— Es mirstu mierīgi, — atbildēja Lespirs. — Esmu bijis laimīgs. Neesmu pirms nāves kļuvis par nelieti tā kā tu.
— Par nelieti? — Holliss atkārtoja, it kā apgrozīdams šo vārdu uz mēles. Cik vien viņš spēja atcerēties, savu mūžu viņš nebija pastrādājis nelietību. Viņš nekad to nebija iedrošinājies. Tātad zemiskumu viņš visus šos gadus bija taupījis šim brīdim. «Nelietis». Holliss paslēpa šo vārdu apziņas vistumšākajā kaktā. Asaras sariesās acīs un noritēja pār vaigiem. Kāds laikam bija izdzirdējis viņu elsojam.
— Mieru, Hollis!
Tas nudien bija smieklīgi. Vēl pirms dažām minūtēm viņš bija devis padomu citiem, Stim- sonam; viņš bija juties kā īsts drosminieks, taču izrādās, ka tā ir nevis drosme, bet satricinājums un satricinājuma radīta vienaldzība. Tagad viņš pūlējās ar visu mūžu sevī nomāktajām jūtām piepildīt nedaudzās atlikušās minūtes.
— Saprotu, kā tu jūties, Hollis, — atrazdamies divdesmittūkstoš jūdžu tālu, dziestošā balsi teica Lespirs. — Es nedusmojos uz tevi.
«Bet vai tad mēs neesam līdzīgi?» vaicāja sev Holliss. «Lespirs un es? Te, šajā brīdī? Ja viss ir bijis un izbijis, kas no tā par labumu? Jāmirst tik un *tā.» Taču viņš pats apzinājās, ka tā ir tukša spriedelēšana, cenšanās noteikt, ar ko dzīvs cilvēks atšķiras no miruša. Vienā ir tāda kā dzirksts, kāda noslēpumaina netverama vēsma, bet otrā — tās nav.
Tāpat bija ar Lespiru un viņu: Lespirs bija aizvadījis pilnskanīgu dzīvi, un ar to viņš tagad atšķīrās no Hollisa, turpretī viņš, Holliss, gadiem ilgi bijis tikpat kā miris. Viņi bija tuvojušies nāvei pa dažādiem cejiem un, jādomā, arī mirs katrs savadāk, viņu abu nāves atšķirsies kā diena no nakts. Acīmredzot mirt, tāpat kā dzīvot, var dažādi, un, ja jau tu reiz esi miris, ko tāds kā viņš var sagaidīt no pēdējās nāves?
Sekundi vēlāk Hollisam norāva labo pēdu. Viņš gandrīz vai iesmējās. Gaiss no skafandra atkal bija izplūdis. Viņš aši noliecās — tecēja asinis, meteorīts bija norāvis kāju un apģērbu līdz pašai potītei. Jā, mirt izplatījumā ir daudz interesantāk. Tas atcērt no tevis gabaliņu pa gabaliņam kā neredzams ļauns miesnieks. Holliss saspieda ventili pie ceļa, no sāpēm reiba galva, viņš turējās, lai nezaudētu samaņu; beidzot ventilis bija ciet, asinis apturētas, skafandru pildīja gaiss, viņš izstiepās un atkal krita un krita, jo tas bija viss. ko varēja darīt.
— Hollis!
Nāves gaidās nogurušais Holliss miegaini pamāja ar galvu.
— Te atkal Eplgeits, — ierunājās kāda balss.
— Dzirdu.
— Es šo to pārdomāju. Noklausījos, ko tu runāji. Nav labi. Mēs kļūstam nekrietni. Riebīgi ir tā mirt. Tu izgāz savas dusmas uz citiem. Vai tu mani klausies, Hollis?
— Jā.
— Pirmīt e-s tev sameloju. Jā, jā, sameloju. Es tevi neizgāzu. Pats nezinu, kālab to sastāstīju. Droši vien gribēju tev sariebt. Kaut kas tāds tevī ir, ka gribējās sariebt. Mēs taču vienmēr ķīvējāmies. Droši vien strauji kļūstu vecs, tādēļ arī steidzu izsūdzēt grēkus. Es klausījos, cik zemiski tu runāji,] un man kļuva kauns. Lai būtu kā būdams, es gribu, lai tu zini — es arī biju idiots. Visā,, ko es sarunāju, nebija ne kripatiņas patie-ļ sibas. Un ej pie velna!
Holliss manīja atkal pukstam sirdi. Sajūta bija tāda, it kā veselas piecas minūtesi tā nemaz nebūtu pukstējusi, bet tagad asinis sildīja visus locekļus. Pirmais satricinājums bija pārgājis, tagad rimās arī dusmu, šausmu un vientulības satricinājums. Viņšļ jutās kā no aukstas rīta dušas iznācis, gatavs sēsties pie brokastu galda un sākt jaunu dienu.
— Paldies, Eplgeit.
— Nav par ko pateikties. Galvu augstāk, tu, suņa bērns!
— Hei! — atskanēja Stouna balss.
