Tika arī ignorēts Tetra Pak paziņojums, ka 1991. gadā Andris Šķēle kopā ar dzīvesbiedri un citiem Baltijas valstu pārstāvjiem devušies Tetra Pak apmaksātā ceļojumā. Prokuratūra arī deva viennozīmīgi skaidru atzinumu par Andra Šķēles deviņdesmito gadu sākuma turīguma legālo izcelsmi: politiķa paskaidrojumi, atzītu ekspertu — puķu audzētāju paskaidrojumi, kā arī iesniegtie finanšu dokumenti dodot pamatu secinājumam, ka viņa rīcībā esošie līdzekļi mājas celtniecībai (par kuru, starp citu, Pēteris Tabūns publiski klaigāja jau 1993. gada sākumā) tiešām esot iegūti no puķu un puķu sīpolu audzēšanas 1987.—1990. gadā.
(Starp citu, paša Andra Šķēles publiskā versija par mājas būvi un tai nepieciešamajiem līdzekļiem bija šāda: "Varu pastāstīt, ka zemi mājas būvei saņēmu 1987. gadā. 1988. gadā man jau bija iepirkts pietiekami daudz materiālu. Toreiz, kā liela daļa inteliģences, es nodarbojos ar puķu audzēšanu, un tajā ziņā man bija labi panākumi, jo to darīju profesionāli kā katru lietu. Tas bija diezgan labs sākums, par ko visi zināja. 1989. gadā mājai pamati jau bija ielikti un sākās būvniecība, 1990. gada novembrī māja bija zem jumta. Tā gada 6. augustā sāku strādāt Lauksaimniecības ministrijā, pārējais periods izstiepās garāks, un māju ekspluatācijā nodevu tikai šogad [1995. gadā].")
Visbeidzot, Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nemulsināja arī kāds interesants karjeras kāpums tajā pašā 1998. gadā, saistībā ar kuru tā vien va-rēja nodomāt — pēc ilgākas prombūtnes vecais labais, 1936. gada 27. jūnijā dzimušais Jussi Kalevi Sāri pēkšņi ir izrādījies tik izpalīdzīgs un noderīgs, ka vienkārši nebija iespējams viņam kā neaizvietojamam cilvēkam gandrīz nekavējoties nepiešķirt nozīmīgu amatu Ave Lat grupā. Spriediet paši no šīm rindām, kas atrodamas Ave Lat grupas 1998. gada akcionāru sapulces protokolā:
"Sēdes vadītājs Ē[riks]. Masteiko paskaidro sapulcei — koncerna attīstībā ir sācies jauns attīstības posms — koncerna sagatavošana pārveidošanai par publisku akciju sabiedrību ar stratēģisko mērķi — kotēt akcijas ārpus Latvijas robežām. Lai mērķi sasniegtu, ir nopietni jāstrādā pie koncerna darba stila pilnveidošanas. Viņš norāda, ka esošā sabiedrības padome ir veidota no uzņēmumu direktoriem, tātad izpildinstitūcijām, bet turpmāk padomei ir jābūt neatkarīgai, ar savu, proti, objektīvu viedokli par sabiedrības darbības uzlabošanu.
Viņš paskaidro, ka viņam ir bijušas pārrunas ar vairākiem speciālistiem par šo jautājumu un viņš ir saņēmis apstiprinošas atbildes un piekrišanu strādāt koncerna padomē no Ivara Avota, Bertolda Flika un Kalevi Saari. Ē. Masteiko sīkāk paskaidro sapulcei par katru no minētajām personām. K. Saari ir no Somijas, kompānijas Tetra Pak Somijas nodaļas valdes priekšsēdētājs, I. Avots ir speciālists no ASV rūpniecisko uzņēmumu vadības jautājumos. B. Fliks ir jurists no Vācijas un jau četrus gadus strādā Latvijā.
N[ormunds]. Putāns savukārt informē, ka arī Ivars Strautiņš un Jānis Loze ir piekrituši uzaicinājumam strādāt koncerna padomē. I. Strautiņš ir LCKS Turība prezidents. Citu kandidatūru nav. Ē. Masteiko ierosina I. Avotu iecelt par padomes priekšsēdētāju un J. Lozi par viņa vietnieku. Sapulces vadītājs paskaidro, ka I. Avots jau ir iepazinies dabā ar visiem koncerna uzņēmumiem un to finansiālo situāciju un devis piekrišanu strādāt šajā amatā. Citu priekšlikumu nav."
