"Ekonomikas ministrija 15.11.2006. saņēma un izskatīja Jūsu iesniegumu par iespējām iepazīties ar 1994. gadā notikušā BO VAS Privatizācijas aģentūra ģenerāldirektora kandidāta atlases konkursa materiāliem. Ekonomikas ministrija informē, ka tās rīcībā ir materiāli par laika posmu kopš 1999. gada. [..] Vienlaikus informējam, ka Ekonomikas ministrijas lietu nomenklatūrā BO VAS Privatizācijas aģentūra ģenerāldirektora 1994. gada atlases konkursa materiāli kā atsevišķa lieta nav tikusi izdalīta."
Protams, šī atsevišķi neizdalītā lieta nav atrodama arī Valsts arhīvā, kur laipni iesaka vērsties Kaspars Gerhards.
Un tas vēl ir tīrais sīkums. Lūk, jau daudz krāšņāks dokumentu mistiskas izzušanas gadījums: 1998. gada septembrī klajā nāca ziņas, ka Andra Šķēles partneris, Ave Lat grupas ģenerāldirektors Ēriks Masteiko pirms vairāk nekā diviem gadiem paprāvu finanšu līdzekļu atgūšanas vārdā esot fiziski ietekmējis AS Visbija valdes priekšsēdētāju Jāni Fokrotu — iekaustījis un pieminējis "atdošanu bandītiem". Mediji ieinteresējās ne pa jokam, un sarosījās arī ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, uzdodot toreizējam Kriminālpolicijas priekšniekam Aloizam Blonskim kriminālprocesa kārtībā šo lietu pārbaudīt.
Pats Jānis Fokrots šos notikumus arī tagad atceras gana labi.
– Kas īsti notika ar jūsu kautiņu ar Masteiko?
– Es domāju, ka tur jau viss ir skaidrs, nekas jauns sakāms nav nācis klāt.
– Kas notika ar krimināllietu?
– To izbeidza.
– Kādēļ?
– Nu, paskatieties, kas bija pie varas tajā laikā.
– Vai tas bija Šķēle?
– Mēs vienojāmies uzvārdus nesaukt.
– Vai varētu būt kaut mazākais pamats domāt, ka Masteiko jūs fiziski ietekmēja Šķēles uzdevumā?
– Vismaz tā viņš teica. Viņi gribēja, lai viņu parādus Visbija atdod pirmām kārtām, nevis tā, kā tas paredzēts likumdošanā. Un tie, kuriem ir pirmās rokas tiesības, tad paliktu bez nekā. Bet viņi jau arī krietni dabūja. Benzīntanku Saulkrastos, Salacgrīvā, māju Eizenšteina ielā. Tā ka viņi jau beigās dabūja visu, ko gribēja.
– Kādēļ bija jāizmanto fizisks spēks, lai panāktu šādu rezultātu?
– Man grūti pateikt. Varēja jau atsūtīt vienkāršus izsitējus, nevajadzēja jau biznesa partnerim pašam to darīt, bet, ja nu viņam tik ļoti patīk šādas lietas, kādēļ gan to neizmantot...
Jā, Jānis Fokrots šos notikumus atceras, arī tālaika avīzēs publikācijas joprojām atrodamas. Vēl vairāk — presē atrodami arī Ērika Masteiko skaidrojumi:
– Viens no mītiem ir par jūsu ne visai cilvēcīgo izturēšanos pret parādniekiem, proti, tagad jau izputējušās Visbijas bosu Jāni Fokrotu.
– Parādu piedziņa bija pietiekami interesanta. Mēs pat bijām spiesti noorganizēt šeit Visbijas pilnsapulci, un, protams, bija akcionāri, pilnvarotās personas un advokāti, kas teica: jā, varam uzskatīt, ka jums ir neveiksmīgs ieguldījums. Sapulcē mēs dabūjām viņus tincināt vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam. Protams, saruna bija pietiekami asa, pat stingra, stingra nostāja no mūsu puses. Vēlāk, skatoties pēdējās izmaiņas Uzņēmumu reģistrā, viņi saprata, ka šeit nevar runāt vienkārši to, kas ienāk galvā. Mūsu stāvvietā atradās viņu līzinga mašīnas — Volvo degvielas vedēji. Mēs nevēlējāmies, lai tās tiktu aizdzītas pāri robežai vai notirgotas, par tām taču bija izdarītas līzinga iemaksas. Nāca Volvo līzinga pārstāvis Latvijā un teica, ka tās tomēr esot viņu mašīnas. Zviedri tolaik brauca atvērt pirmo tehniskās apkopes punktu Latvijā, šīs mašīnas bija nepieciešamas prezentācijai. Mēs izpratām šo situāciju. Galu galā mašīnas atguva zviedri, savukārt mums līdz šai dienai ir labas attiecības ar Volvo pārstāvniecības direktoru Latvijā. Visbijas izdarītās līzinga iemaksas, uz kurām kā kreditori varējām pretendēt, mēs tā arī nepieprasījām. Vienkārši mēs vadījāmies no reālajiem faktiem. Ir lietas, ko mēs varam darīt, un lietas, ko nedrīkstam.