— Tas esi tu? — Holliss iesaucās, ka viss izplatījums nodrebēja. Stouns vienīgais no visiem bija īsts draugs.
— Esmu iekūlies meteorītu spietā, pāris mazu asteroīdu.
— Kas tie par meteorītiem?
— Manuprāt, tā ir Mērmidena grupa, kas virzās garām Marsam pretī Zemei reizi pie- ios gados. Esmu pašā vidū. Tas ir kā liels kaleidoskops. Sie metāla gabali ir daždažādas krāsas, formas un lieluma. Bezgala skaisti!
Klusums.
— Lidoju kopā ar tiem, — turpināja Stouns. — Tie velk mani sev līdzi. Velns lai parauj!
Viņš iesmējās.
Holliss veltīgi centās kaut ko saskatīt. Tur bija tikai milzīgi dimanti un safiri, un smaragda miglāji, un melnais izplatījuma samts, un cauri kristāla dzirkstīm saklausāma dieva balss. Bija brīnum dīvaini iztēloties Stounu gadiem ilgi lidojam meteorītu spietā garām Marsam un reizi piecos gados tuvojamies Zemei, pazibam pie cilvēku planētas debess jumola, un tā simtiem miljonu gadu. Stouns un Mērmidena grupa lidos mūžīgi un bez mitas, mainīdamies un veidodami arvien jaunus rakstus, kādi ņirbēja kaleidoskopā, kad biji mazs un, atkal un atkal sakratījis burvju caurulīti, skatījies tajā pret sauli.
— Uz drīzu tikšanos, Hollis! — Stouna balsi vairs tikko varēja sadzirdēt. — Uz drīzu tikšanos!
— Laimīgi! — atsaucās Holliss trīsdesmit- tūkstoš jūdžu attālumā.
— Netaisi jokus! — sacīja Stouns un nozuda.
Zvaigznes sastājās visapkārt.
Tagad izdzisa visas balsis, katrs lidoja pa savu trajektoriju — dažs uz Marsu, dažs kaut kur vēl tālāk. Bet viņš, Holliss … Viņš paskatījās lejup. Viņš vienīgais no visiem traucās atpakaļ uz Zemi.
— Uz drīzu tikšanos!
—• Neuztraucies!
— Uz drīzu tikšanos, Hollis!
Tas bija Eplgeits.
Daudz ardievu vārdu. Pavisam īsas atvadas. Un tad milzīgās, vairs vienā galvaskausā neieslēgtās smadzenes sajuka. Smadzeņu sastāvdaļas, kas, lidojot cauri izplatījumam, raķeškuģa galvaskausa kārbā ieslēgtas, tik lieliski un saskanīgi bija darbojušās, mira cita pēc citas; saira viņu kopīgās eksistences jēga. LTn, kā iet bojā miesa, kad pārstāj darboties smadzenes, tā tagad gāja bojā kuģa dvēsele, daudzās kopā pavadītās dienas un viss, ko cilvēki nozīmēja cits citam. Eplgeits tagad nebija nekas vairāk kā no ķermeņa atgriezts pirksts, nav vērts to vairs nievāt un aiztikt. Smadzenes bija eksplodējušas, un bezjēdzīgās, nevienam nevajadzīgās šķembas izsvaidītas uz visām pusēm. Balsis noklusa, un izplatījums kļuva mēms. Holliss krita viens.
Katrs no viņiem bija viens pats. Viņu balsis izdzisa, kā izdziest un zvaigznāju bezdibeņos nogrimst dieva teiktu vārdu atskaņas. Kapteinis lidoja uz Mēnesi; Stouns traucās kopā ar meteorītu spietu; tur bija Stimsons; tur Eplgeits drāzās pretī Plutonam: tur bija Smits, Terners, Andervuds un visi pārējie — kaleidoskopa stikliņi, kas tik ilgu laiku bija veidojuši domājošu rakstu, bet tagad izsvaidīti kur kurais.
«Bet es?» domāja Holliss. «Ko lai daru es? Kā lai tagad izpērku šo drausmīgo un tukšo dzīvi? Kaut ar vienu labu darbu es varētu izpirkt savu zemiskumu, kas visus šos gadus krājies manī un par ko man nav bijis ne jausmas! Bet es esmu palicis viens, un ko labu tu vari izdarīt, ja esi gluži viens? Neko nevari. Rītvakar es iedrāzīšos Zemes atmosfērā.»
«Es sadegšu,» viņš domāja, «un mani pelni izklīdīs pār visiem kontinentiem. No manis būs kaut kāds labums. Pavisam neliels labums, taču pelni paliek pelni, un tie sajauksies ar zemi.»
Viņš krita strauji kā lode, kā akmentiņš, kā svaru burnba, tagad mierīgs, pavisam mierīgs, ne skumdams, ne priecādamies, tikai vēlēdamies izdarīt kaut ko labu tagad, kad visam bija beigas, izdarīt kaut ko labu un apzināties, ka to paveicis viņš …