Mani var kritizēt pārstrādes dalībnieki, kaut es pats par to nozari tajā laikā atbildēju, un bija arī Dobeles dzirnavniekam smagi finansiālie laiki, mēs pirmajā patstāvības gadā uzlikām graudiem pietiekami augstu cenu, tā bija gandrīz šodienas cena, bet tā bija zemniekam izdevīga. Ja jūs pajautātu jebkuram zemniekam, kāda bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmā, deviņdesmit otrā gadā cena, tad jebkurš teiktu, ka cena bija ļoti laba. Tirgus vēl nebija, nebija pašregulēšanās, iepirkšana bija ar zaudējumiem pārstrādātājam, bet privātajam graudu ražotajam tā bija izdevīga. Jā, un tajā gadā dzirnavām bija ļoti smagi apstākļi, bet zemniekiem bija stimuls. Lūk, tur arī ir Šķēles, Godmaņa un Ģēģera nopelns.
Un tad zemnieki tūlīt uzsāka kviešu sēju. Un visu sešpadsmit gadu laikā, kopš Latvija eksistē kā neatkarīga valsts, Latvija nevienu gadu nav ievedusi kviešu graudus no ārpuses. Bija problēmas ar rudziem dažus gadus, bet ar kviešiem esam nodrošināti. Jebkuros laika apstākļos. Jau no paša pirmā sējas gada. Mēs šodien kviešus eksportējam, jūs zināt par to? Man toreiz direktori teica — tev mūs jāatbalsta, bet tu mūs nostādīji finansiāli smagos apstākļos, ar zaudējumiem. Bet sākums taču nav pārstrādē, bet gan graudu ražošanā. Ja nebūs ko pārstrādāt, tad ko darīs dzirnavas?
– Tad tas nozīmē, ka dzirnavnieki cieta zaudējumus un bija ļoti viegli tos privatizēt par kapeikām?
– Vispārējā privatizācija gāja par sertifikātiem, ne jau par naudu. Privatizējot par sertifikātiem, jau saprata, ka dzirnavniekiem ir zaudējumi par iepriekšējiem gadiem. Ja jūs pajautāsiet tam pašam [Vitautam] Paškauskam, viņam ir superkontroles pakete Dobeles dzirnavniekā, un es viņu ļoti cienu, es viņu pazīstu ļoti sen, — viņš paņēma, zaudējumi bija lieli, bet šīs problēmas bija izlabojamas. Un visas dzirnavas pēc kāda laika sāka strādāt normāli. Ja mēs pirmajā gadā nebūtu atbalstījuši zemniekus, dzirnavas būtu bijušas spiestas iepirkt graudus kaut kur, bet nebija vēl noformēta konvertācija kā tāda, kas to atļautu. Mēs taču pirmajā neatkarības gadā braucām komandējumā, un tā puse, kas mūs uzņēma, apmaksāja viesnīcu — Polijā un visur, kur mēs meklējām graudu iepirkšanas iespējas, jo mums jau nebija, ar ko maksāt...
Bet kurš tad īsti radīja lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pirmās redakcijas, kurās komisijās vai ministriju struktūrās tās piedzīvoja izmaiņas, kas šīs izmaiņas ierosināja, un pēc kādiem priekšlikumiem tika pieņemtas galīgās versijas? Īsi sakot — kas bija tas, kurš, piemēram, noteica, ka darbiniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu atdot vairāk kā 10—25 procentus no privatizējamo uzņēmumu akcijām? Kurš, piemēram, piešķīra tik lielu lomu valsts uzņēmumu "saimniecisko partneru" vēlmēm pēc uzņēmumu akcijām? Kurš izlēma, kas jāprivatizē tagad un tūlīt, bet kas — kaut kad vēlāk? Kā tika izlemts, ka pirmpirkuma tiesības jāpiešķir tās zemes īpašniekiem, kas atrodas zem uzņēmumu objektiem — un kam tika (vai netika) dotas tiesības šos lēmumus tulkot atbilstīgi konkrētajai situācijai? Un kāpēc, piemēram, tikai 1994. gadā Zemkopības ministrijai ienāca prātā, ka nebūtu slikti, ja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijās būtu vairāk zemniecības pārstāvju (kad toreizējais Latvijas Zemnieku federācijas vadītājs Andris Rozentāls bija spiests atzīt, ka šī ideja ir mēģinājums ielēkt aizejošā vilcienā)?