– Un kādas ir jūsu attiecības ar Jāni Fokrotu?
– Precīzāk būtu — attiecību mums nav. Tas ir cilvēks, kas apzināti nāca maldināt kompāniju. Tad, kad viņš nāca lūgt sadarbību, viņš bija savu kapitālu jau izēdis no iekšas. Tādas lietas biznesā neciena. Viņš kā uzņēmējs savu vārdu ir pazaudējis.
Tātad — cilvēki atceras. Cita lieta — oficiālās iestādes, kurās jebkādi dokumenti ir brīnumainā kārtā izzuduši bez pēdām. Lūk, nepilnus deviņus gadus vēlāk no Valsts policijas priekšnieka Alda Lieljukša saņemta nedaudz komiska — it īpaši, ja ielasāmies rūpīgāk, — vēstule:
"Par iesnieguma izskatīšanu
Ar šo daru zināmu, ka Jūsu ar 2007. gada 1. martu datētais Iekšlietu ministrijas valsts sekretāram adresētais iesniegums par iepazīšanos ar dokumentiem, kas saistīti ar 1996. gadā notikušu konfliktu starp firmas Ave Lat vadītāju Ēriku Masteiko un firmas Visbija vadītāju Jāni Fokrotu, tika nodots izskatīšanai pēc piekritības Valsts policijai.
Atbilstoši iesniegumā minētajam lūgumam Valsts policija veica pārbaudi, kuras rezultātā noskaidroja, ka:
— iesnieguma pārbaudes gaitā nebija iespējams identificēt, kāda veida "pārbaudes lieta" tajā minēta. 1996. gadā Valsts policijā notikumu reģistrācija tika veikta rakstveidā "Notikumu uzskaites žurnālā", jo vienota datorizēta uzskaite tajā laikā nepastāvēja. Savukārt saskaņā ar Iekšlietu ministrijas 1995. gada 3. maija pavēli Nr. 151 "Par Iekšlietu ministrijas iestāžu darbībā izveidojušos dokumentu glabāšanas termiņiem" noteikto kārtību uzskaites žurnāli tiek glabāti 10 gadus, pēc kā tiek iznīcināti. Šī iemesla dēļ konkrētā notikuma identifikācija nav iespējama.
— Ja konkrētais notikums bija reģistrēts Valsts policijā un tika izskatīts Latvijas Kriminālprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā, tad patreiz var pieļaut, ka ir bijis pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu vai arī par krimināllietas ierosināšanu. Atteikuma materiāls saskaņā ar jau minētajā Iekšlietu ministrijas pavēlē noteikto kārtību tiek glabāts 5 gadus, konkrētajā gadījumā tas būtu līdz 2001. gadam, pēc kā būtu iznīcināts. Pie tam iepazīšanās ar šīs kategorijas materiāliem likumdošanā nav paredzēta.
— Valsts policija, ievērojot jau minētos apstākļus (informācijas reģistrācija uzskaites žurnālos, to glabāšanas termiņi), nevar noskaidrot, vai par notikušo faktu ir bijusi ierosināta krimināllieta. Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā uzturētajā informācijas sistēmā "Kriminālstatistika", kurā tiek uzkrāta informācija par līdz 2005. gada 1. oktobrim ierosinātajām krimināllietām, tiek iekļauta tikai statistiski nozīmīga informācija, tādēļ informācijas meklēšanas iespējas pēc citiem parametriem ir visai ierobežotas. Pie tam, ja šāda krimināllieta joprojām atrastos procesa virzītāja lietvedībā, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375. pantu tiesības iepazīties ar tās materiāliem (kas ir izmeklēšanas noslēpums) būtu tikai amatpersonām, kas veic kriminālprocesu, kā arī personām, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda šajā likumā paredzētajā kārtībā. Tikai pēc kriminālprocesa pabeigšanas visi galīgie nolēmumi krimināllietās, nodrošinot ar likumiem noteiktās informācijas aizsardzību, ir pieejami publiski.