Beidzot viņa atlaidās, taču neteica vairāk ne vārda un gulēja vīram līdzās (kā salts akmens, stingi vērdamās nakts garajā tuneli pretī pirmajai rītausmas blāzmai.
Viņi piecēlās mazā gaismiņā un klusi kā rēgi staigāja pa savu saliekamo mājiņu, ne- pārmīdami ne pušplēsta vārda. Šī mēmā spēle ilga visu rītu, un brīžiem gandrīz likās, ka kāds vairs nespēs to izturēt un iekliegsies, — tīk nomācošā klusumā tēvs, māte un zēni nomazgājās un saģērbās, apsēdās pie brokastu galda un apēda pāris grauzdētās maizītes ar kafiju un augļu sulu, cits uz citu neskatīdamies, tikai katrs slepus vērodams kāda cita sejas atspulgu spožajā grauzdējamā aparāta, stikla krūzes vai naža virsmā, kur viņu visu sejas bija bezformīgi izplūdušas un agrā rīta gaismā izskatījās šausminoši svešas. Tad beidzot viņi atvēra mājiņas durvis, ļaujot telpā ieskriet vējam, kas pūta pār aukstajām ziili baltajām Marsa jūrām, kur viļņojās un plaka vienīgi smilšu gūzmas, veidodamas spokainus rakstus, un izgāja ārā zem nemīlīgajām, stindzinoši saltajām debesīm, lai dotos uz pilsētu, kas no šejienes šķita kā filmas dekorācija, nolikta tālu priekšā uz milzīgas, tukšas skatuves.
— Uz kurieni mēs ejam? — Kerija jautāja.
— Uz raķešu staciju, — vīrs atbildēja.
— Bet, pirms mēs tur nonākam, man vēl jums daudz kas jāpasaka.
Zēni bija palikuši mazliet iepakaļ un tagad gāja vecākiem aiz muguras un klausījās. Tēvs lūkojās tikai taisni uz priekšu un visu laiku, kamēr runāja, ne reizi nepaskatījās ne uz sievu, ne dēliem, lai redzētu, kā tie uzņem viņa teikto.
— Es ticu Marsam, — viņš klusu iesāka.
— Esmu gandrīz pārliecināts, ka pienāks diena, kad tas būs mūsu. Mēs piespiedīsim Marsu padoties. Mēs to apdzīvosim. Mēs neat- metīsim ar roku un nebēgsim projām. Es to pēkšņi sapratu kādā dienā apmēram pirms gada, drīz pēc tam, kad mēs tikko bijām te ieradušies. Kāpēc mēs esam šurp atbraukuši? — es jautāju sev. Tāpēc, es teicu, tāpēc. Tas ir tas pats, kas notiek ar lašiem katru gadu. Laši nezina, kāpēc dodas uz vienu noteiktu vietu, un tomēr viņi to dara. Augšup pa upēm, ko tie neatceras, pretī straumei, lecot pari ūdenskritumiem, līdz beidzot sasniedz vietu, kur tie nārsto un pēc tam mirst, un tad atkal viss sākas 110 gala. To var nosaukt par rases atmiņu, instinktu vai arī nenosaukt nekā, bet šāds brīnumspēks pastāv. Un tāpat ir ar mums.
Viņi gāja cauri klusajam rītam, un bezgalīgās debesis nolūkojās lejup uz viņiem, un dīvainās zilās un mākoņu baltās smiltis risēja ap viņu kājām uz nesen asfaltētā ceļa.
— Tā nu mēs esam ieradušies uz Marsa.
Un uz kurieni dosimies tālāk? Uz Jupiteru, Neptūnu, Plutonu un arvien tālāk. Pareizi. Arvien tālāk. Kāpēc? Kādu dienu Saule eksplodēs kā saplaisājis ceplis. Bum! — un Zemes vairs nebūs. Bet Marss varbūt paliks neskarts, vai varbūt, ja Mārss aizies bojā, paliks Plutons, bet, ja arī tas cietis šajā katastrofā, kur tad būsim mēs, tas ir, mūsu mazbērni?
Viņš pievērsa ciešu skatienu dzeltensārto debesu gludajam kupolam.
— Mēs dzīvosim uz kādas planētas, kam varbūt vārda vietā būs tikai numurs, teiksim, 97. zvaigžņu sistēmas 6. planēta vai 99. zvaigžņu sistēmas 2. planēta! Tik sasodīti tālu no šejienes, ka cilvēka prātam tas nemaz nav aptverams. Mēs būsim aizlidojuši — vai saprotat? — aizlidojuši tālu projām un drošībā! Un tad es nodomāju pie sevis — ahā, skaidrs! Tad tāpēc mēs esam atbraukuši uz Marsu, tad tāpēc cilvēki būvē un palaiž raķetes.
