Tika meklēts veids, kā atraisīt darbinieku iniciatīvu, saimniecisko aktivitāti, lēmumu pieņemšanu un tamlīdzīgi. Un, strādājot pie šādiem projektiem, mums jau toreiz bija vairāki konsultāciju projekti ar toreizējām padomju saimniecībām un kolhoziem, mēs kā nosacīti jaunākās paaudzes speciālisti abi ar Robertu bijām spiesti aizdomāties mazliet dziļāk, jo mums nebija pieņemams tas veids, kā bija nolemts, kā tas būtu darāms. Tur bija dziļas pretrunas starp tiesību un pienākumu sistēmu, kas izveidojās uz katru šo saimnieciskās darbības subjektu, sākot no strādnieka, beidzot ar briga-dieri vai iecirkņa vadītāju, kas aiziet tālāk uz visām īpašuma attiecībām, visām lietošanas attiecībām utt. Par pienākumu un tiesību sabalansēšanu, lai vispār varētu runāt par saimnieciskās darbības veikšanu, kas nebūtu dēvējama par kaut kādu izsaimniekošanu vai apzagšanu, bet kas būtu dēvējama par mērķtiecīgu, progresīvu ekonomiskās darbības virzību.
Otrs faktors, kas šajā laika posmā ienāca, — bija runa par kapitālistiskās ekonomikas, tirgus ekonomikas principu atjaunošanu arī šajā teritorijā. Un tas, ko mēs redzējām, — tātad mums ir viena īpašuma saimnieciskā struktūra, kas radusies šajos četrdesmit padomju ekonomikas gados, un vairāk vai mazāk tas nosacītais rezultāts, ko mēs it kā gribētu redzēt. Tātad īpašums, īpašnieki, darbinieki un tiesības pieņemt saimnieciskos lēmumus, tiesības izmantot radušos rezultātu, tātad piesavināties peļņu, kā tur toreiz teica.
Un no otras puses — pienākumi, kas no tā izriet, pienākumi mobilizēt ražošanas resursus, gan zemi, gan darbiniekus, gan ražošanas līdzekļus, pienākumi pildīt saistības pret biznesa partneriem, pret produkcijas pircējiem, resursu piegādātajiem, darbiniekiem, norēķināties ar viņiem par resursu izmantošanu, pienākumu pret valsti, pret nodokļiem, vides prasības un tamlīdzīgi. Tātad faktiski ir kaut kāda sistēma, kuru mēs gribam sasniegt, un starp šīm sistēmām faktiski ir pilnīgs vakuums. Vakuums gan izpratnē, kā šos ceļus iet, gan...
Nu, tagad mēs teorētiski varam redzēt, kā tas tika darīts vienā valstī, otrā, trešajā, bet pasaulē tajā brīdī bija tikai divas pieredzes no Eiropas un dažas no āfrikas, Indijas un tamlīdzīgi. Kur sākotnēji tika veikta privatizācija un pēc tam reprivatizācija. Un Eiropā pieredze bija Lielbritānijā, kur konservatīvā [MĀrgaretas] Tečeres valdība privatizēja dzelzceļus, — tas bija viens tāds liels gadījums, kad Rietumu kapitālistiskajā sistēmā notika kaut kāda privatizācija, jo principā nekas tamlīdzīgs vispār pat attīstītajā ekonomikā nebija bijis. Un otrs — ka bija apvienojusies Vācija un līdz ar to Austrumvācijā arī bija šis reprivatizācijas process veidojies. Un valstī valdīja zināma veida eiforija, kad teica — okei, nu mums visi būs akcionāri, sadalīsim akcijas, un viss notiks.
Mūsu filozofija bija, ka gluži tā vis nenotiek — vienkārši sadalīsim tur kaut kādas kapitāla daļas, un uzreiz tas uzņēmums turpinās darīties, un viss. Bija kolhozs, tagad būs akcionēts kolhozs — ceļš ko principā gāja Krievija, Baltkrievija, Ukraina. Un kāpēc vispār Baltkrievijā vēl šodien kolhozi nav nomiruši? [Aleksandra] Lukašenko valdošais režīms vienkārši tos kolhozus tādā īpatnējā formā piešķir šefiem, kaut kādiem ministrijas uzņēmumiem vai lieliem privātajiem uzņēmumiem, pilsētā strādājošiem ar diezgan striktiem nosacījumiem — jums viņš ir jānotur, jāpaceļ, ja ne, tad savukārt nobeigsies tas jūsu bizness. Tas mūsu viedoklis bija: ja reiz tu esi īpašnieks, tad īpašnieks arī pieņem lēmumu, kas ar to notiek. Un jautājums būtībā ir tikai par vienu — kā līdz tai īpašumu struktūrai nonākt.
