Ņemot vērā augstāk minēto, Valsts policija nevar nodrošināt Jūsu lūguma izpildi."
Salīdzinot ar šiem gadījumiem, aprakstītā dokumentu iznīcināšana Latvijas Finiera kurtuvē šķietami ir tīrais sīkums — protams, kamēr neņemam vērā, kādi tieši dokumenti tad tika sadedzināti. Lai to precīzi aptvertu, jāatgriežas tālajā 1998. gadā, kad Andris Šķēle ne pa jokam, gandrīz vai uz mūžīgiem laikiem saplēsās ar toreizējo Saeimas deputātu, Latvijas ceļa pārstāvi un LNT kanālā skatāmā iksvētdienas raidījuma Nedēļa saimnieku Edvīnu Inkēnu. Plēšanās redzamā kulminācija bija TV diskusija ar abu strīdnieku piedalīšanos, kurā Andris Šķēle daudznozīmīgi norādīja uz savu politisko oponentu slēptajiem grēku darbiem: "Latvijas ceļam bija viens vienīgs nolūks — par katru cenu 6. Saeimas laikā būt valdībā, jo pretējā gadījumā droši vien būtu atvērušās tik daudz lietas, ka jūs to vienkārši pieļaut nevarējāt. 7. Saeimas laikā es domāju, ka tā lieta tiks labota." Savukārt Edvīns Inkēns paziņoja, ka ilgu laiku pats uzskatījis Andri Šķēli par ļoti labu premjeru un "te varētu būt kompromiss, ja Andris Šķēle nebūtu tik negodīgs un, es pat teiktu, zaglīgs".
Skaļi vārdi — taču kādreizējais slavenais TV žurnālists apsolīja vistuvākajā laikā sniegt pierādījumus saviem izteikumiem par "negodīgo un zaglīgo Šķēli". Un pierādījumi (vismaz Edvīns Inkēns tos par tādiem acīmredzami uzskatīja) sekoja — 1998. gada 15. februārī tajā pašā raidījumā Nedēļa parādījās tolaik mazpazīstamais vācu–latviešu uzņēmējs Matīss Kļaviņš (trīsarpus gadus vēlāk viņš gāja bojā nedaudz dīvainā helikoptera katastrofā), kuram bija stāstāms, lūk, kas:
– Mans vārds ir Matīss Kļaviņš. Es esmu dzimis, audzis, mācījies un strādājis Vācijā. Kad sakarā ar politiskām pārmaiņām Latvijā radās iespēja uzsākt patstāvīgu, brīvu saimniecisko darbību, es, kopā ar pāris vietējiem latviešiem, nodibināju vienu kopuzņēmumu. Mūsu darbības profilu varētu raksturot kā vācu firmu pakalpojumu un preču piedāvājumu Latvijas tirgū.
Viena no firmām, kuras preces mēs piedāvājām, bija santehnikas firma Ideal Standart. Šī ir kvalitatīva, augstvērtīga, samērā dārga prece. Tajos laikos vēl braukāšana bija samērā sarežģīta lieta, ar kolēģiem Latvijā parasti sazinājāmies pa telefonu. Un vienā šādā reizē man stāstīja, ka Ideal Standart precei ir uzradies viens samērā apjomīgs pircējs, toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks Andris Šķēle.
Pasūtinājums izcēlās ar saviem apjomiem, ar to, ka toreiz parastais caurmēra klients pasūtināja atsevišķu izlietni vai varbūt vannu, bet tas bija pirmais gadījums, kad mums pasūtināja praktiski veselu vannas istabas komplektu par aptuveni četrpadsmit tūkstošiem vācu marku.
Zinot Latvijas valsts darbinieku, arī pašu augstāko, tomēr ļoti pieticīgos ienākumus, man personīgi uzreiz radās jautājums, kā tad par šo preci samaksās. Mums deva informāciju, ka par preci maksās firmas Tetra Pak Vācijas nodaļa. Tajā sakarībā es piezvanīju uz šīs firmas centrāli, uz grāmatvedību, un lūdzu apstiprināt šo informāciju. Tad, kad es tur piezvanīju, attiecīgā darbiniece, nosaucot man apstākļus un summas, un vārdus, teica: "Ak tā, jā, tā lieta... Jūs pēc pāris dienām saņemsiet naudu." Un tā arī bija, es pēc pāris dienām saņēmu naudu par šo pasūtinājumu, ko Rīgā veica kungs, vārdā Andris Šķēle. Nu, man, bez šaubām, tanī brīdī radās diezgan daudz jautājumu, tāpēc ka tā bija tāda neparasta situācija, kad viena vācu firma samaksā vienam Latvijas ministram vannas istabas iekārtas.
