Spēcīga vēja brāzma satricināja māju. Kad logi pārstāja dārdēt, misters Biterings norija kaklā iesprūdušo kamolu un paskatījās uz bērniem.
— Es nezinu, — Deivids sacīja. — Varbūt marsieši tomēr ir, bet mēs tikai viņus neredzam. Dažreiz naktīs man liekas, ka es dzirdu viņus staigājam. Es klausos, kā auro vējš. Manā logā sitas smiltis. Un tad mani pārņem bailes. Es redzu šīs pilsētas kalnos,* kur sensenos laikos dzīrojuši marsieši. Un man liekas, tēt, ka es šajās pilsētās redzu kaut ko kustamies. Un tad es domāju: diez vai šiem marsiešiēm patīk, ka mēs te dzīvojam. Viai viņi negrib mums atriebties par to, •ka esam šeit ieradušies.
— Nieki! — misters Biterings paskatījās ārā pa logu. — Mēs esam kārtīgi, krietni cilvēki. — Viņš paraudzījās bērnos. — Visās izmirušajās pilsētās mājo šādi vai tādi spoki. Atmiņas, es gribēju 'teikt. — Viņa acis atkal pievērsās kalniem. — Cilvēks ierauga kāpnes un sāk domāt, kādi izskatījās marsieši, kas pa tām staigāja. Redz marsiešu gleznojumus un mēģina iztēloties, kāds varēja būt šis mākslinieks. Un tā pats izdomā spokus, kādu atmiņu rēgu. Tas ir gluži dabiski. Vienkārši — darbojas fantāzija. — Viņš apklusa. — Jūs taču neesat ložņājuši tur pa tām drupām?
— Nē, tēt, — Deivids nodūra acis.
— Pielūkojiet, neejiet tām ne tuvumā! Pasniedz man džemu!
— Bet vienalga, — mazais Deivids sacīja, — es varu derēt, ka kaut kas notiks.
Tas notika tas pašas dienas pievakarē. Klupdama krizdama no pilsētas atskrēja
Lora un, visa vienās asarās, uzdrāzās uz lieveņa.
— Mamiņ, tēt! Karš!… Uz Zemes! — viņa * šņukstēja. — Tikko pienāca radiosignāls. Ņujorku bombardē ar atombumbām! Visas kosmosa raķetes uzspridzinātas. Uz Marsu vairs nelidos neviena raķete, nekad!
— Ak vai, Harij! — māte, atbalstu meklēdama, pieķērās vīram un meitai.
— Vai tu to skaidri zini, Lora? — tēvs klusi vaicāja.
Lora raudāja. — Mums būs mūžam jāpaliek te uz Marsa, mūžam!
Ilgu laiku pievakares klusumā bija dzirdama tikai vēja balss.
«Vieni,» Biterings domāja. «Mūsu šeit ir tikai viens tūkstotis. Ce]a atpakaļ nav. Nav. Nav.» Kā karsts vilnis uzbangoja bailes, un viņš nosvīda viss slapjš no galvas līdz kājām. Viņam gribējās iecirst Lorai pliķi, uzkliegt: «Nē, tu melo! Raķetes nāks!», bet viņš maigi piekļāva sev meitenes galvu un sacīja: — Gan jau kādreiz raķetes atkal atlidos līdz mums.
— Tēt, ko mēs tagad darīsim?
— Dzīvosim un strādāsim tāpat kā līdz šim. Kopsim zemi, ievāksim ražu, audzināsim bērnus. Gaidīsim. Dzīvosim tālāk, kamēr karš beigsies un šurp atkal lidos raķetes.
Uz lieveņa iznāca abi zēni.
— Bērni, — tēvs teica, neskatīdamies viņiem acīs, — man jums kaut kas jāpasaka.
— Mēs zinām, — zēni atbildēja.
Nākamajās dienās Biterings bieži klaiņāja pa dārzu, lai būtu vienatnē ar savām bailēm. Kamēr raķetes bija vijušas sudrabotu tīklu starp planētām, viņš bija samierinājies ar dzīvi uz Marsa, jo vienmēr mēdza sev teikt: «Rīt, ja vien gribu, es varu nopirkt biļeti un doties atpakaļ uz Zemi.»
Bet tagad? Sudrabotais tīkls iziris, raķetes pārvērtušās sakusušu metāla fermu un samudžinātu stiepļu kaudzēs. Zemes cilvēki pamesti vieni uz svešas planētas brūnu putekļu un trakojošu vēju varā, lai Marsa vasaru svelmē izceptos kā piparkūkas un Marsa bargās ziemas tos noguldītu saldētavā. Kas notiks ar viņu, ar visiem pārējiem? Šis bija tas brīdis, uz kuru Marss bija gaidījis. Tagad tas viņus aprīs.
