"Lai nodrošinātu valsts īpašuma privatizācijas sagatavošanu saskaņā ar Latvijas Republikas likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", pavēlu:
1. Iecelt Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisiju šādā sastāvā:
komisijas priekšsēdētājs, ministrs — D. Ģēģers
komisijas locekļi:
A. Šķēle — ministra vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā
V. Atkačūns — Agrārās reformas pārvaldes priekšnieks J. Lapše — Lauku privātuzņēmējdarbības pārvaldes priekšnieks A. Elksne — Juridiskās pārvaldes priekšniece
I. Feiferis — Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors."
Turklāt nozīmīgs bija šīs pavēles pielikums, kurā bija minēti astoņi desmiti uzņēmumu — faktiski viss Latvijas pašmāju pārtikas rūpniecības zieds, tostarp gan vesela virkne reģionālo maiznieku, Abra un Baltmaiznieks, gan putnu fabrika Iecava, gan uzņēmumi Laima, Uzvara un Stabu-radze, gan Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts. Atlika tikai tāds sīkums kā likumi par konkrēto nozaru — piena, gaļas, maizes ražošanas — uzņēmumu privatizāciju; tie paši, par kuriem līdz pat šai baltai dienai ir dzirdama versija — pats Andris Šķēle, ministrijā darbodamies, esot sagatavojis un sarakstījis tādus likumus, pēc kuriem viņam pašam bijis ērti un vienkārši privatizēt visu, ko vien sirds kārojusi.
Protams, pats viņš to nekad un nemūžam neatzīs — lūk, vēl viens fragments no kādas deviņdesmito gadu beigu intervijas.
– Kādā stāvoklī bija tās saimniecības lietas, ko jūs uzraudzījāt?
– Domāju, ka viņas bija stadijā, ko var nosaukt par samērā neap-skaužamu. Neapskaužamu no situācijas, kura vēlāk nāca un kuru tanī brīdī varbūt neviens neprognozēja. Tie bija uzņēmumi, kuri tika administratīvi vadīti, kuriem bija administratīvi iedalīti tirgi. Uzņēmumos tādi kā mārketinga, preču un tirgzinības speciālisti vispār nebija. Bija sistēma, kas noteica — no tā uzņēmuma tūkstoš tonnas to un to sūtīt uz turieni un viss.
Tādu sistēmu es saņēmu tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada četrpa-dsmitajā augustā, kad kļuvu par ministra vietnieku, un tā bija sistēma, kurai skaidri bija ieprogrammēts milzīgs risks, kas saistījās ar administratīvo vadības sistēmu. Visas cenas pārtikas produktiem tika noteiktas no augšas, tās apstiprināja Ministru padome. Šī sistēma nebija orientēta uz tirgus saimniecību, un, ja nebūtu bijušas veiksmīgas pārmaiņas sistēmā, domāju, ka mēs arī pārtikas pārstrādes nozarē piedzīvotu VEF, Alfas un citu lielo flagmaņu likteni.
– Ko jūs darījāt, lai tā nenotiktu, un kā jums izdevās pasargāt pārtikas rūpniecību no iznīcības?
– Tas nav jautājums, ko darīja viens Šķēle. Tur bija daudzu cilvēku un daudzu speciālistu, arī to, kas sēdēja Augstākajā padomē un Ministru padomē, arī toreizējā premjera Ivara Godmaņa, izpratne, ka šis process kaut kādā veidā ir jāpadara mazāk riskants. Nekļūdīgi mans viedoklis ir, ka, notiekot kādām izmaiņām, pārmaiņām vai, kā tautā saka, reformām, ja tās ir permanentas, nepārejošas, tad tās vienmēr beidzas ar noplēstiem jumtiem, izlauztām durvīm un izsistiem logiem vai tūkstoš cilvēkiem stāvošiem uz ielas, bez darba un raudošām mātēm ar bērniem uz rokām. Tādēļ cīnījos, lai lielai daļai pārtikas pārstrādes uzņēmumu būtu speciāla likumdošana, kas ļāva ātrāk uzsākt privatizāciju. Tā savukārt ļāva saglabāties ļoti daudziem uzņēmumiem. Tobrīd gan tam tika likti ļoti lieli šķēršļi — bija virkne dažādu nacionāļu un pretējās puses deputātu, kas negribēja ļaut Ivaram Godmanim realizēt konsekventu valsts pārmaiņu politiku visā tautsaimniecībā. Bija mētāšanās no vienas koncepcijas pie otras, bet nekas noteikts, un es skaidri apzinos, kāds liktenis piemeklētu, piemēram, Liepājas piena kombinātu, ja tā privatizācija būtu ilgusi piecus gadus.
