Holliss pirmo reizi sajuta, cik neaplaužamā stāvoklī atrodas. Viņā uzvirmoja negantas dusmas, jo vairāk par visu viņam šobrīd gribējās piekļūt klāt šim Eplgeitam. Ilgus gadus viņš bija lolojis vēlēšanos piekļūt tam klāt, un nu bija par vēlu. Tagad Eplgeits bija tikai balss austiņās.
Viņi krita, krita, krita …
Te pēkšņi, it kā nupat apjautuši notikušo, divi no krītošajiem sāka vaimanāt. Kā murgos Holliss redzēja vienu no viņiem aizslīdam garām pavisam tuvu un dzirdēja tā vaimanas.
— Beidz!
Šis vīrs bija gandrīz vai ar roku aizsniedzams, viņš kliedza kā prātu zaudējis. Viņš nekad nebeigs kliegt. Un vaimanas būs sadzirdamas miljoniem jūdžu tālu, cik tālu vien izplatīsies radioviļņi, tās plosīs visiem dvēseles un neļaus sarunāties citam ar citu.
Holliss izstiepa roku. Tā būs labāk. Viņš sakopoja visus spēkus, lai aizsniegtu kliedzēju. Viņš satvēra to aiz potītes, pievilkās klāt un ieraudzīja pavisam tuvu otra seju.
Vīrs kliedza un mēģināja viņam pieķerties izmisīgi, kā slīcējs. Vaimanas pieskanēja visu izplatījumu.
«Vai nu tā, vai citādi,» nodomāja Holliss. «Tikpat viņu nogalinās vai nu Mēness, vai Zeme, vai kāds meteorsj kādēļ tad ne tūlīt?»
Viņš zvēla ar savu dzelzs dūri pa kliedzēja caurspīdīgo sejsegu. Vaimanas aprāvās. Holliss atgrūdās no līķa, un tas griezdamies attālinājās un gāzās lejup. Holliss un pārējie joņoja izplatījumā, bezgalīga virpuļojoša klusuma apņemti.
— Holis, vai tu vēl tepat?
Holliss neatsaucās, bet juta sejā svelmi.
— Tas atkal esmu es, Eplgeits.
— Dzirdu, Eplgeit.
— Parunāsim. Tikpat mums nav nekā cita ko darīt.
Kapteinis viņu pārtrauca:
— Pietiks runāt par to. Mums jāapsver, kā izkulties.
— Kaptein, kādēļ tu neturi ciet muti? — iejautājās Eplgeits.
— Ko?
— Tu dzirdi tīri labi, kaptein. Nebiede mani ar savu pakāpi, patlaban tu esi desmit- tūkstoš jūdžu attālumā no manis, un nav ko dzīt velnu. Kā teica Stimsons, mums vēl ilgi jākrīt.
— Paklausieties, Eplgeit!…
— Liecies mierā! Es saceļos. Man nav ko zaudēt, velns lai parauj! Tavs kuģis bija uz zaķa, arī kapteinis tu biji uz zaķa, un es novēlu tev pārlauzt sprandu, kad uzskriesi virsū Mēnesim.
— Pavēlu jums klusēt!
— Turpini vien tādā pašā garā! — Eplgeits pasmaidīja desmittūkstoš jūdžu attālumā. Kapteinis klusēja. Eplgeits turpināja:
— Kur mēs palikām, Hollis? Ak jā, atcerējos. Arī tevi es ienīstu. Bet tu to jau zini. Sen, sen zini.
Holliss nevarīgi savilka pirkstus dūrēs.
— Gribu tev kaut ko pastāstīt, — turpināja Eplgeits. — Iepriecināt tevi. Es biju viens no tiem, kuri tevi izgāza cauri, kad tu pirms pieciem gadiem tīkoji dabūt vietu Raķešu kompānijā.
Garām aizzibēja meteorīts. Holliss palūkojās uz leju — kreisās rokas delna bija norauta. Izšļācās asinis. Tai pašā mirklī no skafandra sāka izplūst gaiss. Aizturējis elpu. viņš ar labo roku savilka sprādzi zem kreisās rokas elkoņa, cieši nosēja piedurkni un pārtrauca gaisa izplūšanu. Viss bija norisinājies tik ātri, ka viņš nebija paguvis pat pabrīnīties. Nekas viņu vairs nespēja pārsteigt. Līdzko piedurkne bija nosieta, gaisa skafandrā atkal pietika. Viņš apturēja steidzīgo asins straumi, sažņaudzot piedurkni vēl stingrāk, tā ka izveidojās turnikets.
Sais baismajos mirkļos viņš neizdvesa ne skaņas. Pārējie tai laikā sarunājās. Viens no viņiem, Lespirs, bez mitas tērgāja par sievu, kas palikusi uz Marsa, par otru uz Venēras, par vēl vienu uz Jupitera, par to, kā savā laikā uzdzīvojis — dzēris, spēlējis uz naudu un priecājies pēc sirds patikas. Kamēr viņi krita, Lespirs pļāpāja bez sava gala. Krizdams pretī nāvei, viņš parcilāja atmiņā zudušās laimes dienas.
