Tiesa, ir vēl otrs, faktiski tikpat izplatīts mīts: Andris Šķēle bija īsts godavīrs ("Andris nekad nav ņēmis kukuļus un neņems, nezaga un nezags. Viņam nevajag slavu, naudu arī ne, tās viņam pietiek!" presē savulaik izsaucās viņa domubiedrs Andris Ruselis), līdz noteiktam brīdim — vienkāršs kārtīgs darbarūķis un ģimenes gādnieks. Tad viņš stāvēja un krita par valsts interesēm, pēc tam pierādīja sevi kā izcilu tautsaimnieku — praktiķi, tad atkal stāvēja un krita, līdz beidzot vienkārši un cilvēciski nogura no briesmīgās slodzes, cilvēku nepateicības un nesapratnes.
Ak, viņš šo to nopri(h)vatizēja? Turklāt ne visai godīgi? Bet — nebūtu paņēmis šis, būtu paņēmis kāds cits; šis vismaz neļāva visu izvazāt, šis vismaz saglabāja ražošanu. Arī to daudzina šā mīta aizstāvji. Līdz pat deviņdesmito gadu beigām viņiem bija vēl viena iemīļota tēze — šis vismaz visu neizpārdeva. Taču tad līdz ar Ave Lat grupas uzņēmumu izpārdošanu pa labi, pa kreisi šie apgalvojumi kaut kā pieklusa un izgaisa...
Tātad — cilvēks, kurš ir izdarījis fantastiski daudz. Laikam taču uzbūvējis un pēc tam faktiskā vairāksolīšanā izpārdevis Latvijā lielāko pārtikas uzņēmumu grupu. Trīsreiz bijis valdības vadītājs, kura pūliņi lielā mērā bija tie, kas 1995.—1996. gadā spēja izcelt valsti no bedres, kur to bija iegāzusi Māra Gaiļa mazākumvaldības nespēja. Daudziem var šķist, ka arī viedokli mainījis un Latvijas iedzīvotājiem vienkārši melojis, iespējams, pat vairāk nekā cilvēks hūtē. Un panācis, ka viņam tas ilgus gadus tiek piedots un aizmirsts.
Kurš no šiem mītiem un viedokļiem ir ticamāks, patiesībai atbilstīgāks? Precīzāk — kurš ir mīts, bet kurā rodama vismaz daļa patiesības? Tas bija viens no pamatjautājumiem, kad sākās darbs pie šīs grāmatas. Darba gaitā jautājumu kļuva tikai vairāk un vairāk — bet ne cilvēku, kuri būtu gatavi uz tiem atbildēt.
Tik daudz cilvēku, kuri vienkārši atsakās runāt. Tik daudz cilvēku, kuri sacer vissmieklīgākos argumentus, lai tikai izvairītos no šīs tēmas. Tik daudz vēl tagad augstos valsts amatos esošu personu, kuru acīs, pieminot Andra Šķēles vārdu, pazib neslēpts izbīlis. Tik daudz oficiālu un elektroniskā pasta vēstuļu, kurās visdažādākajās formās lasāma viena un tā pati atbilde: nu, liecieties taču, lūdzu, mierā, par šo tēmu mēs runāt negribam, nerunājam un nerunāsim, — vai tiešām to tik grūti saprast? Un vēl tik daudz gan oficiāli iznīcinātu, gan "pilnīgi nejauši" pazudušu dokumentu — gan ministrijās, gan Privatizācijas aģentūrā, gan arhīvos.
Tikmēr, pamazām virzoties uz priekšu, šķirstot tūkstošus tomēr nepazudušu privatizācijas lietu lappušu, tiekoties ar desmitiem cilvēku, kuri tomēr uzdrīkstējās runāt un atcerēties laikus, ko daudzi vēlētos uzskatīt par sen pagājušiem, jautājumu skaits auga augumā.
Interesanti — kas ir tas kārdinājums, tā kaisle, kas liek cilvēkam nospļauties par pilnīgi visu, melot bez kauna un goda, mainīt viedokli, tikko ienāk prātā? Nauda? Vara, ko dod nauda? Vai vienkārši nepārvarama vēlēšanās pakampt kaut ko vēl, vēl, vēl?
Jā, un kā tas viss vispār izdevās? Kādam jābūt cilvēkam, lai spētu pakampt visu to, kas uz īsāku vai ilgāku laiku tieši vai netieši pabijis Andra Šķēles rokās? Vai tiešām to varēja izdarīt viens vienīgs cilvēks, tikai paša spēkiem?
Un kādai bija jābūt sistēmai, kurā to visu ir iespējams pakampt? Par sviestmaizi pievākt to, par ko valsts būtu varējusi dabūt krietni vairāk tai — un tās trūcīgākajiem iedzīvotājiem — tik vajadzīgo līdzekļu? Kas valstī radīja apstākļus, kad nopietni auditori varēja bez jebkādām problēmām dot pirmsprivatizācijas novērtējumu Jaņa Rozentāla gleznai — 200 latu?
Jautājumu vidū ir jau pavisam neatbildami — interesanti, cik daudz nabadzīgu cilvēku ir pirms laika aizgājuši viņsaulē tāpēc, ka Andris Šķēle un viņam līdzīgie savāca to, kas "slikti stāvēja", bet valstij vienlaikus nebija naudas cilvēka kaut cik cienīgām pensijām un zālēm? Naudas, kuras varēja būt vairāk — ja privatizācija nebūtu notikusi tā, kā tā notika...