– Mūs interesēja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi...
– Un pie pārtikas pārstrādes mēs nonācām tāpēc, ka mēs sākām ar lauksaimniecību. Bija divi koncepti — viens maigais koncepts, ka ir jau labie kolhozu priekšsēdētāji, labie darbinieki, kuriem vienkārši vajag atbrīvot rokas, un tad ir sliktie kolhozi un sovhozi, kurus vajag privatizēt. Un mūsu viedoklis bija — kapitāla daļas tomēr jānosaka visiem, un tad lai viņi paši pieņem lēmumu. Un faktiski tas mūsu koncepts vinnēja. Kaut kādu apstākļu pēc Lauksaimniecības ministrija virzīja drīzāk to pirmo konceptu, Godmaņa valdība līdz ar to arī, un nonācām parlamenta debatēs kaut kā un uzstājāmies ar savu redzējumu, un parlamentam tas vairāk iepatikās nekā Ministru kabineta redzējums.
Un tā tas aizgāja, faktiski tas bija pirmais likums, un tad tālāk principiāli loģika bija izveidojusies, izpratne par šo privatizācijas procesu, un tad man vienkārši lūdza pastrādāt pie piena jomas, kas bija nākamā. Privatizācijas process, ja nemaldos, tad sākās tieši ar piensaimniecības sektoru.
– Tātad to visu sākāt jūs?
– Tam sākumam jau ar’ mēs nebijām ne viens, ne otrs, ne trešais klāt. Tur klāt bija tāda joprojām pazīstama personība, rūjienietis, vārdā Jānis Jasāns, vēlāk Valmieras piena prezidents. Un viņi no tā gala nāca ar ideju, bija brīnišķīga lieta, kas veidoja ķēdi — tātad ir lauksaimnieks, lauksaimnieks pats par sevi nekas, tāpēc, ka viņš ražo tikai izejvielu, bet pircējs pērk gala produktu, kas ir pārstrādes produkts un ir nolikts tirgū. Tātad jautājums bija par to, kā lai dabū no lauka līdz turienei. Un pa vidu ir uzņēmums, kam tādā vai citādā veidā vajadzētu piederēt ražotāju kooperatīvam.
Pirms kara bija ļoti spēcīga Latvijas piensaimnieku kooperācijas sistēma, un tā biedrību darbība tika izbeigta vardarbīgi, tūkstoš deviņi simti četrdesmitajā gadā nacionalizējot. Un uz tā pamata radās valsts piensaimniecības sistēma. Pirms padomju varas ienākšanas neviens piensaimniecības uzņēmums nepiederēja valstij un, cik man zināms, tad nepiederēja arī nevienam indivīdam, bet piederēja kooperatīviem.
Tad rūjienieši Jasāna kunga ideoloģiskajā vadībā teica — mums pat ir vecie piensaimnieku kooperatīvu biedri! Atjaunojam taču to biedrību! Pēc likuma, ja mēs runājam par restitūciju, tad mums ir visas iespējas to atjaunot, tur statūtos teikts, ka vajadzīgi tie pieci biedri, lai tur notiktu, lūk, mēs esam pārmantotāji. Tātad viņi atjaunoja Rūjienas piensaimnieku kooperatīvu un teica — redz, mums ir Rūjienas piensaimnieku biedrība un viņai bija šī pienotava. Atdodiet tos īpašumus, kas bija Rūjienas biedrībai, mēs turpināsim to, ko mēs darījām agrāk, ņemsim no saviem biedriem pienu, pārstrādāsim un laidīsim tirgū. Un faktiski šā cilvēka enerģija, par kuru es vienmēr esmu sajūsminājies, kura ir vēl līdz šai dienai, guva parlamentā atbalstu, un tika pieņemts atsevišķs Augstākās padomes lēmums, ka šis piensaimnieku kooperatīvs ir atjaunojams un šie īpašumi atdodami.
Bet tagad skatāmies to otru pusi — arī visi lielie uzņēmumi ir radušies uz šo uzņēmumu bāzes. Daži no viņiem tika slēgti, jo dzīve iet uz priekšu un kaut kas apvienojas un kļūst lielāks, un tā ir vispārēja biznesa likumsakarība. Piemēram, kādreiz velosipēdus skrūvēja mājas darbnīcā, un tad ir milzīgas velofabrikas, un šodien atkal paskatāmies, ka iet atpakaļ un skrūvē velosipēdus darbnīcā. Un tas bija normāli, ka no agrākajiem kooperatīviem bija izveidojusies padomju lielrūpnieciskā piena pārstrādes sistēma.