Mans vārds ir Enna Kristena; manu vīru sauc Rodžers. Mēs esam no mūsu ēras 2155. gada. Mēs dzīvojām ļaunuma pilnā pasaulē. Tā bija kā mi-lzīgs, melns kuģis, kas, atrāvies no saprāta un civilizācijas krasta, drāzās pretī iznīcībai, piebrēkdams nakti ar savu melno sirēnu, un veda sev līdz divus miljardus cilvēku — vienalga, vai viņi to gribēja, vai ne, — lai pāri jūras un zemes malai iesviestu radioaktīvo liesmu un ārprāta bezdibenī.
Viņi iegāja kafejnīcā. Tas cilvēks nenovērsa no viņiem acu.
Kaut kur zvanīja telefons.
Sjūzena satrūkās. Viņa atcerējās, kā tur, divsimt gadu tālā Nākotnē, 2155. gada zilgā aprīļa rītā bija zvanījis telefons un viņa bija pacēlusi klausuli.
— Enn, te Rīna! Vai esi dzirdējusi? Nu. par jauno biroju, kas organizē ceļojumus Pagātnē. Var aizbraukt uz Romu 21. gadā pirms Kristus, uz Vaterlo Napoleona laikā — visur, kur vien vēlies, uz jebkuru gadsimtu!
— Rīn, tu joko!
— Nemaz ne. Klintons Smits šorīt devās uz Filadelfiju 1776. gadā. Birojs «Ceļojumi Pagātnē» nokārto visu. Protams, maksā dārgi. Bet iedomājies tikai — ar savām acīm redzēt Romas degšanu, Kubla hanu, Mozu un Sarkano jūru! Droši vien arī tev jau ir piesūtīta reklāma.
Sjūzena atvēra pneimatiskā pasta cauruli. Tajā bija staniola plāksnīte ar sludinājumu:
ROMA UN BORDžIJI!
BRĀĻI RAITI SAVĀ AEROPLĀNĀ «KITTY HAWK»!
Birojs «Ceļojumi Pagātnē» apgādā ar kostīmiem, dod jums iespēju kļūt par Linkolna vai Cēzara nogalināšanas aculieciniekiem! Ar garantiju iemācām jebkuru valodu, kas nepieciešama, lai bez starpgadījumiem brīvi varētu uzturēties jebkurā vēsturiskā sabiedrībā, jebkurā laikmetā. Latiņu, grieķu, sen- amerfkāņu sarunu valoda. Pavadiet savu atvaļinājumu, ceļojot pa Pagātni!
Rīnas balss dudināja klausulē: — Mēs ar Tomu rīt dosimies uz 1492. gadu. Birojs organizē Tomam jūras ceļojumu kopā ar Ko- lumbu. Apbrīnojami, vai ne?
— Jā, — Enna apstulbusi nomurmināja. — Bet ko saka valdība par šo Laika Mašīnas sabiedrību?
— O jā, policija patur to acīs. Viens otrs, vairīdamies no iesaukuma, var iedomāties aizbēgt un paslēpties Pagātnē. Tādēļ katram, dodoties ceļojumā, jāatstāj ķīlā sava māja un īpašumi, lai garantētu atgriešanos. Galu galā ir taču karš.
— Jā, karš, — Enna murmināja. — Karš.
Viņa stāvēja, turēdama klausuli rokā, un domāja. Te nu beidzot ir tā izdevība, par ko mēs ar vīru tik daudzus gadus esam runājuši un sapņojuši. Mums nepatīk šī 2155. gada pasaule. Mēs gribam tikt projām no šejienes, kur Rodžers spiests strādāt bumbu fabrikā un man jānodarbojas ar slimību baciļu kultivēšanu. Varbūt mums laimējas aizbēgt cauri gadsimtiem un paslēpties kādā mežonīgā Pagātnes zemē, tā ka policija mūs nekad nespētu atrast un atvest atpakaļ uz šo pasauli, kur dedzina mūsu grāmatas, kontrolē mūsu domas, plosa mūsu nervus ar bailēm, dresē mūs, brēc uz mums pa radio …
Viņi bija Meksikā 1938. gadā.
Sjūzena skatījās uz kafejnīcas krāsaino sienu.
Darbiniekiem, kas labi kalpoja Nākotnes Valstij, bija atļauts pavadīt atvaļinājumu Pagātnē, lai izklaidētos un atjaunotu spēkus. Tā arī viņa ar vīru bija atceļojuši uz 1938. gadu, noīrējuši istabu Ņujorkā, staigājuši pa teātriem un priecājušies par zaļgano Brīvības statuju, kas vēl arvien stāvēja ostā. Bet trešajā dienā viņi bija pārģērbušies citās drēbēs, pārmainījuši vārdus un aizbēguši, lai paslēptos Meksikā.
—- Tas noteikti ir viņš, — Sjūzena čukstēja, paskatīdamās uz svešo vīrieti pie galdiņa. — Tik daudz cigarešu, cigāru, dzērienu! Tie viņu nodod. Vai atceries mūsu pirmo vakaru Pagātnē?