Viņa pirmā sieva gan visos laikos ir pastāvējusi uz to, ka "tikai no skata Andris ir tāds atturīgs, kaut patiesībā ļoti līdzjūtīgs cilvēks, ārkārtīgi pārdzīvo citu bēdas un nelaimes un cenšas palīdzēt visiem, kā vien mācēdams". Un kur nu vēl paša Andra Šķēles sirdi plosošā uzruna Saeimas deputātiem, 1995. gada 21. decembrī no Saeimas tribīnes paziņojot:
"Situācija valstī ir smaga. Mēs ielās redzam ubagojošus bērnus. Mēs redzam vecus cilvēkus, kas dzīvo pusbadā, jo tie nespēj zaudēt savu pašcieņu, ejot lūgties vai palikt parādā par dzīvokli. Mēs redzam slimus cilvēkus, kas nespēj nopirkt ārstu izrakstītās zāles. Mēs zinām ģimenes, kas nespēj savus bērnus sūtīt skolās. Mēs redzam cilvēkus, kas pārtiek no atkritumu konteineros atrastā. Mēs zinām ģimenes, kurās vienīgais ienākumu avots ir sievas vai meitu prostitūcija. Daudzi no trūkumā nonākušajiem cilvēkiem visu mūžu ir smagi un godīgi strādājuši. Viņu izmisums nav ietērpjams vārdos. Uzņemties atbildību par šo situāciju un tās tālāko attīstību ir milzīgs izaicinājums katra politiķa profesionalitātei, goda un atbildības jūtām."
Jā, tiešām dīvaini — runāja un nesarka.
Ak, jā, un vēl jau viens jautājums. Ja uz daudziem iepriekšējiem atbildes šajā grāmatā būs sniegtas, tad atbilde uz šo pēdējo neviltoti interesētu arī grāmatas autorus. Un proti — interesanti, vai mēs vēl joprojām dzīvojam tādā pašā valstī, kāda aprakstīta šajā grāmatā? Vai arī kaut kas tomēr ir mainījies?
I Piedauzīgie podi un izdevīgās puķes
Pie ieslīpi vertikālas slīdlentas stāv divi strādnieki. Viņi pa vienam vien uz tās novieto dokumentus. Dokumentus, kuriem kāds parakstījis nāves spriedumu — iznīcināmi. Nonākušas slīdlentas smailē, papīra lapas iekļūst smalcinātājā, kas tās gluži kā gaļas mašīna samaļ smalkos gabaliņos. Izmalušies cauri ar asiem zobiem apjoztiem veltņiem, iznīcināmie dokumenti vai, precīzāk, to druskas nonāk uz pakojamās lentas. Tur sašķēpelēto papīru sapako ķīpās, kuras tālāk ceļos uz Līgatnes papīrfabriku, lai tur izbijušie dokumenti sāktu otro dzīvi.
Uzņēmumā ReissWolf, kas pusotru gadu Latvijā uz franšīzes līguma pamata piedāvā dokumentu iznīcināšanas pakalpojumus, gan neuzskata, ka pie viņiem varētu nonākt dokumenti, kuriem ir atzīme "konfidenciāli" vai kuri varētu būt kādam atmaskojoši. Tomēr kompānijai, kura dokumentu iznīcināšanas pakalpojumus piedāvā visā Eiropā, ir ļoti smalkas un precīzas drošības prasības, lai iznīcināšanai nosūtīto dokumentu saturs "neatdzīvotos".
Pirmkārt, iznīcināšanai paredzētos dokumentus ievieto skārda konteineros, kuri ir aizslēgti ar atslēgu. Viena atslēga glabājas pie attiecīgās iestādes vai uzņēmuma par drošību atbildīgā darbinieka, bet otra — pie ReissWolf darbinieka. Kad konteiners ir pilns ar iznīcināmiem dokumentiem, to neatvērtu, taisnā ceļā bez pieturām, aizved no biroja uz iznīcināšanas vietu, kas iekārtota apsargājamā teritorijā, turklāt vienmēr tiek slēgta, arī tad, kad iekšā ir darbinieki. Darbinieku atlasē tiek izmantoti starptautiski apstiprināti noteikumi — iepriekš tiesātus vai kā citādi neuzticamus cilvēkus darbā šeit nepieņem. Ikvienam, kurš ienāk dokumentu iznīcināšanas telpā, jāparakstās par informācijas neizpaušanu un jāapliecina, ka viņš apzinās, kādas sekas var būt, ja šis nosacījums netiks izpildīts.
Kā skaidro kompānijas direktors Artis Piņķis, dokumentu kvantitāte ir liela un darba apjoms pietiekams, tā ka darbiniekiem pat vienkārši nebūtu laika pārcilāt un pārlasīt, kas tajos rakstīts. Turklāt uzņēmuma prestižs ir pirmajā vietā: ja kaut reizi kāds dokuments no iznīcināšanas punkta nonāktu ne tur, kur tam vajadzēja nonākt, kompānija, ļoti iespējams, beigtu pastāvēt, turklāt tās īpašnieki, visticamāk, tiktu saukti pie atbildības no franšīzes devēja puses. Tādēļ šādi riskēt neesot vērts.