— Aizmirsti karti! Tagad tas ir Tirra kanāls. Bet es atradu labu vietu Pillana kalnos …
— Tu domā Rokfellera grēdu? — Biterings jautāja.
— Tie ir Pillana kalni, — Sems atbildēja.
— Jā, — Biterings sacīja, karstā, spiedīgā gaisa nomākts. — Pillana kalni.
Nākamās dienas karstajā, rāmajā pēcpusdienā visa Bi'teringu ģimene krāva mantas automašīnā.
Lora, Dens un Deivids jeb, kā viņiem tagad patika saukties, Ttila, Linnls un Verrs nesa saiņus no istabas.
Mēbeles viņi atstāja mazajā, baltajā kotedžā.
— Tās izskatījās gluži jauki Bostonā, — teica māte, — un arī šajā mājā. Bet tur augšā villā? Nē. Lai palielk vien tepat, kamēr mēs rudenī atgriezīsimies.
Pats Biterings klusēja.
— Esmu izdomājis, kādas mēbeles mums vajadzētu tur villā, — pēc kāda brīža viņš sacīja. — Tādas lielas, lai var ērti atlaisties.
— Ko darīsim ar tavu enciklopēdiju! Tu taču to ņemsi līdz, vai ne?
Misters Biterings novērsa skatienu. — Es nākamnedēļ atbraukšu un to paņemšu.
— Vai savas Ņujorkā šūdinātās kleitas tu ieliiki? — vecāki jautāja meitai.
Meitene samulsusi viņus uzlūkoja. — Nē, es tās vairs negribu vilkt mugurā. v Viņi pārbaudīja gāzi, ūdens krānus, aizslēdza durvis un devās pie mašīnas. Tēvs ieskatījās kravas kastē.
— Velns lai parauj, mēs ņemam līdz pavisam maz, — viņš sacīja. — Salīdzinot ar to, Iko mēs atvedām uz Marsu, te ir tikai niecīga saujiņa.
Viņš iedarbināja motoru.
Pēdējo reizi atskatoties uz mazo, balto kotedžu, viņu pēkšņi pārņēma vēlēšanās skriet atpakaļ, noglāstīt tās sienas, pateikt ardievas, jo viņš jutās tā, it kā dotos ilgā ceļojumā un atstātu šeit kaut ko tādu, pie kā nekad vairs īsti neatgriezīsies, ko nekad vairs nesapratīs.
Tieši šajā brīdī brauca garām Sems ar savu ģimeni.
— Hei, Bitering! Mēs jau esam ceļā!
Mašīna aizlīgoja lejup pa veco lielceļu ārā no pilsētas. Vēl sešdesmit citas mašīnas aizbrauca tajā pašā virzienā. Pār pilsētu klusi nogūlās to saceltie smagie putekļi. Kanālu ūdeņi zilgi spīguļoja saulē, un savādajos kokos čabinājās lēns vējš.
— Ardievu, pilsēta! — misters Biterings sacīja.
— Ardievu, ardievu! — sauca visa ģimene un māja ar rokām.
Viņi vairs neatskatījās.
Vasara izdzēra kanālus sausus. Vasara kā liesma izdedzināja pļavas. Tukšajā Zemes cilvēku pilsētā māju sienām sasprēgāja un nolobījās krāsa. Gumijas apļi, kuros bērni pagalmos bija šūpojušies, sastinga svelmainajā gaisā kā apstājušos pulksteņu svārsti.
Mehāniskajā darbnīcā raķetes karkass sāka rūsēt.
Kādā rāmā rudens dienā misters Biterings — viņa āda tagad bija tumši iedegusi un acis gluži zeltainas — stāvēja kalna nogāzē pie savas villas un raudzījās ielejā.
— Ir laiks doties atpakaļ, — Kora sacīja.
— Jā, bet mēs nebrauksim atpakaļ, — viņš mierīgi atbildēja. — Tur vairs nekā nav.
— Tur ir tavas grāmatas, — sieva sacīja. — Un tavas labās drēbes.
— Tavas llles un tavas labās ior uele rre, — viņa teica.
— Pilsēta ir tukša. Un neviens tur neatgriezīsies, — viņš sacīja. — Nav nekādas jēgas to dairīt, it nekādas.
Viņu meita auda gobelenus un dēli ar senatnīgām flautām un stabulēm spēlēja vecas melodijas, un marmora villā atbalsojās viņu smiekli.
Misters Biterings ilgi lūkojās uz Zemes cilvēku apmetni tālu ielejā. — Cik gan dīvainas, smieklīgas mājas būvējuši Zemes cilvēki!
— Viņi neprata celt labākas, — sieva prātoja. — Tādi neglīti cilvēki. Es priecājos, ka viņi ir aizgājuši.
Vīrs un sieva paskatījās viens uz otru, paši satrūkušies no tā, ko nupat bija pateikuši. Tad abi sāka smieties.
— Uz kurieni tad viņi ir aizgājuši? — vīrs jautāja. Un paskatījās uz savu sievu. Viņa bija zeltaini brūna un smuidra kā viņu meita. Tad sieva paskatījās uz vīru, un viņš tai likās gandrīz tikpat jauns kā viņu vecākais dēls.
— Es nezinu, — Kora atbildēja.