— Bob …
— Ļauj man pabeigt! Ne tapec, lai tiktu pie naudas. Ne tāpēc, lai redzētu neredzētus skatus, nē! Tā dažkārt saka, bet tie ir meli, sevis apmānīšanai izdomāti iegansti. Lai kļūtu bagāti, lai kļūtu slaveni, mēdz teikt. Lai izklaidētos, paceļotu apkārt, mēdz teikt. Bet visu laiku dziļi cilvēkā tikšķ kaut kas cits, gluži tāpat kā tas tikšķ lašos un vaļos, tāpat kā tas pēc dieva likuma tikšķ vissīkākajā mik-.
robā, kāds vien ir pasaulē. Un šis mazais pulkstenis, kas tikšķ katrā dzīvā būtnē, vai zināt, ko tas saka? Tas saka: dodieties projām, vērsieties plašumā, nepalieciet uz vietas, turpiniet peldēt! Aizlidojiet uz tik daudzām pasaulēm un uzceliet tik daudz pilsētu, ka nekad nekas vairs nevarēs iznīcināt cilvēku! Vai tu saproti, Kerij? Mēs neesam tikai tāpat vien atlidojuši uz Marsu, visas cilvēces, visas nolādētās cilvēku cilts nākamība ir atkarīga no tā, ko mēs paveiksim savā mūžā. Jocīgi to apzināties, bet tas ir kaut kas tik milzīgs, ka mati ceļas stāvus.
Tēvs juta, ka zēni, ne soli neatkāpdamies, nāk aiz muguras, un juta blakus Keriju, un viņam gribējās ieskatīties sievas sejā, lai redzētu, kā viņa to visu uzņem, bet viņš tomēr nepameta uz to pusi nevienu skatienu.
— Tas būtībā ir tāpat kā toreiz, kad manā bērnībā vienu pavasari mēs abi ar tēvu staigājām pa tīrumiem un kaisījām zemē sēklu ar rokām, jo mūsu sējmašīna bija salūzusi un trūka naudas tās izlabošanai. Lauki bija jāapsēj, vienalga, .kā, lai vēlāk būtu raža. Mans dievs, Kerij, vai tu atceries tos rakstus avīžu svētdienas pielikumos? PĒC MILJONS GADIEM ZEMESLODE SASALS! Zēns būdams, es reiz brēcu ka kults, izlasījis šādu rakstu. Māte jautāja, kāpēc es raudot. «Man žēl to nabaga cilvēku, kas tad ies bojā,» es atbildēju. «Nerūpējies par viņiem,» māte sacīja. Bet, Kerij, taisni-tas ir galvenais, ko gribu pateikt: mēs rūpējamies par viņiem. Citādi mēs nebūtu šeit. Ir ļoti svarīgi, lai vienmēr dzīvotu Cilvēks ar lielo C. Manuprāt, nekas nav labāks par šo Cilvēku ar lielo C. Protams, es varu būt neobjektīvs, tāpēc ka pats esmu viens no šās cilts.>Bet, ja vispār iespējams iegūt nemirstību, par ko cilvēki allaž runā, tad šiš ir vienīgais ceļš uz to — vērsties plašumā, apdzīvot Visumu. Tad, par spīti nelaimēm un neveiksmēm vienā vietā, raža tomēr būs droša. Kas par to, ja Zemi piemeklēs bads un rūsa? Cilvēks audzēs jaunus kviešus uz Venēras vai velns zina kādā tālā Visuma malā, kur nākamajos tūkstoš gados būs nokļuvis. Šī doma mani aizrāva, Kerij, neprātīgi aizrāva. Kad es beidzot to apjēdzu, tad tik ļoti satraucos, ka gribējās grābt ciet katru cilvēku, tevi, zēnus un pateikt, ikā tas ir. Bet, velns parāvis, es zināju, ka tas nav vajadzīgs. Bs zināju, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad jūs paši sevī airī sadzirdēsiet šo tikšķēšanu, un tad jūs sapratīsiet, un nevienam vairs nebūs nekas jāskaidro. Tas izklausās pārāk gudri, Kerij, es zinu, tās ir pārāk lielas domas piecarpus pēdu garam cilvēkam, bet, pie v.isa, kas man svēts, — tā ir patiesība.
Viņi gāja pa pilsētas tukšajām ielām un klausījās savu soļu skanīgajā atbalsī.
— Un kāds tam sakars ar šo rītu? — Kerij a jautāja.
— Tūlīt es to pateikšu, — viņš sacīja.
— Man jau arī gribas atgriezties mājās. Bet otra balss mani saka: ja mēs aizbrauksim, viss būs pagalam. Un tad es sāku domāt: kas mūs visvairāk nomāc? Tas, ka šeit nav dažu lietu, kas mums bija agrāk. Zēnu lietu, tavējo, manējo. Un tad es prātoju: ja ir vajadzīga ikāda veca lieta, lai varētu uzsākt kaut ko jaunu, tad, dieva vārds, jāizmanto šī vecā lieta. Atceros, vēstures grāmatās stāstīts, ka pirms tūkstoš gadiem cilvēki ielika kvēlojošas ogles izdobtā govs ragā, visu dienu ar savu elpu tās uzpūta un, klejodami no vietas uz vietu, visur nesa šo uguni sev līdz, lai vakarā iekurtu ugunskuru ar dzirkstīm, kas saglabātas no rīta. Arvien jauns ugunskurs, bet arvien tajā bija kaut kas no vecā. Tad es sāku svērt un vērtēt. Vai Vecais ir visas mūsu naudas vērts? — es jautāju. Nē! Vienīgi tas, ko ■mēs sasniedzām vecajā dzīvē, ir kaut ko vērts. Nu, bet vai Jaunais ir visas mūsu naudas vērts? — es jautāju. — Vai tu esi ar mieru nākamības vārdā to iztērēt? Jā! — es teicu. Ja vien es spētu uzvarēt to, kas velk mūs atpakaļ uz < Zemi, es būtu gatavs apliet savu naudu ar petroleju un uzraut sērkociņu!