Vajadzīgs stiebra gabaliņš ar pāris pumpuriņiem. Nogriež potcelma sakni, miziņu iešķeļ, potzaru slīpi iešķeļ, aizbāž tur, notin ar izolācijas lentu un nosmērē ar potvasku. Viss — iepodo, polietilēna podiņā. Kūdrā. Saliek siltumnīcā. Viņiem vajag siltu un mitru režīmu. Lai viņš neizkalstu, bet pieaugtu. Kam nebija siltumnīcas, tie lika vanniņās un nosedza ar plēvi. Kad ir pieaudzis, ir tirgus prece un var pārdot.
Bet Andris ar Suhoverhiju darīja to lietu nopietnāk. Viņi ar piekabēm brauca uz Dienvidkrieviju, tur tos matiņus varēja dabūt par kapeiku gabalā, turklāt tur neviens viņus neskaitīja. Tur lauks ir, roc, cik vari, piekrauj, skaiti, ka tev ir divi tūkstoši. Tad viņi veda mājās un audzēja. Pašiem jau zemes tik daudz nebija, tad viņi dalīja visiem, kas nu bija gatavi ņemt, kam nu bija dārziņi, kam piemājas zemītes. Tad nu mēs viņus audzējām. Pēc tam viņi no mums atpirka par tirgus cenu. Cenu gan es neatceros. Tā bija atkarīga no izmēra, bija šabloni, ar kuriem mērīja. Bija kādas trīsdesmit piecas līdz piecdesmit kapeikas. Tad viņi potēja.
Mēs viena daļa paši arī potējām, cik nu varējām — vanniņām. Viņiem gan arī nebija siltumnīcas, viņi nomāja, pie viena kolēģa viņi tur sēdēja pa naktīm, visa famīlija. Tas bija noorganizēts, meitas nē, tās bija maziņas, bet sieva gan. Viens nogriež un nošķeļ, otrs sagatavo spraužamo, trešais notin, plūsmas līnijā. Negāja jau pie Saktas tirgot. Es arī nekad neesmu stāvējis tirgū un pārdevis puķes. Šķēle arī ne. Varbūt sākumā, kad vēl nedzina uz Maskavu, bet tas laikam bija Aloīzijs, kurš uz sieviešu dienu brauca uz Ļeņigradu ar tulpēm...
Suhoverhijam bija kontakti vienā Piemaskavas sovhozā, kurš appušķoja Maskavu. Viņi vēl priecājās, ka Maskavā rozes ir viengadīga kultūra, katru gadu izsalst, tur ir bardaks, un katru gadu viņiem ir noiets. Piekrāva pilnu saldētavu un tad nodeva Juglas ziedam, un tad pārdeva tur. Uz to apjomu tiešām sanāca, ko māju celt. Mums pārējiem arī bija labums. Kas nu te bija saaudzējis, kam nu bija ko dot, viņi paņēma līdzi un mūsējās arī pārdeva.
– Puķu audzēšana darbam netraucēja?
– Mēs jau te neviens nebijām pārslogoti, kā jau zinātniskā institūtā. Nav tā, ka tev šitas darbs jāizdara šodien līdz pieciem. Mums ir tās tēmas uz trim mēnešiem, pusgadu. Tad tu pastrādā kādu sestdienu, svētdienu, sarauj pa vakariem. Kad brauca uz to Dienvidkrieviju, tad priekšnieks piemiedza acis. Pēc tam atstrādāja. Viņš nebija ne labāks, ne sliktāks.
Bet Andris bija aktīvs pēc vella. Par katru cenu gribēja tikt priekšniekos. Viņš nebija tāds, kas citus pastūma malā. Viņš drīzāk citus pavilka līdzi. Ar tām pašām puķēm. Visiem bija labums. Viņi atveda tos matiņus, un visi, kas vien gribēja, varēja audzēt un nodot. Tāds savs zēns.
Nedaudz pameklējot, atrodas arī pieminētais Nikolajs Suhoverhijs, kuram tagad ir sava transporta pakalpojumu kompānija, lai gan, stādoties priekšā, viņš uzsver, ka esot pensijā — un arī kādreizējā puķu audzēšanā nekā interesanta nesaskatot:
– Jā, audzēju puķes, bet kas tur tāds interesants? Toreiz visi audzēja. Tas ir ļoti smags darbs. Jāsaprot, ka mums jau bija arī jāstrādā, tādēļ puķu audzēšana notika pa vakariem, naktī. Tas bija arī liels risks. Nu kā, milicija, toreizējā valsts iekārta, sava veida rekets. Kā tikām galā ar miliciju? Tāpat kā tagad ar policiju. Realizējām visur kur. Arī tirgū. Esmu stāvējis arī tirgū un tirgojis. Par Andri gan es jums neteikšu.
Tā bija mana ideja nodarboties ar puķēm, un viņš pievienojās. Visa ģimene ar puķēm nodarbojās. Viss tika koncentrēts kopējām interesēm. Meitas jau bija maziņas, bet arī zināmā mērā bija iesaistītas. Vispār par Andri Šķēli varu teikt visu to labāko. Viņš ir ļoti strādīgs, mērķtiecīgs, uzņēmīgs. Tagad par viņu visu ko sliktu runā, bet es varu teikt tikai to labāko. Tagad gan mums nekādu kopīgu biznesu nav. Bija tikai puķes. Beidzām kādā tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā vai astoņdesmit astotajā gadā. Kad viņš sāka strādāt ministrijā, tad jau Padomju Savienība bruka, un tas vairs nebija bizness. Bet līdz tam nopelnīt varēja ļoti daudz, un daudzi arī pelnīja. Jūlijs Krūmiņš nekad kopā ar Šķēli puķu biznesā nav darbojies. Ar viņu darbojos tikai es.
