– Es runāju ar cilvēkiem no ministrijas, un viņi teica: "Vai! Mēs izstrādājām pilnīgi citus likumus, un tad Augstākā padome tos sagrieza ar kājām gaisā. Bet tas, kādi viņi tika izstrādāti, tas vairs nav pieejams, pat arhīvos vairs nav pieejams..."
– Es nemāku atbildēt uz jūsu jautājumu, jo, manuprāt, tā nebija. Es nevaru identificēt nevienu problēmu, kur Augstākā padome būtu kaut ko ļoti būtiski izmainījusi no tām koncepcijām, turklāt Augstākā padome ļoti jaucās likumdošanā, bet tomēr viņa pati nebija autore nevienam likumam.
Ja mēs runājam par zemes reformas likumu, kas bija pirmais, tad to ir izstrādājusi darba grupa, tur Augstākā padome pamainīja, ja es tagad pareizi atceros, slavenā divpadsmitā panta redakciju, liekot uzsvaru uz tūkstoš deviņi simti četrdesmitā gada septiņpadsmitā jūnija īpašuma tiesībām. Tajā darba grupas izstrādātajā variantā tas uzsvars bija mazāks mazliet, tur [Stefans] Rāzna ar [Annu] Seili iesniedza kopīgi, un deputāti arī par to nobalsoja, kur bija skaidrāk pateikts. Patiesībā saturs un būtība droši vien būtu viena un tā pati. Privatizācijas likumus izstrādāja Agrārās ekonomikas institūts, Zīle, nu, tur tika diskutēts...
– Zīle?
– Roberts Zīle. Tagadējais ekonomisko zinātņu doktors. Un, starp citu, arī to doktora grādu viņš nopelnīja ļoti daudz ar likumdošanas aktiem. Tur varētu būt tā, ka tas likums tika rakstīts diskusijā, ka viņi nebija tādi, ka uzraksta — te viņš ir gatavs, jo nu pieredzes, kā privatizēt, jau vispār nebija valstī, vispār pasaulē nebija. Kā kolektivizēt — bija pieredze, cik tur vajag — izsūtīt un kā to izdarīt.
Un tas likumprojekts, manuprāt, tapa diskusijā, un nevar uzskatīt, ka viņš bija uzrakstīts tāds gatavs. Kas attiecās uz privatizācijas likumiem, es tiešām nezinu nevienu principu, ko Augstākā padome būtu ļoti būtiski izmainījusi, izņemot — palielinājusi uzsvaru uz, nu, tādu sociāldemokrātisku uzsvaru uz tiesībām iegūt šos īpašumus lauksaimniecības produkcijas ražotājiem tieši vai viņu apvienībām. Nu, teiksim, pārstrāde arī tika ļoti konsekventi šādā veidā privatizēta un realizēta, bet tas šos ražotājus nepaglāba, jo ļoti ātri viņi savas kapitāldaļas pārdeva. Un tagad piena pārstrāde ir pilnīgi privāta, un tur nu ražotāju teikšanas, izņemot dažiem uzņēmumiem, nav pilnīgi nekādas.
Bet privatizācija, it sevišķi piena nozarē, viņiem deva iespēju, un viņi reāli saņēma akcijas — kāda Rīgas piena kombināta vai kāda Valmieras piena kombināta. Bet citas izmaiņas es nevaru identificēt nekādas, tā ka es domāju, ka tas ir... Augstākā padome tiešām daudz strādāja, mēģināja uzrakstīt, kā viņi domāja, bet, ka būtu bijis kaut kāds, nu, principiāli cits uzstādījums... Tad mums jāsatiekas ar to cilvēku, kas to teica, tad mēs varētu diskutēt.
– Un kāda jums bija šī te tālaika sadarbība ar Šķēles kungu, kā jūs viņu raksturotu?
– Viņš ļoti bieži nāca uz komisijas sēdēm, viņš ir cilvēks, kas ļoti labi prot pamatot un atbildēt, un tā tālāk...
Un patiesībā arī jau Ģēģera ministrēšanas laikos, tad, kad viņš tika iecelts, tur jau bija kaut kāds zināms laiks, kad Šķēli neiecēla, kurš strādāja kopā ar [Andri] Miglavu, Zīli pie privatizācijas likumiem un kuram bija tā saikne no ministrijas ar parlamentu, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju. Tā kā tādā izpratnē, es gribētu teikt, ka uz šo reformu virzienus Šķēle uz sevi liktās cerības attaisnoja, jo lauksaimniecības nozare bija gan, pateicoties tam, ka bija jau iepriekšējās iestādes, gan pateicoties arī, nu, teiksim, zināmai Šķēles darbībai vai ministrijas darbībai, lauksaimniecības nozarei jau bija pirmie privatizācijas likumi Augstākajā padomē.
– Un pēc tam?