Kāpēc visi šie meli, meliņi vai pretrunas nemulsināja Jāņa Skrastiņa vadīto Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru? Tieši tāpat var jautāt, kāpēc neko sliktu jau pieminētā Jāņa Fokrota iebukņīšanā nesaskatīja Aloiza Blonska vadītā Kriminālpolicija, un, iespējams, šīs grāmatas tālākās nodaļas (īpašu uzmanību droši vien der pievērst sestajai) dos pamatu kādām versijām par šiem jautājumiem. Taču jebkurā gadījumā skaidrs — neapšaubāmi būtu bijis ļoti pamācoši prokuratūras veiktās "rūpīgās" un "objektīvās" izmeklēšanas rezultātus, no kuriem tolaik bija iespējams izdarīt tik viennozīmīgus secinājumus, aplūkot šīs dienas acīm.
Tomēr, pateicoties šīs pašas iestādes lēmumam, tas vairs nav un nekad nebūs iespējams — lūk, skaidrojums tajā pašā birokrātiski sausajā izteiksmes veidā:
"Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā šā gada 25. oktobrī saņemti Jūsu 23. un 24. oktobra ģenerālprokuroram adresētie iesniegumi, kurus esmu izskatījis Prokuratūras likuma 6. panta 3. daļā noteiktajā kārtībā. Jūsu iesniegumos izteiktos lūgumus par iepazīstināšanu ar LNT raidījuma Nedēļa iesnieguma pārbaudes materiāliem un pieņemto lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu izpildīt nav iespējams aiz sekojošiem iemesliem:
1) saskaņā ar ierakstu Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas žurnālā Nr. 11 "Pieteikumu un paziņojumu (informāciju) par noziegumiem izskatīšanas uzskaites žurnāls" LNT raidījuma Nedēļa iesniegums saņemts Ģenerālprokuratūrā 1998. gada 19. februārī un reģistrēts žurnālā ar kārtas Nr. 3/2–11/6–98. 1998. gada 31. martā pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu, pamatojoties uz Latvijas KPK 5. panta 1. punktu, 5. panta 2. punktu un 112. pantu;
2) pēc lēmuma par atteikšanos ierosināt krimināllietu pieņemšanas un gadu pēc lietvedības gada pabeigšanās LNT raidījuma Nedēļa iesnieguma pārbaudes materiāli Nr. 3/2–11/6–98 atbilstoši Valsts arhīvu ģenerāldirektora 1995. gada 10. oktobra apstiprinātās "Instrukcijas par juridisko personu arhīvu dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu" (turpmāk — Instrukcija) 3.3. punkta prasībām nodoti glabāšanā Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta Lietvedības nodaļas arhīvā. Minētajiem materiāliem saskaņā ar ģenerālprokurora apstiprināto un valsts arhīvu saskaņoto Lietu nomenklatūru noteikts glabāšanas termiņš — 3 gadi."
Savukārt sekojis šīm procedūrām, kā mēs jau tagad zinām, ir 2006. gada 11. janvāris, un visi dokumenti uz visiem laikiem izgaisuši Latvijas Finiera krāsnī — vai smalcinātavā. Nav saglabāts pat, kā varam spriest no dažādiem atreferējumiem, gana īpatnējais un acīmredzami "vienos vārtos" spēlējošais lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu: "1998. gada 31. marta lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu Jūsu rīcībā nodot nav iespējams, jo tas iznīcināts kopā ar pārbaudes materiālu Nr. 3/2–11/6–98 kā tā neatņemama sastāvdaļa."
Vai tas nozīmē, ka Jāņa Maizīša vadībā prokuratūra ir sekmīgi pabeigusi Jāņa Skrastiņa laikā iesākto? Ka tikai tukši vārdi bez kāda pamata paliek, piemēram, ilggadējā Lauksaimniecības, vēlāk Zemkopības ministrijas darbinieka Valda Dzeņa teiktais par "puķu naudu", no kuras, sanāk, iegādāti slavenie podi: "To viņš var stāstīt, kam grib. Tā nav puķu nauda! Es kādreiz iedomājos, vai mēs tiešām, tā latviešu tautiņa, esam tādi, kas visu mēģina spert un zagt. Paskaties, kas notiek Itālijā un Amerikā. Te tikai citos apmēros. Cik perfekti to nostrādā. Arī mafija. Ja tu viņu noķer par nodokļiem vai par mēsliem, viņš dabū, bet tā tu paprovē pierādīt..."?