– Šobrīd, kad Privatizācijas aģentūra no Zemkopības ministrijas pārņem šos te privatizācijas dokumentus, tur viņi konstatē, ka trūkst tādi un tādi dokumenti — tam nav statūtu, tam nav pilnsapulces protokolu.
– Statūti un pilnsapulces dokumenti ir atrodami Uzņēmumu reģistrā, un diezin vai ministrijai bija prasība glabāt šādus dokumentus. To likumā iestrādāja vēlāk, manā laikā, ka visiem dokumentiem ir jāglabājas vienviet. Privatizācijas aģentūra jau nemaz negribēja pārņemt dokumentus no Ekonomikas ministrijas un Zemkopības ministrijas. Mēs uzstājām, ka visiem dokumentiem ir jāglabājas vienā vietā, lai nenotiktu šādas dokumentu zušanas. Domāju, ka Zemkopības ministrijai bija saistoši un svarīgi glabāt tikai tās pavēles un tos dokumentus, kas ir svarīgi to darbiniekiem. Domāju, ka pārējais viņiem nav jāglabā un tie visi ir atrodami Uzņēmumu reģistrā. Domāju, ka tur tie visi arī ir.
Nav, ļoti daudzu dokumentu vienkārši nav — par to mēs pārliecināsimies arī nākamajās nodaļās. Savukārt bijušo amatpersonu atmiņas nav gluži viennozīmīgas — sākumā ieklausīsimies vienā no tālaika ministriem, kurš ļoti kategoriski vēlas lasītājiem palikt anonīms.
– Vai var teikt, ka Andris Šķēle bija atbildīgs par lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju? Viņa kompetencē bija izstrādāt likumus, noteikumus...
– To jau vairāk [Andris] Miglavs, bet Augstākā padome tos likumus pilnībā izmainīja, mēs virzījām citu versiju.
– Kādēļ?
– Tāds toreiz bija uzstādījums, toreiz Augstākajai padomei bija lielāka vēlme piedalīties likumdošanas iniciatīvas procesā.
– Kāda bija jūsu sadarbība ar Šķēli?
– Pēc pirmajiem trīs mēnešiem viņš ļoti izmainījās.
– Kādā veidā?
– Mums pirmdienās bija tikšanās ar Augstākās padomes komisijas vadību, viņš parasti mēģināja kaut kādus jautājumus virzīt, es viņam teicu — ja ir vēlēšanās par kaut ko parunāt, piesakieties uz tikšanos.
– Vai jau tobrīd varēja manīt, ka viņš varētu vēlēties kādus uzņēmumus iegūt savā īpašumā?
– Un kā jūs domājat? Es nedomāju, ka tā bija viņa paša iniciatīva.
– Jūs vēlaties teikt, ka viņš pildīja kāda uzdevumu?
– Man tā šķiet.
– Kura?
– ...
Pēdējais jautājums tā arī paliek neatbildēts. Savukārt nākamais iztaujātais ir jau vairākkārt pieminētais Valdis Dzenis: viņam jau nu gan daudzajos gados ministrijā vajadzētu būt visu pamanījušam, visu piefiksējušam.
– Daudzi pārtikas pārstrādes uzņēmumi tika privatizēti pēc īpašiem likumiem. Kurš bija idejas autors, ka vajag privatizēt tieši šos?
– No pašiem pirmsākumiem izstāstīšu. Kad ievēlēja Augstāko padomi, es biju [Daiņa] Ģēģera preses sekretārs. Tad bija Augstākās padomes Lauksaimniecības komisija, kuru vadīja [Jānis] Kinna vai [Voldemārs] Strīķis, viens no viņiem. Pirmais sitiens bija pa kolhoziem un sovhoziem, ka tos vajag privatizēt. Par to stipri strīdējās, kā viņus privatizēt — ātrāk vai lēnāk. Strīdēšanās bija tāda — vai pamazām privatizēt, vai uzreiz. Tur bija arī zinātnieki. Arī es kādreiz biju. Visiem prasīja — nu, kā labāk. Bet beigās uzvarēja viedoklis, ka davaiķe — kā mauksim, tā lai vairs kolhozu, sovhozu nav. [Guntis] Grūbe pat izteicās — iztaisīsim tā, lai vairs nav atpakaļceļa. Nu, un iztaisīja arī, kas beidzās ar to, ka sagrāva visus objektus. Un tagad vēl Kinnam pārmet, ka viņš bija tas ideologs. Viņš bija viens no ideologiem. Bet tad bija cilvēku bailes, ka var atgriezties kolhozi un sovhozi...
