«Jā, jā! Palūk …»
Viņš pamodās.
Vēl atrazdamies sapņa varā, viņš izdzirdēja savus zēnus sarunājamies un gulēja tumsā, ieklausīdamies viņu balsīs — tās skanēja skumīgi ka vējš, kas zilajos pakalnos dzenāja izžuvušo jūru baltās smiltis. Un tad viņš atcerējās.
«Mēs atrodamies uz Marsa,» viņš domāja.
— Kas īr? — sieva miegā iesaucās.
Viņš neviļus bija to pateicis skaļi un tagad
centās gulēt iespējami klusi, nepakustēdamies. Bet tad, ar dīvainu stinguma sajūtu aptverdams īstenību, redzēja, ka sieva pieceļas, kā rēgs pāriet istabai un, pacēlusi bālo seju pret viņu saliekamās mājiņās mazajiem, augstajiem logiem, nekustīgi raugās spožajās, bet svešādajās zvaigznēs.
— Kerij! — viņš klusu pasauca.
Viņa nedzirdēja.
— Kerij! — viņš'čukstēja. — Man tev kaut kas jāpasaka. Jau veselu mēnesi es taisos tev to pateikt… rīt… rīt no rīta . ..
Bet sieva sēdēja zilgajā zvaigžņu gaismā, nogrimusi sevī, un pat nepaskatījās uz viņu.
«Kauit nekad nenorietētu saule,» viņš domāja, «kaut vispār nebūtu nakšu!» Dienā viņš strādāja ciematā, celdams jaunus mājokļus, zēni bija skolā, un Kerija rosījās pa māju, tīrīdama, kopdama dārzu, gatavodama ēdienu. Bet, kad norietēja saule un viņu rokas vairs nerušināja dobes, necilāja āmuru un naglas, nerēķināja aritmētikas uzdevumus, tumsā ap viņiem kā naktsputni salidoja atmiņas.
Sieva sakustējās un mazliet pagrieza galvu.
— Bob, — viņa beidzot sacīja, — es gribu a<tpaka| uz mājām!
— Bet Kerij!
— Šeit mēs neesam mājās, — viņa turpināja.
Sievas acis bija asaru pilnas.
— Kerij, pacieties vēl mazliet!
— Mana pacietība ir galā, es vairs nespēju!
Kustēdamās kā transā, viņa atvēra kumodes atvilktnes, izņēma salocītos mutautiņus, kreklus, veļu un salika visu uz kumodes, — neskatīdamās, ļaudama rokām mehāniski darboties, izņemt drānas, pacelt, nolikt. Jau ilgu laiku tas tā notika gandrīz katru nakti. Viņa pasaka to, pārcilā lietas, klusēdama pastāv kādu brīdi, tad atkal visu noliek vietā un stingu seju atgriežas gultā, lai ieslīgtu sapņos. Viņš bažījās, ka kādu nakti sieva izkravās it visas atvilktnes un sniegsies pēc vecajiem čemodāniem, kas bija salikti sienmalē.
— Bob… — Sievas balsī nebija rūgtuma, tā skanēja klusi, neizteiksmīgi un bezkrāsaini kā mēness gaisma, kas apspīdēja viņas stāvu. — Šo sešu mēnešu laikā es tik daudzas naktis esmu to teikusi. Man ir kauns. Tu smagi strādā, būvēdams ciematā mājas. Sievai, kuras vīrs tik smagi strādā, gan nevajadzētu vēl gausties viņam apkārt. Taču es nespēju klusēt. Visvairāk man te pietrūkst visādu ierastu sīkumu. Muļķīgi nieki, bet neiziet no prāta. Mūsu šūpoles uz lieveņa. Pītais šūpuļkrēsls. Sēžam vasaras vakaros un raugāmies ļaudīs, kas iet vai brauc garām. Tur mājās, Ohaio. Un mūsu mazais melnais pia- ■nīns — atceries, tas vienmēr bija noskaņojies. Mana zviedru stikla vāze. Mūsu viesistabas iekārta — ak jā, es zinu, tā bija smagnēja kā ziloņu bars, un visas lietas jau vecas. Un ķīniešu kristāla lustra ar pakariņiem, kas šķindēja, kad uzpūta vējš. Un sarunas ar kaimiņiem uz lieveņa siltos jūlija vakaros… Tas viss ir nieki, nenozīmīgi sīkumi. Bet taisni par tiem visvairāk jādomā, kad naktī nenāk miegs. Lūdzu, piedod man!