Turēdams lāpstu nervozi trīcošajās rokās, Biterings nometās ceļos pie puķu dobes. «Strādā,» viņš domāja, «strādā tikai un aizmirsti visu!»
Viņš pacēla galvu un palūkojās uz kalniem. Viņš domāja par senajiem, lepnajiem Marsa vārdiem, ko kādreiz bija nesušas šīs virsotnes. Zemes cilvēki, nokrītot no debesīm, bija raudzījušies uz Marsa kalniem, upēm, jūrām, un viņiem to nosaukumi bija palikuši nezināmi, it kā tādu nemaz nebūtu bijis. Kādreiz marsieši bija cēluši pilsētas un devuši tām vārdus, kāpuši kalnos un devuši tiem vārdus, kuģojuši pa jūrām un devuši tām vārdus. Kalni sabirza, jūras izžuva, pilsētas sagruva.
Un tomēr Zemes cilvēki bija klusībā jutušies vainīgi, dodami jaunus nosaukumus šiem senajiem kalniem un ielejām.
Taču cilvēkiem ir vajadzīgi simboli un apzīmējumi. Nosaukumi tika doti.
Misteru Biteringu pārņēma smeldzoša vientulības sajuta — kā bezjēdzīgs anahronisms, lieks un neiederīgs, viņš te līkņā zem Marsa saules, stādīdams Zemes puķes švešajā augsnē.
Domā! Nemitīgi domā! Par visu ko. Izmet no prāta Zemi, atomkaru, iznīcinātās raķetes.
Viņš nosvīda. Paraudzījās apkārt. Neviena tuvumā nebija. Viņš noņēma kaklasaiti. «Pavisam izlaižos,» nodomāja. «Vispirms nometu svārkus, tagad kaklasaiti.» Viņš akurāti pakāra to persiku kokā, kuru kā mazu stādiņu bija atvedis no Masačūsetsas.
Un atkal sāka prātot par nosaukumiem un kalniem. Zemes cilvēki bija mainījuši šos nosaukumus. Tagad te uz Marsa bija Hor- mela ielejas, Ruzvelta jūras, Forda kalni, Vanderbilta plato, Rokfellera upes. Tas nebija pareizi. Senie ieceļotāji Amerikā bija rīkojušies ļoti gudri, paturēdami prērijām vecos indiāņu nosaukumus — Viskonsina, Minesota, Aidaho; Ohaio, Jūta, Miivoki, Vokegena, Oseo. Senie vārdi, senās nozīmes.
Izbiedētām acīm vērdamies uz kalniem, viņš domāja: «Vai jūs esat tur augšā? Jūs, mirušie marsieši? Redziet, nu mēs esam vieni,
atgriezti no Zemes! Nāciet lejā, padzeniet mūis! Mēs esam bezspēcīgi!»
Vējš notrauca persiku ziedu mākonī.
Biterings izstiepa saulē nodegušo roku un klusi iekliedzās. Pieskārās ziediem, paņēma tos plaukstā. Pagrozīja, "aptaustīja atkal un atkal. Tad viņš pasauca sievu:
— Kora!
Vina pienāca pie loga. Viņš pieskrēja tai klāt.'
— Kora, paskaties uz šiem ziediem!
Viņa paņēma tos saujā.
— Vai tu redzi? Tie ir citādi. Tie ir pārvērtušies! Tie vairs nav persiku ziedi!
— Es nekā savāda neredzu, ziedi kā ziedi, — Kora sacīja.
— Nav vis. Ar tiem kaut kas ir noticis. Es nevaru pateikt, kas īsti. Kāda lieka ziedlapiņa, citāda lapa, varbūt krāsa, smarža!
Šai mirklī no mājas izskrēja bērni un redzēja, ka viņu tēvs kā negudrs skraida pa dārzu un rauj no dobēm redīsus, sīpolus, burkānus.
— Kora, nāc paskaties!
Sīpoli, redīsi, burkāni gāja no rokas rokā.
— Vai tie izskatās pēc burkāniem?
— Jā… nē. — Kora mirkli vilcinājās.
— Es nezinu.
— Tie ir pārvērtušies.
— Varbūt.
— Tu taču redzi, ka ir! Sīpoli nav vairs sīpoli, burkāni nav vairs īsti burkāni. Pagaršo — it kā būtu tā pati garša, bet tomēr citāda. Paod — tie smaržo citādi nekā agrāk. — Viņa sirds sāka dobji dauzīties, un uzmācās bailes. Viņš iebāza pirkstus zemē. — Kora, kas notiek? Ko tas nozīmē? Mums jātiek projām no šejienes! — Viņš skrēja cauri dārzam, pieskardamies katram kokam. — Rozes! Rozes! Tās kļūst zaļas!