Viņi stāvēja viri skatījās uz zaļajam rozēm.
Pēc divām dienām teciņiem atskrēja Dens.
— Nāciet paskatieties uz govi! Es to slaucu un tad ieraudzīju. Nāciet ātrāk!
Viņi stāvēja nojumē un raudzījās uz savu vienīgo govi.
Tai auga trešais rags.
Un mauriņš mājas priekšā pamazām, lēnī- tiņām nokrāsojās mēļš kā pavasara vijolītes. Sēklas bija atvestas no Zemes, bet zā!e izauga maigi violeta.
— Mums jātiek projām, — Biterings sacīja. — Mēs ēdīsim šos dārzeņus un paši pārvērtīsimies par diezin ko. Tas nedrīkst notikt. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir sadedzināt visu ražu.
— Tā taču nav saindēta.
— Ir gan. Viltīgi, ļoti viltīgi. Tikai mazdrusciņ. Pavisam mazdrusciņ. Mēs nedrīkstam nekam pieskarties.
Viņš izmisis paskatījās uz māju.
— Pat māja. Vējš ar to ir kaut ko izdarījis. Sis gaiss ir to saēdis. Un migla naktīs. Visi
dēji sametušies liki greizi. Tā vairs nav Zemes cilvēka māja!
— Tās ir tikai tavas iedomas!
Viņš apsēja kaklasaiti un uzvilka svārkus.
— Es iešu uz pilsētu. Mums ir kaut kas jādara. Es drīz atgriezīšos1 .
— Harij, pagaidi! — sieva sauca. Bet viņš jau bija projām.
Pilsētā uz pārtikas veikala kāpnītēm ēnā sēdēja vīri, salikuši rokas uz ceļgaliem, un omulīgi tērzēja.
Misteram Biteringam būtu gribējies izšaut no revolvera gaisā.
«Ko jūs darāt, muļķi!» viņš domāja. «Sēžat te, it kā nekas nebūtu noticis! Jūs taču esat dzirdējuši vēsti, ka mēs uz šās planētas esam pamesti likteņa varā. Uzsāciet kaut ko! Vai jums nemaz nav bail? Jūs nemaz neesat nobažījušies? Ko jūs domājat darīt?»
— Hello, Harij! — vīri viņu sveicināja.
— Paklausieties! — Biterings sacīja. — Jūs taču dzirdējāt viņdien to ziņu, vai ne?
Vīri pamāja un pasmējās. — Dzirdējām, Harij, kā nu ne!
— Ko jūs domājat tagad darīt?
— Darīt, Harij? Ko gan mēs varam darīt?
— Uzbūvēt raķeti!
— Raķeti? Lai atgrieztos uz Zemes un iekļūtu visā tajā jezgā? O nē, Harij!
— Bet mums jātiek projām, saprotiet! Vai esat ievērojuši, kādi kļuvuši persiku ziedi, sīpoli, zāle?
— Jā, jā, Harij, esam jau gan, — viens no vīriem atbildēja.
— Vai tas jūs nebiedē?
— Diezko vis ne, Harij.
— Idioti!
— Nu, nu, Harij!
Biterings bija tuvu izmisumam.
— Mums jāstrādā visiem kopā. Ja mēs paliksim šeit, tad paši pārvērtīsimies nezin par ko. Šis gaiss… Vai jūs nejūtat? Šai gaisā ir kaut kas nelabs. Varbūt kāds marsiešu vīruss, kādi dīgļi vai putekšņi. Paklausieties, ko es teikšu!
Visu acis pievērsās viņam.
— Sem! — viņš uzrunāja vienu no vīriem.
— Kas ir, Harij?
— Vai tu palīdzēsi man uzbūvēt raķeti?
— Man, Harij, ir vesels lērums metāla un dažas rasējumu kopijas. Ja tu gribi būvēt raķeti manā darbnīcā, laipni lūdzu! Es tev pārdošu to metālu par piecsimt dolāriem. Strādājot viens pats, tu kādos trīsdesmit gados uztaisīsi gluži jauku raķetīti.
Visi sāka smieties.
— Nesmejieties!
Sems labsirdīgi paskatījās viņā.
— Sem, — Biterings sacīja, — tavas acis .. .
— Kas tām kait, Harij?
— Vai tās nebija pelēkas?
— Lāgā neatceros.
— Bija taču pelēkas, ko?
— Kāpēc tu to prasi, Harij?
— Tāpēc, ka tagad tās -ir dzeltenīgas.
— Vai patiešām? — Sems nevērīgi sacīja.
— Un tu esi kļuvis garāks un kalsnāks …
— Var jau būt, Harij.