– Tad jau ir mazliet jāpieskaras, manuprāt... nu, cits laiks. Un tā vairs nav Augstākā padome, tā ir [Valda] Birkava valdība. Birkava valdība jau, ja tā vēsture, ja jūs pieskaraties tur... Tad, kad ievēlēja piekto Saeimu un izveidoja Birkava valdību, tad, protams, viens no uzsvariem bija, ka lauksaimniecība bija privatizēta vai atradās privatizācijas procesā, bet visai pārējai tautsaimniecībai vēl nebija priekšstatu par šo jomu. Un tad Birkava valdības deklarācijā bija liels uzsvars uz privatizāciju — ka nevar privatizēt vienu lauksaimniecību, nevar vienā tautsaimniecības nozarē valdīt kapitālisms un otrā sociālisms, tā ir valsts regulēta ekonomika. Un tad bija pat tāds privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte. Tad bija diskusija par to, kā tas viss notiks, un tad bija Vācijas pieredze, un tad bija skaidrs, ka nu it kā izvēlēts šis Vācijas ceļš, jo nekāda cita ceļa nebija — demokrātiskās Vācijas ceļš. Un tad Šķēle bija tas, kas, bet tas jums precīzāk ir jājautā Skultem, bet Šķēle bija tas, kas rakstīja vai vadīja darba grupu, nebūdams formālā amatā, visai tai privatizācijas procedūrai.
Savukārt Jevgeņijs Lukašenoks apgalvo, ka galvenais "bīdītājs" pats Jānis Kinna nebija pilnīgi noteikti — un arī Andris Šķēle vienpersoniski ne: "Es nedomāju, ka Šķēle deva norādījumus tā laika Augstākajai padomei, kā taisīt likumu. Man liekas, ka paši deputāti steidzās ar privatizāciju, pārņemot shēmas, jo tās shēmas ne jau Latvija taisīja no nulles. Es dažādi varu domāt par Kinnu, bet es... jo pats viņš tos likumus, par cik es saprotu, ka caur viņu tie gāja, viņš pats nav tik gudrs, lai varētu izlaist tādus likumus, pats tā personīgi tajos iesaistoties. Es neuzskatu viņu par tik spējīgu cilvēku. Tas ir mans personīgais viedoklis."
Beigu beigās nonākam arī līdz Andrim Miglavam, kurš joprojām strādā tai pašā Valsts agrārās ekonomikas institūtā, — izrādās, pretēji dažām prognozēm, viņam nav nekas pret atmiņām par vecajiem laikiem.
– Jūs savulaik izstrādājāt likumus par pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju. Kā tas notika?
– Man uzreiz jūs jābrīdina, ka man atmiņa nav ļoti laba, īpaši uz gada skaitļiem un tādiem stāstiem.
– Kāpēc pie jums nonāca šie te likumi, kāpēc jums viņus uzticēja izstrādāt?
– Uz to es gan pat nevaru atbildēt.
– Kurš to uzdeva?
– Es nezinu.
– Kāds taču pateica — tā, tas tagad ir tavs darbs...
– Jūs man uzdevāt jautājumu, par kuru es vispār nekad neesmu domājis. Tā notiek, ka ir procesi, kas vienkārši ir procesi. Un tajā procesā tās zvaigznes sabīdās tā un ne citādāk, un, kāpēc viņas tā ir sabīdījušās, es pat nezinu. Es negribu teikt, ka es esmu zvaigzne, bet tajā izpratnē, ka tas nav bijis atkarīgs no manis. Es nevarētu teikt, ka tas bija no manis vai ne no manis, bet noteikti, ka tas bija arī no manis atkarīgs, no manis, no mana kolēģa...
– No kāda kolēģa?
– Tagad eiroparlamentārieša, Tēvzemes līdera Roberta Zīles. Kaut kas bija atkarīgs no Ģēģera, kaut kas bija atkarīgs no Šķēles, no Zemkopības ministrijas, no Godmaņa valdības stila. Nu, tas bija tāds laiks, kad lietas notika varbūt ne gluži tādā loģiskā secībā, kā tas ir šobrīd.
Šobrīd, kad visas reformas pārsvarā ir beigušās, tas likumdošanas process ir iegājis vairāk vai mazāk tādā akadēmiskā gultnē. Un tie procesu veidi, kā tas notika deviņdesmitajos gados, šodien vienkārši vairs nebūtu iespējami. Šobrīd ir pilnīgi skaidri definēts, kam ir likumdošanas iniciatīva, principā viņa joprojām ir arī deputātiem, ne tikai ministrijām un ministriem.
– Jūs tajā brīdī bijāt agrārās...
– Tajā laikā es biju gandrīz tas pats, kas šobrīd, tobiš nekas. Tas ir, es faktiski biju neatkarīgais pētnieks, strādāju tajā pašā Agrārās ekonomikas institūtā, es nebiju nedz direktors, nedz pat nodaļas vadītājs, es biju zinātniskais līdzstrādnieks, pat ne vecākais. Vienkārši parasts zinātniskais līdzstrādnieks. Bet nu lielos vilcienos droši vien — kaut kas bija atkarīgs arī no manis un mana kolēģa, tāpēc ka astoņdesmito gadu beigās, vienkārši pildot sava amata pienākumus... Tajā laikā ienāca tā saucamie saimnieciskās uzlabošanas formas meklējumi, kad padomju režīms jau bija sapratis, ka visu nodiktēt no augšas nevar, Maskavā nolemt, tur Valsts plāna komiteja viena, otra...