Viljams uzgrieza gaismu. — Viņš vēl mūs pārbauda. Nav pilnīgi drošs, vismaz pagaidām. Ja mēs tagad mēģināsim aizbēgt, viņam viss būs skaidrs. Nesteigsimies ar braucienu uz Akapulko.
— Varbūt viņš jau droši zina, tikai ņirgājas par mums.
— Manuprāt, to no viņa var sagaidīt. Viņš ir noteicējs par laiku. Viņš var izdzīvoties šeit, cik vien patīk, un jebkurā brīdī nogādāt mūs atpakaļ Nākotnē vienu minūti pēc mūsu aizbraukšanas no turienes. Viņš var turēt mūs neziņā dienām ilgi, pats par to uzjautrinādamies.
Sjūzena apsēdās uz gultas, noslaucīja asaras un ieelpoja seno vīraka un ogļu smaržu.
— Bet sarīkot skandālu viņi taču negribēs?
— Neuzdrošināsies. Viņiem jānotver mūs vienatnē, lai iebāztu Laika Mašīnā un nosūtītu atpakaļ.
— Tad es zinu izeju, — Sjūzena sacīja.
- Mēs nekad nepaliksim vieni, allaž uzturēsimies ļaudīs. Iepazīsimies un iedraudzēsimies ar daudziem daudziem cilvēkiem, stai- gāsini pa veikaliem, katra pilsēta pārnakšņosim municipalitātē, maksāsim policijas priekšniekam, lai mūs apsargā, kamēr pienāks izdevīgs brīdis nogalināt Simsu, un tad, pārģērbušies citās drēbēs,, varbūt par meksikāņiem, aizbēgsim un paslēpsimies.
Aiz aizslēgtajām durvīm atskanēja soji.
Viņi nogrieza gaismu un klusi izģērbās. Soļi attālinājās. Kaut kur noklaudzēja durvis.
Sjūzena stāvēja tumsā pie loga, raudzīdamās lejup uz laukumu.
— Tur tā celtne ir baznīca, vai ne?
— Jā.
— Es bieži tiku domājusi, kāda gan izskatās baznīca. Tik sensenis tā nav redzēta. Vai rīt mēs varētu to apskatīt?
— Protams. Nāc gultā!
Viņi gulēja tumsā vaļējām acīm.
Pēc pusstundas iezvanījās telefons. Sjūzena pacēla klausuli.
— Hallo?
— Trusīši var paslēpties mežā, — kāda balss sacīja, — bet lapsa tomēr tos atradīs.
Viņa nolika klausuli un atkal apgūlās, stinga un saspringta kā stīga.
Ārā,'1938. gada Meksikā, kāds cilvēks uz ģitāras trinkšķināja dziesmiņas — vienu, otru, trešo …
Naktī viņa izstiepa roku un gandrīz taustāmi sajuta 2155. gadu. Viņas pirksti slīdēja
pār.i aukstiem laika rituma lokiem gluži (kā rievotai virsmai, un viņa dzirdēja maršējošu kāju neatlaidīgo dundoņu, neskaitāmu orķestru spēlētu militāru mūziku, redzēja tūkstošiem un tūkstošiem baciļu koloniju to sterilajos stikla stobriņos; un viņas roka sniedzās pēc tiem, strādājot milzīgajā iznīcības fabrikā Nākotnē; tur bija lepra, buboņu mēris, tīfs, tuberkuloze — un tad nogranda lielais sprādziens. Viņas roka acu priekšā sadega, sačervelēdamās kā žāvēta plūme, drausmīgs grūdiens pasita to atpakaļ, šķita, ka pasaule uzsviesta gaisā un gāžas bezdibenī, visas ēkas sagruva, un cilvēki ar saplosītām vēnām gulēja miruši. Tad milzīgie vulkāni, mašīnas, viesuļi, lavīnas noklusa, un viņa šņukstēdama pamodās savā gultā Meksikā, daudzu gadu tālumā …
Agri no rīta, kad viņi beidzot bija ieslīguši nemierīgā miegā un vienu stundu nogulējuši, tos pamodināja skaļa automašīnu rūkoņa uz ielas. Sjūzena pār balkona margām palūkojās lejup. Pie viesnīcas tikko bija apstājušās vairākas smagās un vieglās automašīnas ar sarkaniem uzrakstiem, un no tām, klaigādami un skaļi sarunādamies, izkāpa astoņi cilvēki. Ap mašīnām drūzmējās bariņš meksikāņu.
— Que pasa? — Sjūzena uzsauca kādam zēnam.
Tas atbildēja.
Sjūzena atgriezās istabā. — Tā ir amerikāņu kinosabiedrlbas grupa, kas te uzņems filmu, — viņa teica vīram.
— Visai interesanti, — Viljams sacīja. Viņš pašreiz bija dušā.-— Neizlaidīsim viņus no acīm. Manuprāt, būs labāk, ja mēs šodien nekur nebrauksim. Mēģināsim izkliedēt Simsa aizdomas. Paskatīsimies, kā taisa filmas. Esmu dzirdējis, ka šī primitīvā filmu uzņemšana bijusi ko vērts. Izklaidēsimies, izmetīsim no prāta savas raizes.
