Kampējs
Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu
"Domāju, ka politika paliek un ar katru brīdi paliks tīrāka. Pamazām veidojas profesionāli politiķi, kuriem tauta uzstādīs ļoti augstus kritērijus.
Tie būs saimnieciski, morāli un visādā citādā ziņā nevainojamas reputācijas cilvēki, un viņu darbs būs tikai politika."
Andris Šķēle (1995. gads)
"Es teiktu, ka nevis nauda, vara un slava pārbauda mani, bet es pārbaudu naudu, varu un slavu."
Andris Šķēle (1996. gads)
"Tikai laiks un darbi ir cilvēka mērs."
Andris Šķēle (1997. gads, Andra Jakubāna un Ērika Hānberga Neērtais Andris Šķēle)
"Es viņu salīdzinātu ar sniega mašīnu ziemā, kas visu grābj uz sevi.
Tāpēc jau viņš var teikt: es mīlu šo valsti. Bet mīl viņš to sniega mašīnas manierē."
Edvīns Inkēns (2002. gads, Astras Milles Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I)
"Man ir atmiņā viens viņa teiciens –– man ir tikai mana morāle. To viņš atbildēja uz jautājumu, kur tad paliek morāle, ja mēs apejam tos, kuriem pienākas pirmām kārtām, un visu samaksājam viņiem."
Kāds uzņēmējs "ar pieredzi" (2007. gads)
Ievads
Reiz dzīvoja apaļvaidzis skolnieks, kuru vecāki kārtīgi lika pie grāmatām, toties skolas gados deva rubli dienā, un viņš pat ierīkoja sev izdevumu burtnīcu, kurā rūpīgi iegrāmatoja visus izdevumus — vienpadsmit kapeikas par limonādi, septiņas kapeikas par smalkmaizīti. Krāja, ja bija vajadzība — spēlēja uz naudu.
Nebija nekāds zubrītājs, bet gudrs, gaišs puika — tagad pats saka, ka esot bijis nerātns. Pavisam mazs būdams, gāja badīties ar aunu — bet auns viņam parasti pārlēca pāri. Mājās pārmaiņus pa nedēļai ar brāli saimniekoja pa virtuvi, pat bikses bija iemācījies uzšūt. Pirmo un pēdējo reizi uzsmēķēja ceturtajā klasē — starp citu, uz soliņa Rīgas zoodārzā. Bija kārtīgi nokristīts katoļu baznīcā. Savu vectēvu "apgaismoja", cik kaitīgs ir alkohols.
Astotajā klasē viņš rakstīja sacerējumu par to, ka lielas laimes patiesībā nemaz nav, — tā veidojas no daudzām mazām laimītēm. Desmitajā klasē pēkšņi uz mācībām ieradās ar sirmu šķipsnu matos — un neviens nesaprata, kas gan noticis. Pats viņš to laikam nevienam nestāstīja — un nestāsta joprojām. ļaujot nedraugiem runāt — "tas cilvēks dzīvē vai nu kaut ko slēpj, vai bērnībā viņam ir darīts pāri".
Bet vienalga viņš bija gaišais, gudrais, feinais puika — ātri apprecējās, pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju ar "sarkano" diplomu, sāka strādāt, vienā mazā istabiņā audzināja divas meitas un audzēja puķes — kā jau visi saimnieciski un apķērīgi latvieši padomju gados. Sapņoja, ka uzbūvēs meitām "tēva māju" — paša vecāki mātes dzimtas mājas Balvu pusē bija pārdevuši jau ļoti, ļoti sen. Ap 1990. gadu vieglā formā "saslima" ar alus bundžu krāšanu.
Neviens — izņemot varbūt vienīgi vistuvākos radus, kazi, arī draugus, kuru gan viņam faktiski nav, — nespēj pateikt, kurā brīdī notika lūzums un vai šāds lūzums vispār bija. Vai bija viens brīdis, kad gaišais puika sāka tiekties nevis vienkārši pēc turīguma, bet pēc aizvien lielākas, lielākas, lielākas naudas un varas, — vai arī tas tā vienkārši pakāpeniski attīstījās?
Vēl deviņdesmito gadu sākumā viņš apmierinājās ar mazumiņu — bez kādiem kompleksiem izrakstīja sev dažu desmitu latu pabalstus "veselības uzlabošanai" un sarūpēja tiem laikiem gandrīz astronomiskas vērtības, bet vispār jau nožēlojamus importa podus.