Pirms mēneša, kad viņi tikko bija ieradušies Ņujorkā, jau tūlīt tajā pašā vakarā abi bija aizgūtnēm dzēruši visādus stiprus dzērienus, ēduši savādus, pikantus ēdienus, pirkuši smaržūdeņus un desmitiem dažādu šķirņu cigaretes, jo tādas lietas Nākotnē bija retums — -tur karš bija viss. Kā negudri viņi bija skraidījuši pa veikaliem, bāriem, tabakas tirgotavām un beidzot atgriezušies savā istabā, apreibuši un pārguruši, bet laimīgi.
Un te nu šis svešais rīkojās tāpat — skaidrs, ka tā rīkoties varēja vienīgi cilvēks no Nākotnes, kurš ilgus gadus cietis dzērienu un cigarešu badu.
Sjūzena ar Viljamu apsēdās pie galdiņa un pasūtīja pa glāzei vīna.
Svešā acis neatraudamās pētīja viņu apģērbu, matu sakārtojumu, rotaslietas, viņu gaitu, kustības.
— Sēdi brīvāk! — Viljams bez skaņas izdvesa. — Izturies tā, it kā būtu šāda veida tērpu valkājusi visu mūžu.
— Mums vispār nevajadzēja mēģināt aizbēgt!
— Ak dievs! — Viljams iesaucās. — Viņš nāk šurp! Lūdzama, Jauj runāt tikai man.
Svešais apstājās pie viņu galdiņa un palocījās, tiktikko dzirdami sasizdams papēžus. Sjūzenas sirds pamira. ŠT militārā skaņa — tikpat nepārprotama un nīstama kā valdonīgie klauvējieni pie dzīvokļa durvīm nakts vidū.
— Mister Rodžer Kristen, — svešais sacīja, — jūs apsēžoties nepavilkāt uz augšu savu bikšu staras.
Viljams sastinga. Viņš palūkojās uz savām rokām, kas nevainīgi gulēja virs ceļgaliem.
— Jūs esat pārskatījies, — Viljams sacīja. — Mans vārds nav Krislers.
— Kristens, — svešais izlaboja.
— Es esmu Viljams Treiviss, — Viljams sacīja. — Un es nesaprotu, kāda jums daļa par manām biksēm!
— Atvainojiet! — Svešais atbīdīja krēslu. — Teiksim tā: jūs man līkāties pazīstams lieši tāpēc, ka apsēzdamies nepavilkāt uz augšu savas bikses. Tā dara visi. Ja to nedara, bikses ceļgalos ātri, izsēžas. Es esmu fālu prom no mājām, mister… Treivis, un ilgojos pēc sabiedrības. Mans vārds ir Simss.
— Mister Sims, mēs saprotam jūsu vientulību, bet esam noguruši. Rīt mēs dodamies uz Akapulko.
— Burvīga vietiņa! Es tikko tur biju, meklēdams dažus savus draugus. Kaut kur tepat viņiem jābūt. Gan es tos atradīšu. O, vai kundze nejūtas īsti labi?
— Ar labu nakti, mister Sims!
Viņi devās uz durvīm, un Viljams paņēma Sjūzenu cieši zem rokas. Viņi neatskatījās, kad misters Simss uzsauca: — Acumirkli, vēl tikai dažus vārdus! — Pēc brītiņa viņš lēnām un zīmīgi noskandēja:
— Divi tūkstoši simt piecdesmit piektais gads.
Sjūzena aizvēra acis un juta zemi sagrīļojamies zem kājām. Nekā ap sevi neredzēdama, viņa izgāja uz ugunīs mirdzošā laukuma.
Viņi aizslēdza savas viesnīcas istabas durvis. Tad Sjūzena sāka raudāt, un viņi ilgi stāvēja tumsā, un šķita, ka istabas grīda zem viņiem draudīgi līgojas. Tālumā sprāga ugunīgās petardes, un uz laukuma skanēja smiekli.
— Nolādētais, riebīgais nekauņa! — Viljams sacīja. — Sēž tur, aptausta mūs ar acīm no galvas līdz kājām kā lopus, kūpina savas nolādētās cigaretes, lok dzeramos. Es tobrīd būtu varējis viņu nogalināt! — Viljama balss skanēja gandrīz histēriski. — Viņam pat pietika nekaunības pateikt mums savu īsto vārdu. Izsekošanas biroja šefs. Un tad tā kļūme ar manām biksēm. Ak dievs, man taču vajadzēja apsēžoties tās pavilkt uz augšu! Tas šajā laikmetā ir mehānisks žests. To neizdarīdams, es, uzreiz atšķīros no citiem, un tas viņu uzvedināja uz domām: te ir vĻrietis, kas nekad nav valkājis eiviluzvalku, bet pieradis pie militārajām bridža biksēm un Nākotnes apģērba stila. Es varētu pats sevi nosist par šo neuzmanību, kas mūs nodeva!
— Nē, nē, mūs nodeva mana gaita … šie augstie papēži… Arī mūsu mati — tikko apgriezti, kā frizētavas skatlogā. Vispār mēs izskatījāmies dīvaini un neveikli.