Kāpēc man šis jautājums ir sāpīgs? Man daudzi draugi strādāja kolhozā, bija labas saimniecības izveidojuši, un vienā brīdī bija cauri ar to saimniecību. Mēs ar Ģēģeru aizbraucām tikties ar zemniekiem, un, saprotams, esmu preses sekretārs, es nevaru pūst, ko iedomājos. Stāstu — atceraties, kādreiz bija vīrs ar ūsām, Staļins, kurš teica, ka tagad cauri ar jūsu individuālo saimniekošanu, atpakaļceļa nav. Pēc tam pie manis pienāca viens vecs zemnieks un teica — dēls, vai tagad bija kaut kas savādāk? Tev pateica, un tev cita ceļa nav. Tas bija sāpīgi. Daudzi cilvēki riktīgi dabūja pa kāju. Tā kolhozu privatizācija sanāca pa kaklu, pa galvu, lai nav atpakaļceļa. Un tad nebija neviena zinātnieka, kas būtu pamodelējis, kā tas būs uz priekšu. Es uzskatu, ka tad, ja tev ir resursi un tu vari apmaksāt zinātniekus, kaut drusku process ir jāmodelē. Nekā tāda nebija. Buh, bah!
– Un pārtikas pārstrādes uzņēmumi?
– Tālāk nāca pārtikas pārstrādes uzņēmumi. Ar pārstrādes uzņēmumiem bija tā. Tajā laikā atnāca uz ministriju strādāt Šķēle. Un Šķēle ieņēma Ģēģera pirmā vietnieka amatu, tas būtu pielīdzināms tagad valsts sekretāram. Principā ministrijas darbu vadīja pirmais vietnieks. Tāpat kā tagad šos likumus par privatizāciju izstrādā Ministru kabinets, pēc tam nes uz Saeimu un nobalso.
Bija tas, ka Šķēle bija labi ieredzēts Lauksaimniecības komisijā, jo Šķēle tiešām ir gudrs cilvēks. Palīdzēja viņam izstrādāt Miglavs. Tad tie likumi tika izstrādāti samērā ātri, jo lielākajai daļai bija tāds ieskats, ka privatizācija atrisina visas problēmas. Arī es, godīgi sakot, iedomājos — ja noprivatizē, tad viss notiek. Nekādu problēmu vairs nav. Diemžēl tā nebija patiesība.
Tā ideja jau bija laba. Privatizē, pēc tam zemniekiem ir iespējas ieiet iekšā uzņēmumā kā īpašniekiem. Visi bija dzirdējuši, ka ārzemēs lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Arī te to taisīja. Bet te, lai kā mēs gribētu, iznāca tā. Perfekti privatizāciju zināja Šķēle. Likumus. Un ļoti labi viņos orientējās. Viņš jau pats nerakstīja, bet ar viņu konsultējās.
– Iniciatīva nāca no Šķēles?
– Iniciatīva nāca ne tikai no viņa, bet arī no sabiedrības. Tas ir valsts, ko tad tagad darīt? ļaut sabrukt? Privatizēsim! Man nav nekādu datu, bet es esmu runājis ar cilvēkiem, pie kuriem bija griezušies, teikuši — tu paņem, devuši naudu, lai var nopirkt kapitāla daļa, un pēc tam viss aizgāja šuri muri, kur visu pārdeva tālāk. Jo visi privatizētie uzņēmumi pēc tam tika pārdoti. Principā tā visa ideja sanāca ne uz priekšu, ne atpakaļ. Šķēle saka — labi, ka viņi strādā. Man ir žēl, ka viņi tādā veidā strādā, jo kāds no tā ieguva peļņu.
– Kurš izlēma, cik ļaus darbiniekiem privatizēt, kur jāpiesaista stratēģiskais investors?
– Sagatavoja materiālus Šķēle, Miglavs palīdzēja, Lauksaimniecības komisijā strādāja veči, Godmanis toreiz bija Ministru prezidents. Visi tie darījās.
– Pēc kādiem kritērijiem to noteica?
– To es nezinu.
– Kurš to varētu zināt?
– Miglavs. Ja vien viņš gribēs runāt.
Tātad — it kā sanāk, ka no Lauksaimniecības ministrijas nāca vieni privatizācijas likumu varianti, bet aktīvie Saeimas deputāti tos mainīja vai līdz nepazīšanai? Jānis Kinna šos procesus atminas būtiski citādāk.
– Tiek apgalvots, ka Lauksaimniecības ministrija privatizācijas likumus par gaļas, piena un graudu pārstrādi radīja citādākus, un tad Augstākajā padomē viņi ieguva to veidolu, kas viņiem ir, kādā viņi tika pieņemti... Kāpēc tie tika mainīti, kur bija tas ieguvums?
– Tad man jājautā, kādā jomā jūs domājat — citādākus?