"Es nedomāju, ka pie mums nonāk kaut kādi konfidenciāli dokumenti. Tie dokumenti, kurus svešas acis nedrīkst skatīt, visticamāk, tiek iznīcināti birojā novietotajos dokumentu smalcinātājos," spriež Artis Piņķis. Viņš gan zina teikt, ka dokumentu smalcinātājos iznīcināto papīru tekstus varot ar elektroniku atjaunot, tādēļ šī tehnoloģija nemaz neesot tik droša, toties smagajos un jaudīgajos papīru smalcināšanas šredderos "sagrauztos" papīrus gan nekādi skanneri vai citāda mūsdienu aparatūra atjaunot nespējot. Vienlaikus dzirnavās nonākušo dokumentu druskas tiek pamatīgi samaisītas, tādēļ atrast vienas lapas visas sastāvdaļas esot faktiski neiespējami.
Pirms Latvijā parādījās profesionālie dokumentu iznīcināšanas pakalpojuma piedāvātāji, dokumenti uz "mūža mājām" tika sūtīti uz Latvijas Finieri un Brocēnu cementa un šīfera rūpnīcu, kur pārvērtās pelnos šo fabriku jaudīgajās krāsnīs. "Šī metode ir videi nedraudzīga un arī neefektīva. Cik man zināms, neviena no šīm rūpnīcām nebija sajūsmā par papīru dedzināšanu, jo biroja papīrs ļoti slikti deg, turklāt rada lielus dūmus un piesārņo atmosfēru," skaidro Artis Piņķis. ReissWolf Latvijā strādājot apmēram pusotru gadu, un viņu konkurenti darbību sākuši apmēram tajā pašā laikā.
Tā arī nekļūst pilnīgi un simtprocentīgi skaidrs, kur tieši savu "nāves stundiņu" sagaidījusi kaudzīte papīru, kas vistiešākajā veidā saistīta ar mūsu grāmatas galveno varoni, un kādā veidā tie iznīcināti — vēl "vecmodīgajā" krāsnī vai jau modernajā šķēpelētājā. Drīzāk jau — krāsnī. Taču par datumu gan mēs varam nešaubīties — un laikam arī nekļūdīsimies, uzskatot, ka 2006. gada 11. janvāris Andra Šķēles dzīvē bija ja ne svētku, tad vismaz zināma atvieglojuma diena. Kaut tikpat iespējams, ka viņš to pat nenojauta, pārliecināts, ka "lietas" ir pilnībā sakārtotas jau sen iepriekš. Un laikam jau viņam bija taisnība, bet — par visu pēc kārtas.
Tieši šajā datumā, šķiet, galīgi un neatgriezeniski beidzās pirms gandrīz astoņiem gadiem sākušies notikumi, kuri reāli varēja kļūt par Latvijas visu laiku skaļāko korupcijas lietu, daudzus gadus pirms Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja radīšanas reālajā dzīvē pamatojot kā reiz mūsu galvenā varoņa — paradoksāli, vai ne? — tālajā 1997. gada 17. jūnijā teiktos vārdus: "Ja gribi būt politiķis, esi nevainojams pat sīkumos. Jo kā gan citādi sabiedrība var būt droša pat lielās lietās? Ja tu esi nonācis politikā, esi gatavs atbildēt kā godavīrs. Nebrēc kā aizkauts, nesaki, ka citi vainīgi, īpaši, ja esi pārkāpis likumu."
Kas tad tāds īpašs šajā dienā notika? Lūk, sausa izziņa, ko parakstījusi Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta (saīsināti — ADD) Lietvedības nodaļas galvenā arhīviste un šīs pašas Lietvedības nodaļas arhīva pārzine: "2006. gada 11. janvārī tika iznīcinātas 28.10.2005. g. aktā par dokumentu atlasi iznīcināšanai (akceptēts 22.12.2005. g. Latvijas Valsts arhīvā) minētās 371 trīs simti septiņdesmit viena lieta, tās sadedzinot AS Latvijas Finieris Rīgā, Guberņciema ielā 7, piedaloties LR Prokuratūras ADD Lietvedības nodaļas galvenajai arhīvistei R. Bogdanovai un arhīva pārzinei D. Gavarei."
Vai šī iznīcināšana būtu kas īpašs un neparasts? Latvijas Valsts arhīva direktores Dainas Kļaviņas 2006. gada 27. decembrī parakstīts oficiāls dokuments liek domāt, ka ne: "Atbildot uz Jūsu 15.12.2006. pieprasījumu, paskaidrojam, ka Latvijas Valsts arhīva Metodiskā un ekspertīzes komisija 22.12.2005. (protokols Nr. 47) akceptēja LR Ģenerālprokuratūras 28.10.2005. apstiprināto aktu par dokumentu atlasi iznīcināšanai. Aktā p.8 ir iekļautas 1998. gada 32 lietas ar "Atteikuma materiāliem, kuros pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu", kuram glabāšanas termiņš saskaņā ar LR Ģenerālprokuratūras lietu nomenklatūru ir 5 gadi. Par dokumentu fizisko iznīcināšanu pēc akta akceptēšanas atbild LR Ģenerālprokuratūra."
