—- Nav tiesa.
— Un garāks.
— Nemels niekus!
Pēc dažām dienām sieva pasauca viņu malā.
— Harij, mēs esam apēduši visu pārtiku, kas glabājās ledus skapī. Tur vairs nav itin nekā. Man tagad jāgatavo sendviči ar tiem produktiem, kas auguši uz Marsa.
Biterings smagi apsēdās.
— Tev ir jāēd, — Kora sacīja. — Tu esi kļuvis vājš.
— Jā, — viņš atbildēja.
Paņēma sendviču, pavēra vaļā, paskatījās un sāka to gariem zobiem ēst.
— Un šodien vairāk nestrādā, — sieva sacīja. — Ir tik karsts. Bērni grib izpeldēties kanālā un mazliet pastaigāties. Lūdzu, nāc tu arī!
— Es nedrīkstu šķiest laiku. Pašreiz ir izšķirīgs brīdis!
— Tikai uz vienu stundu, — viņa neatlaidās. — Izpeldēšanās nāks tev par labu.
Viss nosvīdis, viņš piecēlās. — Labi, labi! Izbeidz gremzties! Es iešu.
— Tas tev pašam būs patīkami, Harij.
Diena bija karsta un rāma. Svelmainā saule
šķita kā milzīga, versmojoša acs, kas pievērsta planētai un grib to sadedzināt. Viņi gāja gar kanālu — tēvs, māte un draiskulīgie bērni peldkostīmos. Tad apmetās kanāla malā un ēda sendvičus ar gaļu. Biterings redzēja, ka sievas un bērnu āda strauji nobrūnē. Un redzēja viņu dzeltenās acis, kas agrāk tādas nebija. Viņu sāka kratīt viegli drebuļi, bet drīz vien, kad viņš apgūlās saulē, tos aizskaloja patīkami siltuma viļņi. Viņš bija pārāk noguris, lai izjustu bailes.
— Kora, no kura laika tavas acis ir dzeltenas?
Viņa samulsa. — Man šķiet, tās vienmēr ir tādas bijušas.
— Vai tās nebija brūnas un. tikai pēdējos trīs mēnešos kļuvušas dzeltenas?
Viņa iekoda lūpā. — Nē. Kāpēc tu tā jautā?
— Tāpat vien.
Viņi sēdēja un klusēja.
— Bērnu acis arī ir kļuvušas dzeltenas, — pēc brīža viņš sacīja.
— Dažreiz augošiem bērniem mainās acu krāsa.
— Varbūt arī mēs esam bērni. Vismaz Marsam var tā likties. Interesanta doma! — viņš pasmējās. — Iešu izpeldēties.
Viņi ielēca kanālā, un Biterings ļāva savam ķermenim kā zeltainai statujai grimt un grimt līdz pašam dibenam, un palika tur guļam zaļā klusumā. Visapkārt bija tikai ūdens — dziļš un rāms, visapkārt bija miers. Viņš juta, ka lēnā, vienmērīgā straume viegli šūpo ķermeni.
«Ja es paliktu te guļam pietiekami ilgi,» viņš domāja, «ūdens saēstu un aizskalotu manu miesu, līdz kauli atsegtos kā koraļļi. Tikai māns skelets paliktu. Un tad ūdens sanestu ap šo skeletu savu dziļumu bagātības— zaļas, sarkanas, dzeltenas — un radītu jaunu veidolu. Pārvērtība. Pārvērtība. Lēna, dziļa, klusa pārvērtība. Vai tāda nenotiek arī tur, augšā?»
Cauri ūdenim viņš redzēja virs sevis debesis un sauli, ko svešu vērta atmosfēra un laiks, un telpa. Tā bija Marsa saule.
«Tur augšā,» viņš domāja, «tur ir liela upe, Marsa upe, un mēs visi guļam dziļi tajā, paslēpušies kā vēži mūsu oļu mājiņās, mūsu nogrimušajās akmens mājiņās, un ūdens aizskalo projām mūsu veco miesu un izstiepj kaulus un . . .»
Viņš ļāva saulē vizošajam ūdenim iznest sevi virspusē.
Dens sēdēja kanāla malā un nopietni raudzījās tēvā.
— Utha, — viņš sacīja.
— Ko tu ieici? — tēvs jautāja.
Zēns pasmaidīja. — Tu taču zini. Utha marsiešu valodā nozīmē tēvs.
— Kur tu to iemācījies?
— Nezinu. Visapkārt. Utha!
— Ko tu gribi?
Zēns vilcinājās. — Es… es gribu mainīt savu vārdu. 3
— Mainīt vārdu?
— Jā.
Pie viņiem piepeldēja māte. — Kas tad kaiš vārdam Dens?
Denš paraustīja plecus. — Vakar tu sauci: Den, Den, Den! Es pat neklausījos. Es teicu sev: tas nav mans vārds. Man i>r jauns vārds, kurā es gribu saukties.
Misters Biterings pieturējās pie kanāla malas. Viņa ķermenis bija stingi vēss, un sirds dobji pukstēja. — Kāds tad ir šis jaunais vārds?
— Linnls. Vai tas nav labs vārds? Vai es drīkstu tā saukties? Ludzu, vai drīkstu?
Misters Biterings pielika roku pie pieres. Viņš iedomājās savu muļķīgo raķeti, ko viens pats būvēja, un pēkšņi juta, ka ir vientuļš, bezgala vientuļš pat savā ģimenē.
Viņš dzirdēja sievu sakām: — Kāpēc gan ne?
Viņš dzirdēja sevi sakām: — Jā, tu vari tā saukties.
— Urāā! — zēns iekliedzās. — Es esmu Linnls, Linnls!
Aiz prieka palēkdamies un klaigādams, viņš aizskrēja pāri pļavām.
Misters Biterings palūkojās sievā. — Kāpēc mēs to atļāvām?
—? Es nezinu, — viņa atbildēja. — Man tā likās gluži laba doma.
Viņi devās pastaigā pa kalniem, klaiņāja pa senām, mozaīkā izliktām takām, gāja garām strūklakām, no kurām vēl šļācās ūdens. Takas visu vasaru klāja plāna kārtiņa vēsa ūdens. Cilvēka basās kājas visu dienu juta spirdzinošu dzestrumu, kā brienot pa strautu.
Viņi nonāca pie mazas, pamestas marsiešu villas, no kuras pavērās skaists skats uz ieleju. Villa atradās paugura virsotnē. Zila marmora halles, milzīgas freskas, peldbaseins. Tas viss tīkami atvēsināja šajā karstajā vasaras laikā. Marsiešiem nebija paticis dzīvot lielās pilsētās.
— Cik jauki būtu, — misis Biteringa ieteicās, — ja mēs varētu pa vasaru pārcelties uz šo villu!
— Nāciet! — viņš sacīja. — Dosimies atpakaļ uz pilsētu. Man taču ir jābūvē raķete.
Bet tovakar strādājot viņam atkal ienāca prātā vēsā villa no zilā marmora. Ar katru stundu raķete šķita mazāk svarīga.
Ritot dienām un nedēļām, raķete it kā atkāpās, kļuva nenozīmīga. Agrākā dedzība bija zudusi. Biteringu pašu biedēja šī vienaldzība.
Bet tā nu 1as bija — laikam jau vainīgs šis karstums, šis gaiss, darba apstākļi …
Viņš izdzirdēja kaimiņus klusi runājam aiz darbnīcas durvīm.
— Vai dzirdējāt? Visi pārcelsies uz turieni.
— Jā, visi.
Biterings iznāca laukā. — Uz kurieni tad? — Viņš redzēja dažas automašīnas ar bērniem un mēbelēm braucam lejup pa putekļaino ielu.
— Augšā uz villām, — ikāds no vīriem sacīja.
— Jā, Harij, es arī braucu. Tāpat Sems. Vai ne, Sem?
— Taisnība, Harij! Un kā tu?
— Man šeit ir darbs, kas jāpadara.
—> Darbs! Tu to raķeti pabeigsi rudenī, kad būs vēsāks.
Viņš dziļi ievilka elpu. — Man viss karkass jau gatavs.
— Rudenī tev veiksies labāk. — Vīru balsis bija gurdas aiz karstuma.
— Nē, man jāstrādā! — Biterings nepiekāpās.
— Strādāsi rudenī, — viņi pierunāja. Un tas skanēja tik saprātīgi, tik pārliecinoši.
«Rudenī tiešām veiksies labāk,» viņš domāja. «Tad būs laika vai cik.»
«Nē!» izmisīgi kliedza kāda viņa būtības daļiņa — dziļi paslēpta, nobīdīta malā, aprakta, apslāpēta. «Nē! Nē!»
— Rudenī, — viņš sacīja.
— Brauc līdz, Harij! — visi aicināja.
— Labi, — Biterings sacīja, juzdams, ka visa miesa it kā izkūst karstajā, miklajā gaisā. — Jā, rudenī. Tad es atkal atsākšu darbu.
— Es dzīvošu villā pie Titra kanāla, — kāds teica.
— Tu gribēji sacīt, pie Ruzvelta kanāla, vai ne?
— Tirra. Tas ir vecais marsiešu nosaukums.
— Bet uz kartes . ..