– Vai ir saglabājies kāds čeks vai rēķins no bankas, kas apliecinātu, ka par šo Šķēles kunga pasūtīto santehniku samaksāja firma Tetra Pak?
– Ir saglabājusies viena naudas pārveduma zīme, uz kuras ir redzams, ka nauda par attiecīgo summu nāca no firmas Tetra Pak, jā.
– Vai Andris Šķēle personīgi atnāca uz jūsu biroju pasūtīt šo santehniku?
– Pēc informācijas, kuru man toreiz sniedza mani Rīgas kolēģi, viņš atnāca personīgi un šo santehniku atlasīja pēc katalogiem.
– Kā šādu gadījumu nosauktu Vācijā?
– Vācijā, es domāju, un arī ne tikai Vācijā, bet visur citur, tam ir viens vārds, un tā ir korupcija un nekas cits.
– Ņemot vērā Vācijas pieredzi, — kas notiktu Vācijā ar politiķi, kurš saņemtu šāda veida dāvanu no kādas firmas?
– Tādi gadījumi ir bijuši, un, neizbēgami, tas ir novedis pie tā, ka attiecīgais politiķis ir dabūjis atkāpties no sava amata, un, bez šaubām, uz neko īpašu politiskajā jomā pretendēt vairs nevar. Vācu firmām šādi maksājumi ir ar likumu aizliegti. Un, ja likuma devējs, respektīvi — valsts vara uzzina par šādiem gadījumiem, viņiem ir pienākums šos gadījumus izsekot un attiecīgi vilkt juridiskās konsekvences.
– Kāpēc jūs šo laiku klusējāt?
– Vispirms jau tāpēc, ka ilgu laiku cilvēks, par kuru mēs runājam, politiskajā jomā vairs neparādījās. Otrkārt, tad, kad viņš pirmoreiz parādījās Latvijā politiskajā ziņā, teiksim, valdības līmenī, bija situācija, ka, cik es tā jutu, visām ieinteresētajām pusēm viņš likās kā vienīgais pieņemamais cilvēks šādam amatam, un būtībā tajā laikā neviens nebija ieinteresēts šādu informāciju vispār uzklausīt. Visiem bija viedoklis — Šķēles kungs savu māju ir nopelnījis ar puķu tirdzniecību.
Es personīgi atzīstu, ka, Šķēles kungam, sākot darboties un stājoties amatā, respektīvi — šajā amatā pavadot zināmu laiku, es tomēr ar zināmu cieņu skatījos uz viņa padarīto, un man likās — nu, ir tur bijis šis vai tas, varbūt nevajag, nopelni ir pietiekami lieli, lai mēs visu to aizmirstu.
Mana pretestība atkal sāka parādīties brīdī, kad, sākoties diskusijām acīmredzot saistībā ar nākamajām vēlēšanām, es konstatēju, ka Šķēles kungs ir tas cilvēks, kas saka — jūs, visi pārējie, jums vestes ir aptraipītas, pelēkas un melnas, bet es vienīgais — ar balto vesti.
Tad es tomēr jutu, ka šādā situācijā vairs īpaši nav tiesību klusēt, jo es uzskatu, ka cilvēkam, kurš pretendē uz pašu augstāko vai otru augstāko amatu valstī, ir pienākums atklāt visu, kas ar viņa personu un darījumiem ir saistīts, un, tā teikt, likt kārtis uz galda. Un es domāju, ka šinī gadījumā tas nav noticis.
– Vai jums nav bail izpaust šo informāciju?
– Es ļoti ceru un domāju, ka mēs Latvijā dzīvojam sabiedrībā, kurā būtu jābaidās tiem, kas dara kaut ko nelabu, nevis tiem, kas par to pastāsta sabiedrībai. Ja tā būtu, ka par to ir jābaidās, tad es domāju, ka mēs vēl neesam pārāk tālu tikuši no padomju apstākļiem.
Un tas nebija viss, kas bija sakāms Edvīna Inkēna raidījumam. Bija izķerts arī bijušais Rīgas piena kombināta komercdirektors Jānis Vaivads.