Šie lēmumi bija, maigi izsakoties, ārkārtīgi būtiski — to sekas vēl tagad jūt liela daļa Latvijas pārtikas rūpniecības. Jevgeņijs Lukašenoks min tikai vienu piemēru: "Ja kritiski izturēties pret privatizāciju kā tādu, tad es jau toreiz tā teicu un arī tagad, pēc sešpadsmit gadiem varu pateikt, ka ar graudu pārstrādes privatizāciju vajadzēja pagaidīt. Novilcināt par kādiem trim līdz pieciem gadiem. Mēs tikko bijām atdevuši zemes zemniekiem, tikko, tikko, un viņi vēl nebija gatavi izglītoties un apvienoties tā, lai tā būtu ne tikai apvienošanās uz papīra, bet apvienošanās, kas darbojas. Un nākotnē — kā tagad Zviedrijā, Norvēģijā zemnieku apvienības eksistē vairāk nekā desmit gadus un viņiem pieder graudu pārstrādes uzņēmumi.
Tad šis process bija spontāns, likumu ta’ taisīja un pareizi taisīja, bet izmantot to par graudu pārstrādi vajadzēja nedaudz vēlāk. Zemnieki būtu kļuvuši spēcīgi, un viņi sev uz daudziem gadiem būtu varējuši nopirkt graudu pārstrādes uzņēmumus. Bet šodien iznāk tā, ka faktiski visās attīstītajās kapitālisma valstīs graudu ražotājiem ir savi elevatori graudu glabāšanai, kā arī dzirnavas vai kombikorma rūpnīcas, bet elevatori —
noteikti. Bet šodien šeit viņi ir palikuši vieni paši, viņi izaudzē un ir spiesti tūlīt pārdot, bet parasti Eiropas valstīs, īpaši Skandināvijā, viņiem ir pašiem savi elevatori, kur glabāt. Un es vienu periodu ļoti kritiski vērtētu, jo graudu pārstrādes uzņēmumus vajadzēja atdot privātās rokās nedaudz vēlāk. Bet mēs Latvijā steidzāmies to izdarīt, cik vien iespējams, ātri, un to nevajadzēja darīt."
Nākamajās nodaļās mēs vēl tiksim līdz konkrētām amatpersonām, kuras, pamatīgi pārsniedzot savas pilnvaras un brīvi traktējot likumus, var teikt, faktiski pasniedza vērtīgas dāvanas Andrim Šķēlem un viņa biznesa partneriem. Tāpat nevajadzētu aizmirst arī konkrētus politiķus, kuru dēļ Jevgeņija Lukašenoka pieminētie zemnieki tā arī palika pie sasistas siles, — piemēram, vēlāko Andra Šķēles domubiedru Gundaru Bērziņu, kura uzstājības dēļ kādam tik nevēlamais vārds "zemnieki" tika izsvītrots no maizes ražošanas uzņēmumu privatizācijas likuma grozījumiem, kas paredzēja: "Ja uz akciju nedalāmo paketi iesniegti vairāki pieteikumi, priekšrocības ir pieteikumiem, ko iesniedz lauksaimniecības produktu ražotāji — zemnieki, ražotāju kooperatīvās sabiedrības, kuri akcijas var iegādāties arī par privatizācijas sertifikātiem."
Bet galvenais tomēr bija pieņemto likumu konkrētie formulējumi un normas, un te nu katram, kam uznāk vēlme aizrakties līdz pirmsākumiem, sākas īstais Sīzifa darbs. Pati ministrija un Valsts arhīvs jau tradicionāli atsaucas uz deviņdesmito gadu sākumu haosu, kā rezultātā pamatīgi dokumentu apjomi — faktiski veseli slāņi — ir vienkārši un ērti pazuduši. ("Izskatot Jūsu pieprasījumu par iepazīšanos ar pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pieņemšanas gaitas dokumentāciju, darām zināmu, ka Zemkopības ministrijas rīcībā nav dokumentu par minēto likumu tapšanas gaitu 1992.—1993. gadā. Dokumentācija, kuras ilgums pārsniedz 10 gadus, nodota Valsts arhīvā," — tā 2006. gada decembrī raksta Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Baiba Bāne. Lieki teikt — ko tādu velti meklēt arī arhīvā.)
Tiesa, mūsu galvenais varonis tam nekad nepiekritīs — lūk, fragments no intervijas deviņdesmito gadu beigās.
– Jūs bijāt pēdējā Lauksaimniecības ministrijas augstākā amatpersona, pēc tam šo ministriju pārdēvēja par Zemkopības ministriju. Šajā reorganizācijas procesā esot pazuduši daudzi dokumenti. Kā jūs to varat izskaidrot un komentēt?
– Ļoti apšaubu, ka tur būtu pazuduši kaut kad dokumenti, bet, ja ir pazuduši, turklāt daudzi, būtu labi nosaukt — kādi. Neesmu gan dzirdējis, ka no ministrijas kaut kas būtu pazudis, un ļoti apšaubu šādu iespēju. Kancelejas vadītājs ādolfs Ruskulis bija ļoti profesionāls cilvēks, strādājis gan pie [Miervalža] Ramāna, gan pie Viļņa Edvīna Breša, labs kanclers, un visa lietvedība bija viņa pienākums. Domāju, ka viņš ir sameklējams un varēs paskaidrot, ka nekas nav zudis.