Tas viss bija tik dīvaini. Izplatījums, tūkstošiem jūdžu izplatījuma, un tajā — balsis. Nav redzama neviena dzīva dvēsele, tikai radioviļņi trīs un mēģina iekustināt cilvēku jūtas.
— Vai tu esi dusmīgs, Hollis?
— Nē.
Viņš patiešām nebija dusmīgs. Viņš atkal atradās vienaldzības varā un bija nejūtīgs kā akmens, kam lemts nerimtīgi krist nebūtībā.
— Visu mūžu tu gribēji tikt uz augšu, Hollis. Un allaž brīnījies, kādēļ tev neveicas. Es biju tas, kas ierakstīja tevi melnajā grāmatā, iekams mani pašu izlidināja pa durvīm.
— Tas arī nekas, — atteica Holliss.
Un viņš teica taisnību. Tas viss bija pagājis. Kad dzīve ir galā, tā izskatās pēc spilgtas filmas, kas vienā mirklī aizņirb pār ekrānu, — visi aizspriedumi, visas kaislības vienā mirklī izgaismojas acu priekšā, un, pirms tu pagūsti izsaukties: «Tā bija laimīga diena, tā bija nelaimīga, tā ir pretīga, bet tā — jauka seja,» — no filmas pāri palikuši pelni, un ekrāns jau satumsis.
Dzīve bija palikusi aizmugurē, un tagad atskatoties viņš nožēloja tikai vienu — ka viņam gribējās dzīvot vēl un vēl. Vai tiešām visi, kas skatās acīs nāvei, jūtas vienādi, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši? Vai tiešām dzīve ir tik īsa — neesi vēl ne lāgā elpu ievilcis, kad viss jau galā? Vai tiešām visiem tā šķiet apraujamies tik negaidīti, vai tikai viņam vienīgajam te, izplatījumā, kad atlikušas vēl dažas stundas pārdomām un apcerei?
Lespirs pa to laiku runāja vienā runāšanā.
— Nekas, es esmu dzīvojis zaļi: man bija sievas uz Marsa, uz Venēras un Jupitera. Visām bija nauda, un visas man izdabāja. Es piedzēros un vienreiz pat paspēlēju uz kārtīm divdesmit tūkstošus dolāru.
«Bet nu tu esi sprukās,» nodomāja Holliss. «Man nebija nekā no tā visa. Kad es biju dzīvs, es tevi apskaudu, Lespir. Kad man vēl bija kaut kādas izredzes, es tevi apskaudu par tavām mīlas dēkām un uzdzīvi. Es baidījos no sievietēm un meklēju glābiņu Visumā, vienmēr ilgodamies pēc tām un apskauzdams tevi, ka tev netrūkst ne sieviešu, ne naudas un ka tu dzīvo vienos priekos. Bet patlaban, krītot, kad visam ir beigas, es vairs neapskaužu tevi, jo kā tev, tā man viss ir cauri, it kā nekad nekā nebūtu bijis.»
Holliss palieca galvu uz priekšu un izkliedza mikrofonā:
— Visam beigas, Lespir!
Klusums.
— .It kā nekā nebūtu bijis, Lespir!
— Kas tur runā? — jautāja Lespirs drebošā balsī.
— Runā Holliss.
Viņš rīkojās zemiski. Viņš saprata, ka mirt ir bezjēdzīgi un zemiski. Eplgeits bija nodarījis viņam pāri, tagad viņš gribēja nodarīt pāri citam. Eplgeits un izplatījums — abi viņam bija nodarījuši sāpes.
— Tu tāpat esi ķezā, Lespir. Visam beigas. It kā nekad nekā tāda nebūtu bijis, vai tā nav?
— Nē.
— Kad visam ir beigas, tad ir tā, it ka nekā nebūtu bijis. Ar ko šobrīd tava dzīve ir labāka par manējo? Šai mirklī — tikai tas ir svarīgi. Vai tā ir labaka? Ir?
— Jā, ir labāka.
— Ar ko?.
— Man ir ko pārdomāt, ir ko atcereties! — Lespirs noskaities kliedza no tālienes, ar abām rokām piespiedis savas atmiņas pie sirds.
Un viņam bija taisnība. Holliss jutās kā ar aukstu ūdeni apliets, kad saprata — Les- piram ir taisnība. Starp atmiņām un sapņiem ir atšķirība. Viņam bija tikai sapņi par to, ko viņš bija gribējis paveikt, turpretim
Lespiram — atmiņas par darīto un līdz galam paveikto. 'Sī apziņa plosīja Hollisu lēni un sāpīgi.
— Bet kāds tev pašreiz no tā labums? — viņš jautāja Lespiram. — Pašreiz, kad viss ir pagājis un zudis? Tev neklājas labāk kā man.