Virkne citu tā laika amatpersonu savos izteikumos ir pietiekami izvairīgas. Valdis Dzenis — tas pats, kurš pieminēja 1990. gada "jēlo olu", — saka: "Tajā pašā laikā Šķēlem bija spēcīga loģiskā domāšana, ass prāts. Viņam radās aizvien vairāk padomdevēju, kas varēja iedot normālu padomu. Un, ja tu saliec visu kopā, tad tu normāli izspēlē. Pēc kāda gada viņu vairs nevarēja pazīt. Viņš bija riktīgi savā vietā..."
Kā tieši tas izpaudās? "Principā ministrijas darbu vadīja vietnieks. Šķēle bija labi ieredzēts Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā, jo Šķēle tiešām ir gudrs cilvēks. Tad tie likumi tika izstrādāti samērā ātri, jo lielākajai daļai bija tāds ieskats, ka privatizācija atrisina visas problēmas. Arī man, godīgi sakot, es iedomājos — ja noprivatizē, tad viss notiek, nekādu problēmu vairs nav. Tā ideja jau bija laba: privatizē, pēc tam zemniekiem ir iespējas ieiet iekšā uzņēmumā kā īpašniekiem. Visi bija dzirdējuši, ka ārzemēs lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Arī te to taisīja. Diemžēl tā nebija patiesība. Un Šķēle perfekti zināja privatizāciju."
Par to, vajadzēja vai nevajadzēja privatizēt, šaubu nav, jo situācija deviņdesmito gadu sākumā bija gana dramatiska — lūk, atkal Jevgeņija Lukašenoka atmiņas.
– Atgriezīsimies pie tiem laikiem, kad Latvijā varēja trūkt maizes. Kāpēc mums varēja trūkt? Mēs neizaudzējām graudus maizei?
– Bijušajā PSRS specializācijas prakse bija tāda, ka Latvija specializējās lopkopībā. Mēs ražojām ļoti daudz produkcijas Maskavai un Ļeņigradai, tā bija gaļas produkcija un piena produkcija, un mēs strādājām uz ievesto graudu izejvielām. Mums bija labi rādītāji lopkopībā, un tāpēc graudus ieveda. Caur Latvijas ostām bijusī PSRS iepirka graudus, un viņiem bija izdevīgāk atstāt maizei tos graudus, kas nāca no Anglijas vai citām valstīm, nekā pašiem te kaut ko darīt. Bet es nostrādāju Dobelē gandrīz piecus gadus, laboratorijas apstākļos es izdevu maizes paraugus, un no Tērvetes kviešiem maize iznāca normāla. Tātad Zemgalē kviešus maizei izdevās izaudzēt, bet nebija nepieciešamības. Viss bija sadalīts, un varas diktāts noteica, kas kuram jādara. Un graudu rezerves bija tās, kas tajos apstākļos bija izman-tojamas.
Bet graudu rezerves, kā viņas veidojās, — tas bija uz personīgu kontaktu rēķina ar Maskavu. Latvijā tad dažus mēnešus bija graudi, bet agri vai vēlu tie būtu beigušies, tāpēc izveidoja tā saukto apmaiņas fondu, kur no Latvijas bija elektroinstrumenti, slaukšanas aparāti, veļas mašīnas, ledusskapji, Straumes produkcija, un man tas fonds bija uzticēts maiņai pret graudiem. Apmaiņai ar Krievijas apgabaliem pret graudiem pēc ekvivalenta.
– Kā tad izpaudās tās caursišanas un darba spējas?
– Šķēlem? Šķēle tad ar Godmani — lai izveido šādu fondu, un bija noteikumi, lai nebūtu kādu nelikumību. Un tad vēl materiālo resursu ministrs bija [Edgars] Zausājevs, viņam bija vietnieks, bija izveidots speciāls štābs, kur katru nedēļu bija jāatskaitās, kas ir iztērēts, kas ievests, un bija uzskaite. Tālāk bija Godmaņa personīgie kontakti, mēs lidojām uz Alma–Atu, Godmanis vadīja delegāciju, notika pārrunas ar Kazahstānu par graudu iepirkšanu tur, pats Godmanis tajās piedalījās. Maskavā bijām gan es, gan Šķēle, gan Godmanis, un ne vienu reizi vien, jo no turienes ar’ kaut ko varēja dabūt, atdodot tur lopkopības produkciju.