«Savas raizes, jā,» Sjūzena domāja. Spožajā rīta saulē viņa uz brīdi bija aizmirsusi, ka kaut kur viesnīcā sēž un gaida kāds cilvēks, kūpinādams, kā šķita, uzreiz vai tūkstoš cigaretes. Redzot astoņus skaļos, priecīgos amerikāņus tur lejā, viņai gribējās tiem uzsaukt: «Glābiet mani, paslēpiet mani, palīdziet man! Nokrāsojiet manus matus, acis, ietērpiet mani svešās drānās! Man vajadzīga jūsu palīdzība. Es esmu no 2155. gada!»
Bet vārdi netika pāri lūpām. Biroja «Ceļojumi Pagātnē» vadītāji nebija muļķi. Pirms cilvēks devās ceļojumā, attiecīgam centram viņa smadzenēs uzlika psiholoģisku blokādi. Viņš nevienam nevarēja pateikt savu īsto dzimšanas laiku un vietu, nedz arī atklāt Pagātnes iedzīvotājiem kaut ko par Nākotni. Pagātni un Nākotni vajadzēja vienu no otras pasargāt. Tikai ar šādu psiholoģisku blokādi smadzenēs cilvēkiem atļāva bez uzraudzības ceļot cauri gadsimtiem. Nākotne bija jāpasargā no jebkādām pārmaiņām, ko varētu atvest līdzi tie, kas ceļojuši pa Pagātni. Lai kā Sjūzena to vēlētos, viņa nevarēja nevienam no šiem laimīgajiem ļaudīm tur lejā pateikt, kas viņa ir un kādā kļūmīgā situācijā nonākusi.
— Vai neiesim brokastīs? — Viljams iejautājās.
Brokastis' tika pasniegtas plašajā ēdamzālē. Visiem vienādas: cepts šķiņķis ar olām. Telpa bija pilna ar tūristiem. Irgādamies un smiedamies, ienāca visi astoņi kinoļaudis — seši vīrieši un divas sievietes — un, trokšņaini grūstīdami krēslus, apsēdās pie blakus galdiņa. Sjūzenai šķita, ka viņu tuvums izstaro siltumu un aizsardzību, un viņa neno- bijās pat tad, kad uz vestibila kāpnēm, kāri smēķēdams turku cigareti, parādījās misters Simss. Viņš pa gabalu pamāja sveicienu, un Sjūzena smaidīdama to atņēma, jo šeit, astoņu kinodarbinieku un kādu divdesmit tūristu acu priekšā, viņš tiem nekā nevarēja padarīt.
— Tie ir aktieri, — Viljams sacīja. — Varbūt es varētu nolīgt divus no viņiem, teikdams, ka gribu izspēlēt kādu joku, lai pārģērbjas mūsu drēbēs un aizbrauc projām mūsu mašīnā tādā brīdī, kad Simss nevar redzēt viņu sejas. Ja divi cilvēki, kas izskatītos mums līdzīgi, aizvilinātu viņu no šejienes uz dažām stundām, mēs pagūtu aizlaisties uz Mehiko. Tur viņš varētu mūs nomeklēties gadiem ilgi!
He i!
Resns vīrietis, uzdvesdams alkohola dvingu, noliecās pār viņu galdiņu.
— Amerikāņu tūristi, cik jauki! — viņš kliedza. — Man līdz riebumam apnicis skatīties uz meksikāņiem. Es varētu jūs nobučot! — Viņš sparīgi kratīja viņu rokas. — Nāciet pie mūsu galdiņa! Izmisums mīl sabiedrību. Es esmu Izmisums, tā ir miss Grūtsirdība, un tie — misters un misis Nīs- tam-Meksiku! Mēs visi to ienīstam. Bet mums te jāuzņem daži ievadkadri vienai nolādētai filmai. Pārējie no mūsu bara ieradīsies rīt. Mani sauc Džo Meltons. Es esmu režisors. Vai šī Meksika nav nejēdzīga zeme? Bēres uz katra soļa, cilvēki sprāgst kā mušas. Nu, pārcelieties pie mums! Nāciet kompānijā, uzjautriniet mūs!
Sjūzena un Viljams smējās.
— Vai es esmu tik jocīgs? — misters Meltons jautāja, pamezdams acis uz apkārtējiem viesiem.
— Brīnišķīgs jūs esat!
Sjūzena pārsēdās pie blakus galdiņa.
Misters Simss pāri zālei nikni raudzījās uz viņiem.
Sjūzena parādīja viņam grimasi.
Misters Simss pa eju starp galdiņiem nāca šurp.
— Mister un misis Treivisi! — viņš sauca.
— Es domāju, ka mēs brokastosim kopā paši vien.
— Lūdzu piedošanu! — Viljams sacīja.
— Sēdies tik klāt! —* misters Meltons aicināja. — Viņu draugs ir arī mans draugs.