— Iespējams, ka mēs atgriezīsimies pilsētā nākamgad vai aiznākamgad, vai vēl pēc gada, — viņš mierīgi sacīja. — Man ir karsti. Varbūt iesim izpeldēties.
Viņi pagrieza ielejai muguru un roku rokā klusēdami devās lejup pa dzidra avota ūdens klātu taku.
Pec pieciem gadiem no debesim nokrita raķete. Izgrūzdama tvaika mutuļus, tā gulēja ielejā. No raķetes klaigādami izlēca cilvēki.
— Mēs uzvarējām karā uz Zemes! Mēs esam klāt, lai jūs atbrīvotu! Hei!
Bet amerikāņu uzceltajā kotedžu pilsētā, persiku dārzos un laukumos valdīja klusums. Kādā tukšā darbnīcā atbraucēji atrada sarūsējušu, pussabrukušu raķetes karkasu.
Viņi pārmeklēja paugurus. Kapteinis par sava štāba mītni izvēlējās kādu pamestu bāru. Viņa leitnants ieradās ar ziņojumu.
— Pilsēta ir tukša, ser, bet kalnos mēs sastapām iezemiešus. Tumšādaini cilvēki ar zeltainām acīm. Marsieši. Ļoti draudzīgi. Mēs mazliet parunājāmies. Viņi ātri iemanās angļu valodā. Esmu pārliecināts, ser, ka mūsu attiecības ar viņiem būs vislabākās.
— Tumšādaini, tu saki? — kapteinis it kā pie sevis noteica. — Cik viņu tur ir?
— Kādi seši vai astoņi simti, ser, viņi dzīvo tajās marmora drupās kalnos. Gara auguma, veselīgi. Skaistas sievietes.
— Vai viņi jums nepastāstīja, ļeitnant, kur palikuši tie vīrieši un sievietes, kas uzcēla šo Zemes cilvēku pilsētu?
— Viņiem nav ne mazākās jausmas, ser, kas varētu būt noticis ar šo pilsētu un tās iemītniekiem.
— Savādi. Kā jūs domājat, vai šie marsieši būtu viņus nonāvējuši?
—■Viņi izskatās apbrīnojami miermīlīgi.
Iespējams, ser, ka šo pilsētu piemeklējusi kada sērga.
— Var jau būt. Man liekas, šis ir viens no tiem noslēpumiem, ko mēs nekad neuzzināsim. Viens no tiem mistiskajiem gadījumiem, par kādiem mēdz rakstīt grāmatās.
Kapteinis pārlaida skatienu istabai, putekļu klātajiem logiem, zilajiem kalniem, kas pacēlās aiz tiem, saulē vizošajām kanālu straumēm un izdzirdēja liegas vēja šalkas. Viņš nodrebēja. Tad atguvās un viegli uzsita ar roku pa jauno, karti, ko bija piespraudis uz kāda tukša galda.
— Būs milzum daudz darba, leitnanti — viņš sacīja.
Un viņa dobjā balss turpināja dudināt, kamēr saule nogrima aiz zilajiem pakalniem:
— Jāceļ jaunas apmetnes, jāierīko raktuves, jāmeklē minerāli. Jānoņem bakterioloģiskie paraugi. Darbs, visur darbs! Vecie apiraksti un dokumenti ir gājuši zudumā. Mums būs krietni jāpastrādā, izgatavojot jaunas kartes, dodot nosaukumus kalniem, upēm un tā tālāk. Vajadzēs likt lietā visu savu izdomu.
— Kā jums liekas, ja šos kalnus mēs nosauktu par Linkolna kalniem, šo kanālu par Vašingtona kanālu, bet šiem pauguriem varbūt dosim jūsu vārdu, leitnant? Diplomātisks gājiens. Jūs savukārt varētu parādīt uzmanību un nosaukt kādu pilsētu manā vārdā. Kā saka, roka roku mazgā. Un kādēļ gan šo te nenosaukt par Einšteina ieleju, bet to tālāko… Vai jūs mani klausāties, leit- nant?
Leitnants ar pūlēm atrāva skatienu no zilajiem kalniem, kas, klusā dūmakā tinusies, pacēlās tālu aiz pilsētas.
— Ko? … Jā, ser, klausos!
ZEMEŅU LOGS
Sapnī viņš aizvēra stiklotās ārdurvis, kurās bija gan zemeņu logi un citronu logi, gan logi mākoņu baltumā un kalnu strauta dzidrumā. Apkārt lielajai rūtij rindojās daudzas mazas krāsainas rūtiņas — sārtas un dzeltenas ikā augļu vīns un želatīna plāksnītes un vēsi zil- gas kā ledus gabaliņi. Atausa atmiņā, kā tēvs viņu bērnu dienās bija pacēlis uz rokām: «Paskaties!» Un cauri zaļajam stiklam pasaule šķita kā smaragds, kā mīksta sūna un piparmētru biezoknis. «Paskaties!» Violetā rūts visus garāmgājējus pārvērta staigājošos vīnogu ķekaros. Un beidzot — zemeņu logs iegremdēja pilsētu siltā, rožainā dūmakā, pārsedza pasaulei sārtu saullēkta šķidrautu un apcirpto mauru padarīja līdzīgu pasakainam persiešu paklājam. Zemeņu logs bija vislabākais — tas izdziedēja cilvēku bālumu, sasildīja auksto lietu un aizdedzināja priecīgās dzirkstīs februāra virpuļojošo sniegputeni.