzi. Viņš pūlējās būt omulīgs.
— Atkal visur koloniju dienas, — viņš pa-x vēstīja. — Laikam gan pēc desmit gadiem šeit uz Marsa būs kāds miljons Zemes cilvēku. Lielas pilsētas, visas ērtības! Toreiz, mūs izvadot, daudzi bažījās, ka mēs cietīsim neveiksmi. Pareģoja, ka marsieši mums atriebsies par ielaušanos viņu planētā. Bet vai mēs te sastapām marsiešus? Nevienas dzīvas dvēseles! Mēs atradām gan viņu tukšās pilsētas, bet tur neviena nav. Pareizi, vai ne?