Un vispār jau virs tāda podu līmeņa un mēroga nepacēlās. Kā atstāsta tālaika kolēģi, braukāja ar "pirmo" žigulīti, bet pēc kļūšanas par lauksaimniecības ministra vietnieku "paaugās" — oooooooooo! — līdz jaunajam moskvičam. Sākumā staigāja pa savu ministrijas kabinetu bez kurpēm, visi galdi un palodze bija izklāti ar dokumentiem, kuri jāparaksta, bet viņš nezināja, ko darīt. Un nebaidījās to atzīt citiem.
Toties jau dažus gadus vēlāk viņš vispārēji tika atzīts par izcilu, vienreizēju, nebijušu spēju shēmotāju — par spīti tam, ka, šķiet, nemaz nevajag lupu vai mikroskopu, lai faktiski visā, ko viņš kopš deviņdesmito gadu sākuma darījis, saskatītu milzumdaudz āža kāju, kas nekādi nav noslēpjamas un lien ārā pa visām malām. Pēdējā laikā — jo īpaši.
"Bet kā viņš vienmēr pamanās iekulties kaut kādos šitādos...?" mēs pajautājām vienam no mūsu galvenā varoņa kādreizējiem līdzgaitniekiem. Atbilde nebija glaimojoša: "Man ir tas jāatzīst... kopš tās viņa aiziešanas no politikas tur kaut kas tiešām ir mainījies. Es no sirds domāju! Varbūt, ka es kaut ko nezinu, es varu kaut ko nezināt, bet nu... cik es zinu visu to sākuma periodu... kad tur, ka būtu kārtots kaut kāds lielais bizness?
Tas, kas te tagad notiek, tas ir kaut kāds pilnīgs vāks. Un kas tas ir? Tāda visprastākā alkatība, tāda līšana katrā iespējamā vietā, katrai pudelei par korķi, tur kaut kāda mēģināšana kaut ko nolobēt, nu tāds prastums! Nenormālākais! Kāpēc tas viņam vajadzīgs, es nesaprotu, es nesaprotu... es nesaprotu... es nesaprotu. Es, goda vārds, es atzīšos — es nesaprotu. Un nekā tāda nebija, kamēr viņš bija premjers, kamēr viņš bija priekšsēdētājs, nebija nekā tāda!
Tagad! Nu vāks! Nu vāks! Nu vāks! Vāks! Tāds šleserisms. Viņš grib paņemt visādas komisijas, visādi projekti, pat ne tādi, ka savi! To vēl saprastu! Nu, es tur kaut ko daru, palīdziet, džeki, tur kaut kādu birokrātiju, nu taču palīdzētu, nebūtu jau nekādu problēmu. Nē — visur, visur, visur! Es nesaprotu..."
Jebkurā gadījumā jautājums paliek — kā tas tā sanāca, ka viens strādīgs, kārtīgs, visu paziņu cienīts, feins puisis kļuva par cilvēku, kurš, kā var šķist, vienkārši nespēj nemelot? Par kuru aizvadīto gadu gaitā radies noturīgs priekšstats — viņš taču nevienu pašu lietu nespēj izdarīt īsti atklāti un godīgi?...
"Man ir atmiņā viens viņa teiciens — man ir tikai mana morāle. To viņš atbildēja uz jautājumu, kur tad paliek morāle, ja mēs apejam tos, kuriem pienākas pirmām kārtām un visu samaksājam viņiem," teic kāds viņa, kā izskatās, tiešām pamatīgi "uzmests" izbijis biznesa partneris.
"Ziniet, ir tāda naudas slimība. Viņš toreiz vēlējās pārdot savu žiguli un taujāja kādam kolēģim, kā to izdarīt. Pēc tam man kolēģis teica, ka viņš ir slims, viņam, līdzko parādās runa par naudu, acis paliek kā zvēram, sarkanas, viņš ir slims. Es tagad viņu neesmu saticis, bet šī slimība mēdz progresēt..." bilst kāds, iespējams, vēl pamatīgāk, kaut ne tik tieši "uzmests" mūsu varoņa ekskolēģis.
Vai tiešām viss ir tik vienkārši? Vai Andris Šķēle tiešām visu savu mūžu vienkārši berzis vērdiņu un neapzināti — bet varbūt pat apzināti? — vergojis tam gluži kā pirtnieks Ansis no labi zināmās Kārļa Skalbes pasakas?
Tieši tāds ir viens no izplatītākajiem mītiem par šo neapšaubāmi neordināro cilvēku: Andris Šķēle, lūk, jau ministrijas posteņos ņēma kukuļus pa labi un kreisi, tad speciāli savām savtīgajām vajadzībām sacerēja pārtikas uzņēmumu privatizācijas likumus, visu sazaga, sapri(h)vatizēja, izmantoja varas resursu, lai piezagtos vēl vairāk, bet pēc tam dzīvoja... nu, teiksim, laimīgi. Kad naudas un varas aptrūkās, ķērās pie jaunām shēmām...