— Sem, tavām acīm nevajadzētu būt dzeltenām.
— Harij, kādā krāsā ir tavas acis? — Sems jautāja.
— Manas? Protams, zilas.
— Še, Harij! — Sems pasniedza viņam kabatas spogulīti. — Paskaties pats uz sevi!
Misters Biterings brīdi vilcinājās, tad pacēla spogulīti pie sejas.
Viņa acu zilumos blāvi vizēja mazi, zeltaini punktiņi.
— Redzi nu, ko tu izdarīji! — Sems pēc mirkļa sacīja. — Sasiti manu spoguli.
Harijs Biterings ierīkojās Sema mehāniskajā darbnīcā un sāka būvēt raķeti. Vīri stāvēja atvērtajās durvīs, paklusu sarunājās un jokojās. Laiku pa laikam viņi palīdzēja Harijam šo vai to pacelt, bet vairāk gan slaistījās dīkā un tikai noraudzījās viņā ar savām dzeltenīgajām acīm.
— Ir jau vakariņu laiks, Harij! — viņi atgādināja.
Atnāca sieva un pītā grozā atnesa vakariņas.
— Es nepieskaršos ēdienam, — Biterings sacīja. — Es ēdīšu vienīgi produktus no mūsu ledus skapja. Tos, kas atvesti no Zemes. Neko, kas audzis mūsu dārzā.
Sieva stāvēja un raudzījās viņā.
— Tu nevarēsi uzbūvēt raķeti.
— Kad man bija divdesmit gadu, es kādu laiku strādāju mehāniskajā darbnīcā. Es pazīstu metālu. Vajag tikai vienam iesākt, gan tad citi arī palīdzēs, — viņš sacīja, nepaskatīdamies uz sievu un izklādams rasējumus.
— Harij, Harij! — viņa bezcerīgi novaidējās.
— Mums jātiek projām, Kora! Jātiek!
Augām naktīm auroja vējš, brāzdamies lejup no mēnesnīcas apspīdētajām izžuvušo jūru pļavām, garām mazajām, baltajām marsiešu pilsētiņām, kas tur gulēja pamestas starp smilšu sērēm jau divpadsmit tūkstošo gadu. Zemes cilvēku ciematā Biteringu māja drebēja pārvērtību jausmās.
Gulēdams gultā, misters Biterings juta, ka viņa kauli izstiepjas, kļūst valkani kā izkausēts zelts, iegūst jaunu formu. Sieva, kas gulēja blakus, daudzajās saulainajās dienās bija stipri iedegusi. Pavisam tumsnēja viņa bija, ar zeltainām acīm, saulē gandrīz nomelnējušu ādu, ud aizmigušie bērni savas gultiņas atgādināja metāla statujas, un arā izmisīgi gaudoja pārvērtību vējš, šaustīdams vecos persiku kokus, violeto zāli, notraukdams zaļās rožu ziedlapiņas.
Bailes neatkāpās ne uz mirkli. Tās žņaudza viņa kaklu un sirdi. Tās izspiedās sviedru lāsēs uz rokām, uz deniņiem, uz drebošajām delnām.
Austrumos uzlēca zaļa zvaigzne.
Pār mistera Biteringa lūpām izlauzās dīvains vārds.
— Iorrt, Iorrt, — viņš to atkārtoja.
Tas bija marsiešu vā<rds. Viņš nezināja marsiešu valodu.
Nakts vidū viņš pietrūkās un piezvanīja arheologam Simpsonam.
— Simpson, ko nozīmē vārds Iorrt?
— Tas ir seno marsiešu vārds, kas apzīmēja mūsu planētu Zemi. Kāpēc tas tevi interesē?
— Tāpat vien, bez sevišķa iemesla.
Klausule izslīdēja viņam no rokas.
— Hallo, hallo, hallo, hallo! — tā turpināja saukt, bet viņš klusi sēdēja un, acis nenovērsdams, raudzījās zaļajā zvaigznē aiz loga. — Bitering? Harij? Vai tu klausies?
Augām dienām šķindēja un dārdēja metāls. Biterings montēja raķetes karkasu, un trīs vienaldzīgi vīri negribīgi viņam palīdzēja:
Jau pēc kādas stundas viņš jutās tik ļoti piekusis, ka bija spiests apsēsties.
— Tas no augstuma, — viens vīrs pasmējās.
— Bet vai tu ēd arī kaut ko? — otrs jautāja.
— Jā, protams, ēdu, — viņš dusmīgi atbildēja.
— Ledus skapī glabatos produktus?
— Jā!
— Tu kļūsti vājāks, Harij.