—; Es saprotu, Kerij, — viņš sacīja. — Marss ir tik tālu no Zemes. Te viss ir mums svešs — ko acis redz, kam rokas pieskaras, ko krūtis ieelpo. Es pats arī naktīs atceros un domāju. Mēs dzīvojām ļoti jaukā pilsētā.
— Pavasarī un vasarā tā bija kā zaļš dārzs, — sieva sacīja. — Bet lapkritī dzeltena un sārta. Un mums bija tik jauka māja — ļoti veca, astoņdesmit deviņdesmit gadu vai pat vairāk. Naktīs man likās, ka māja runā, čukst kaut ko. Sausais koks bija kā dzīva būtne. Kāpņu margas, lievenis, palodzes … Kam vien pieskārās cilvēka roka, tas atsaucās. Katrai istabai bija sava valoda. Un vakaros, guļot tumsā un klausoties šajās klusajās mājas balsīs, likās, ka visapkārt ir draugi, un varēja tik labi un droši aizmigt. Jaunās mājas, ko ceļ tagad, nevar būt tādas. Mājā vajag izaugt un nodzīvot vairākām paaudzēm, lai tā kļūtu par cilvēku draugu,
iegūtu dvēseli. Šī mūsu tagadējā kārba nemaz nezina, ka es tajā mītu, tai ir vienalga, vai es dzīvoju, vai mirstu. Tā šķind kā skārds, un skārds ir auksts. Tajā nav poru, kur iesūkties gadiem. Šai mājai nav pagraba, kur varētu kaut ko uzglabāt nākamgadarn vai aiz- nākamgadam. Tai nav bēniņu, kur stāvētu vecas lietas no pērnā un aizpērnā gada un vēl no tēvutēvu laikiem. Bob, ja mums te būtu kaut dažas no mūsu vecajām lietām, tad mēs spētu sarast arī ar visu jauno. Bet, kad visas, it visas lietas ir svešas, tās ne mūžam nevar kļūt tuvas.
Viņš tumsā pamāja. — Par to arī es pats esmu domājis.
Sieva raudzījās uz mēness gaismas apspīdētajiem čemodāniem pie sienas. Viņas roka pastiepās uz to pusi.
— Kerij!
— Kas ir?
Viņš apsēdās uz gultas malas. — Kerij, es esmu izdarījis vienu traku muļķību. Visus šos mēnešus es ar bailēm sirdī klausījos, kā tu gremdējies atmiņās, kā zēni naktīs sačukstas un kā tur ārā pār Marsa izžuvušajām jūrām auro vējš, un … — Viņš apklusa un ar pūlēm ievilka elpu. — Tev jāzina, ko es esmu izdarījis un kāpēc es to esmu darījis. Es iztērēju visu naudu, ko mēs bijām iekrājuši desmit gados un kas vēl pirms mēneša bija mūsu kontā bankā.
— Bob!
— Es esmu to aizsviedis, Kerij, velns lai parauj, izkaisījis vēja! Tam vajadzēja būt priecīgam pārsteigumam. Bet nu šonakt es redzu, kā tu te stāvi, un tepat uz grīdas ir šie nolādētie čemodāni un …
— Bob! — sieva pagriezās pret viņu. — Tu gribi teikt, ka mēs visu laiku esam cietuši šo dzīvi uz Marsa un ik nedēļu nolikuši katru ietaupīto grasi tikai tālab, lai tu dažās stundās šo naudu notriektu?!
— Nezinu, — viņš sacīja. — Es esmu neprātīgs muļķis. Paklausies, rīts vairs nav tālu. Mēs piecelsimies agri. Es vedīšu tevi parādīt, ko esmu izdarījis. Es negribu tev to teikt, es gribu, lai tu to redzi. Un, ja tam visam nebūs nekādas jēgas, nu, tad taču vienmēr mūsu rīcībā paliek šie čemodāni un raķete, kas četras reizes nedēļā dodas uz Zemi.
Sieva pat nepakustējās, tikai murmināja:
— Ak Bob, Bob!
— Nepārmet man vairāk! — viņš sacīja.
— Ak Bob, Bob!… — Kerija neticīgi šūpoja galvu. Viņš novērsās un atkal apgūlās savā gultas malā, bet sieva apsēdās uz otras malas un palika tā sēžam, raudzīdamās uz kumodi, kur glītās kaudzītēs, kā pirmīt salikti un atstāti, gulēja viņas mutautiņi un rotaslietas, un veļa. Arā mēness gaismas caurausta vēja brāzma sakustināja aizmigušos putekļus un uzvirpināja tos gaisā.