Un te nu galvenais jautājums — cik tieši daudz tad varēja nopirkt? Simt tūkstošus rubļu gadā? Vairāk? Mazāk? Un ko par to varēja uzcelt un iegādāties? Viedokļi nedaudz pārsteidzošā kārtā ir diezgan vienādi.
Nikolajs Suhoverhijs: "Jā, man ir māja blakus Andrim Šķēlem. Viņa māja simt procenti ir uzcelta par puķu naudu. Visas tās runas, ka viņš to uzcēlis par kukuļu naudu, ir pilnīgas muļķības. No tās naudas varēja ne tikai tādu māju uzcelt, un vēl pāri palika. Cik varēja nopelnīt? Daudz. Varēja arī vairāk nekā simt tūkstošus gadā."
Juris Freibergs: "Sākumā jau Andris dzīvoja dzīvoklī un, kad bija nopelnījis ar puķēm, tad sāka māju celt. Un tiešām arī cēla. Es personīgi gāju palīgā pamatus liet. Sākumā pats cēla, mēs gājām palīgā, bet pēc tam jau strādnieki. Sākumā jau naudas nebija tik daudz, pēc tam jau pieauga. Protams, to māju uzcēla par lielu, es tā domāju. Tajā laikā bija nocietušies. Būvmateriālus tiešām pirka, to es zinu. Kaut kāds blatiņš jau bija. Gāzbetonu nevarēja dabūt, bija rindas. Kad man vajadzēja, viņš arī iedeva telefonu, un izrādījās, ka tas ir šoferis. Izrādījās, ka arī no šofera ir atkarīgs, kam viņš pirmais vedīs. Tā man būtu bijis tikai pēc pieciem mēnešiem, bet es vienojos ar šoferi un dabūju pēc mēneša."
Andris Ārgalis: "Vilis Krištopans sāka vēlāk un izmantoja kolhozus. Pēc manas uzskaites nekāds lielais nebija. Andris Šķēle gan bija pie lielajiem, ļoti akurāts dārznieks. Viņš bija Stopiņu pagasta aprobators. Ņēma zemes paraugus, nogādāja Valmieras laboratorijā pārbaudei. Ja zemei bija kādas problēmas, tad no tā nedrīkstēja neko tālāk ņemt. Viņš pats arī audzēja ziedus, kādā pirmajā piecdesmitniekā noteikti bija. Simt tūkstošus rubļu gadā noteikti saņēma. Pieļauju, ka viņam varēja būt simt un vairāk tūkstoši rubļu uz krājgrāmatiņas."
Ar vārdu sakot, kā sava veida gada ienākumu robežšķirtni pat turīgākie padomju puķu audzētāji un arī spekulanti min simt tūkstošus rubļu gadā. Vienīgā atšķirība — vieni saka, ka vispār jau tā nav bijusi galīgā robeža, otrie (kā Juris Freibergs), ka "nu, tik daudz gan nebūs". Jebkurā gadījumā — runa ir par to, ka mūsu galvenajam varonim "uz krājkases grāmatiņas" varētu būt bijuši ap simt tūkstošiem rubļu (šāda summa neoficiāli visbiežāk tika minēta arī saistībā ar "podu lietas" izmeklēšanu 1998. gadā), bet — ne padsmit reizes lielāka summa.
Līdz ar to secinājumus par "zelta podiem" un to iegādei izmantoto līdzekļu patiesajiem avotiem katrs, protams, var izdarīt pats atbilstīgi savām vēlmēm un dzīves pieredzei. Šā vai tā — šis bija vienīgais gadījums, kad mūsu varonis tiešām ir bijis uz iekrišanas robežas "par sīkumiem". Protams, ap 1992.—1993. gadu miljons "ar asti" Latvijas rubļu vai padsmit tūkstoši Vācijas marku bija tam laikam ļoti iespaidīga summa — acīmredzami arī tam Andrim Šķēlem, kurš vēl 1993. gada 1. jūlijā paspēja parakstīt pavēli "Par materiālo pabalstu izmaksāšanu": ar to virknei ministrijas darbinieku tika izmaksāti materiālie pabalsti "veselības uzlabošanai", paša parakstītāja veselībai atvēlot maksimālo summu — septiņdesmit sešus latus un četrdesmit santīmus.
Savukārt jau pāris gadus vēlāk mūsu acu priekšā ir principiāli cits Andris Šķēle — tāds, par kuru neviens neiedomāsies izplatīt baumas, ka vispār jau viņš no somiem esot paprasījis arī baseinu, taču šie ne uz ko vairāk kā santehnikas komplektu neesot "parakstījušies". Nu jau ir tas Andris Šķēle, kuru viņa draugi visā nopietnībā min kā Latvijas nacionālā kapitāla personificētāju. "Notiek cīņa par to, kāds kapitāls valdīs Latvijā. Nacionālais, kas ir lojāls pret valsti, vai tas, kas Latviju izmantos kā teritoriju. Andris Šķēle pārstāv nacionālo kapitālu, un histēriskā reakcija radusies tāpēc, ka Ministru prezidenta amatā viņš traucēs tam otrajam," — šis izteikums, piemēram, pieder advokātam Andrim Grūtupam.