Tātad Valsts arhīva vadība no vienas puses norāda, ka uz visiem laikiem izgaisušie dokumenti iznīcināti stingri atbilstīgi visiem normatīvajiem aktiem, bet no otras puses piebilst, ka vispār jau par visu atbildīgs ir nevis arhīvs, bet gan Ģenerālprokuratūra un tās "lietu nomenklatūra". Turklāt arī prokuratūrai ar argumentiem viss kārtībā — tās Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Ēriks Zvejnieks 2006. gada 31. oktobrī rakstiski paskaidro gandrīz to pašu, tikai nedaudz citos vārdos:
"2005. gada 28. oktobrī ģenerālprokurors [Jānis Maizītis] apstiprinājis aktu par dokumentu atlasi iznīcināšanai, kuru 2005. gada 22. decembrī apstiprinājusi Latvijas Valsts arhīva Metodiskā un ekspertīzes komisija. Saskaņā ar minēto aktu iznīcināšanai atlasīti 32 Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas 1998. gada materiāli, kuros pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu, tai skaitā materiāls Nr. 3/2–11/6–98. 2006. gada 11. janvārī iznīcināšanai atlasītie materiāli, tai skaitā materiāls Nr. 3/2–11/6–98, iznīcināti."
Virsprokurors vēl piebilst, ka galu galā iznīcinātie dokumenti jau tā neskarti glabājušies krietni ilgāk, nekā vajadzētu — triju gadu vietā vairāk nekā septiņus. Kāpēc tādas rūpes? Jau atkal ar birokrātiskajiem argumentiem viss kārtībā: "Saskaņā ar Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirektora 1995. gada 10. oktobra apstiprinātās "Instrukcijas par juridisko personu arhīvu dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu" 2.3.3.2.1. punktu lietu glabāšanas termiņu skaita no tā gada 1. janvāra, kas seko pēc attiecīgā lietvedības gada, un juridiskai personai ir tiesības tās iznīcināt pēc lietā noteiktā glabāšanas termiņa notecēšanas.
Ievērojot, ka Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta Lietvedības nodaļas arhīva telpu aprīkojums un uzglabājamo dokumentu vienību skaits sākotnēji ļāva tajā uzglabāt arī īslaicīgi glabājamās lietas pēc to glabāšanas termiņa notecējuma, netika izmantotas tiesības dokumentu iznīcināšanai. Pēc arhīvā glabāšanā nodoto pastāvīgi glabājamo un ilgtermiņa glabājamo lietu skaita palielināšanās īslaicīgi glabājamās lietas, kurām glabāšanas termiņš bija iztecējis, tika atlasītas un nodotas iznīcināšanai, lai tādējādi nodrošinātu pastāvīgi un ilgtermiņa glabājamo lietu uzglabāšanu."
Bet par ko, jūs jautāsiet, vispār tādi uztraukumi? Kāpēc gan prokuratūrai vajadzētu gadiem ilgi glabāt dažādu makulatūru — pārbaudes lietu materiālus, iesniegumus un citus papīrus? Tāpēc, ka runa ir nevis par šādiem tādiem papīriem, bet gan par visiem dokumentiem pārbaudes lietā par tā saukto "Andra Šķēles podu lietu". 2006. gada 11. janvārī līdz ar citu dokumentu blāķi tika iznīcināta arī, domājams, pēdējā reālā iespēja noskaidrot, cik tad objektīvi iepriekšējā Latvijas Republikas ģenerālprokurora — "politiski saspiestā" Jāņa Skrastiņa pilnvaru laikā tika izmeklēta šī "podu lieta" un cik pārliecinoši bija Andra Šķēles sniegtie pierādījumi, ka viņš savus "zelta podus" tiešām esot spējis iegādāties par "puķu naudu" un ka jebkādas runas par saņemtiem kukuļiem esot bijušas pilnīgi nepamatotas.
Tas, ka ap Andri Šķēli un viņa bijušajiem līdzgaitniekiem dažādi "nederīgi" un "nenozīmīgi" dokumenti mēdz izgaist kā pēc burvju mājiena, protams, nav nekāds jaunums, — tā ir bijis visdažādākajās valsts iestādēs, no Lauksaimniecības ministrijas līdz pat Valsts policijas struktūrām. Lūk, piemēram, gana raksturīgs konstatējums, ko 2006. gada 30. novembrī — pēc tam, kad divas nedēļas it kā bija cītīgi meklēti prasītie dokumenti saistībā ar Andra Šķēles kādreizējo neveiksmīgo mēģinājumu kļūt par valsts galveno privatizētāju, — parakstījis toreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards: