Tāpat — ka tikai apgalvojumu līmenī tā arī paliks nu jau Andra Šķēles azoti pametušā Jurģa Liepnieka tagad teiktais: "No šodienas skatoties, tur vispār viss bija šausmīgi naivi un nemākulīgi. Skaidrs, ka tas nebija nekāds aizdevums, bet to jau nevar pierādīt. Droši vien, ka pēc tam tika arī sakārtoti papīri, it kā Šķēle to parādu atdevis. Vispār jau tā toreiz nebija nekāda nopietnā krīze. Uzrīkojām preses konferenci uz podiem, un ar to arī visa lieta tika izbeigta. Toreiz notika konsultēšanās ar Kalevi Sāri, bet es vairs neatceros, kādas tur bija tās pozīcijas. Ar šodienas aci skatoties, tur jau tās summas arī bija smieklīgas..."? Ka vismaz šajā gadījumā visi gali ūdenī?
Nē, kāpēc gan? Ir lietas, kas nekad nebūs noskaidrojamas — protams, ja vien kādu no tieši iesaistītajām personām nepiemeklēs negaidīts runīgums; prokuratūra uzskata, ka viss ir labākajā kārtībā; savukārt pats Kalevi Sāri ne uz kādiem viņam vēlākos gados nosūtītiem jautājumiem par deviņdesmito gadu sākuma īpatno darījumu neatbild. (Paši jautājumi, protams, paliek — lūk, daļa no tiem, kas tika nosūtīti kādreiz tik izpalīdzīgajam somam:
– Kā iepazināties ar Andri Šķēli? Kur tas notika? Kādos apstākļos? Kādu iespaidu viņš atstāja?
– Vai varat uzskatīt sevi par viņa draugu? Kā Jūs raksturotu savas attiecības ar Andri Šķēli?
– Kā notika viņa vēršanās pie Jums ar lūgumu aizdot naudu?
– Kādēļ pieņēmāt lēmumu aizdot naudu?
– Vai tā ir pieņemta prakse arī Jūsu mītnes zemē aizdot naudu politiķiem santehnikas iegādei?
– Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka Andris Šķēle Jums naudu ir atdevis?
– Kāda bija Andra Šķēles saistība ar Tetra Pak? Cik lielā mērā viņš varēja un cik lielā mērā ietekmēja Tetra Pak veiksmīgu ienākšanu Latvijas tirgū?
– Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka Tetra Pak nav devusi Andrim Šķēlem kukuli?)
Taču visas uzskaitītās pretrunas par slavenajiem podiem ir vairāk nekā daiļrunīgas, turklāt paliek jau gluži reālā iespēja — izdibināt, vai tiešām 1992. gadā, kad vācu markas kurss sasniedza 90 rubļus, Andrim Šķēlem bija kaut jel kāda iespēja būt no legāliem, izprotamiem avotiem gūta pirkumam nepieciešamā vairāk nekā miljona (faktiski gandrīz pusotra miljona) rubļu — ja darījums notika pēc 1992. gada 7. maija, tad jau Latvijas rubļu — laimīgajam īpašniekam.
Atgādināsim — ministra pirmā vietnieka un ministra pienākumu izpildītāja postenī Andris Šķēle, kā ziņojusi prese, pelnīja nepilnus piecus tūkstošus rubļu. Šī summa neietver dažādas prēmijas un piemaksas, taču arī to apmērs tolaik nebija nekāds fantastiskais — re, piemēram, 1993. gada 15. jūnija pavēle "Par Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas aparāta prēmēšanu par 1993. gada I pusgada darba rezultātiem", kura paredz, ņemot vērā katra darbinieka personīgo ieguldījumu uzdevumu izpildē, izmaksāt prēmiju par 1993. gada pirmā pusgada darba rezultātiem — vislielāko summu pavēles parakstītājs, ministra pienākumu izpildītājs Andris Šķēle gan piešķīris pats sev, taču, tā sacīt, podu priekšā šī naudiņa vienalga ir gauži maziņa — 15 280 Latvijas rubļi vai nepilni 77 lati.
Līdz ar to podiem nepieciešamajam miljonam (un arī pašas padomju laiku pēdējiem gadiem ļoti iespaidīgās Stopiņu mājas uzbūvēšanai nepieciešamajām summām) paliek vien "puķu ienākumi", par kuriem mūsdienu Latvijā visbiežāk ierasts vīpsnāt: sak’, no stāstiem sanāk, ka ar puķu audzēšanu pārdošanai padomju laikā nodarbojās vai puse valsts iedzīvotāju, kaut patiesībā vairāk šķiet, ka tas ir tikai veikls attaisnojums, lai izskaidrotu nez kādā šaubīgā veidā saraustus miljonus.
Tad kā? Aprobežoties mums ar šādu pašu vīpsnāšanu vai — otra galējība — aizkustināti lasīt Andra Šķēles dzejiskās atklāsmes viņam pašam piederošajā žurnālā Dārzs un Drava: "Grūti vārdos izstāstīt, kāda fantastiska sajūta ir brīdī, kad tu rīta tumsā dodies uz tulpju steidzināšanas pagrabu un, vēl gaismu neieslēdzis, sajūti, ka šonakt tulpes ir atplaukušas, jo gaisā virmo netverama tulpju smarža. Tu ieslēdz gaismu… Ir! Brīnums noticis. Šādi brīži man prātā vēl šodien, tie nav aizmirstami..."
Taču ir vēl trešais variants — tepat līdzās mums vēl joprojām dzīvo cilvēki, kuri zina, kas un kā patiešām notika padomju puķu biznesā. Pirmais no viņiem — bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis.
– No tūkstoš deviņi simti astoņdesmit ceturtā gada es biju Rīgas rajona dārzkopības un biškopības biedrības priekšsēdētājs un, sākot no astoņdesmit septītā gada, visas Latvijas dārzkopības savienības priekšsēdētājs. Tā iznāca, ka tajā laikā bija vislielākais uzplaukuma laiks. Mūsu noieta tirgus bija tagad jau bijušās PSRS teritorija. Toreiz bija tāds noteikums, ka milzu summas jāiegulda komunālā saimniecībā un jāattīsta ainavas un apkārtne. Rūpkombinātiem, metālapstrādes rūpnīcām un šahtām utt. Un tad mēs pārgājām ļoti nopietni uz ražošanu.
Nodaļas bija visos rajonos. Īstas spekulantu nometnes bija Rīga, Rīgas rajons, daļēji arī Tukums. Tukums bija finansiāli spēcīgs, jo audzēja rozes, un rozes bija dārgākais. Absolūti uz zinātniskiem pamatiem bija uzlikta Rīgas nodaļa. Tad, kad es aizgāju, taisījām kopā, programmējām. Bija vesela programma. Mums vieniem no pirmajiem bija datorizēta sistēma astoņdesmit astotajā gadā. Kopā Latvijā tajā brīdī bija ap astoņdesmit tūkstoši dārzkopju un Rīgas rajonā bija pāri desmit tūkstošiem, Rīgas pilsētā bija divdesmit tūkstoši. Bet tur ir viens knifs. Ne visi tie astoņdesmit tūkstoši bija aktīvie ražotāji. Darbojās tāda sistēma, ka katrs biedrs drīkstēja nodot par trīsarpus tūkstošiem rubļu legāli, no kuriem piecpadsmit procentus atrēķināja komisijas naudu, bet pārējais bija uz grāmatiņas. Tie, kas bija sakārtojuši savu saimniecību un uzlikuši uz ražošanas pamatiem, tiem vajadzēja daudz papildspēku. Tie sarunāja radus un draugus un uz to vārda nodeva.
– Cik reāli varēja būt to audzētāju?
– Es domāju, ka… Man bija kartotēka ar tiem, kas gāja caur biedrību. Bija arī no astoņdesmit astotā gada pie kolhoziem un sovhoziem nodibinātas palīgnozares, ka drīkst ražot ne tikai vīnu un marinētus gurķus, bet arī pieņemt puķkopības produktus. Faktiski kopēja to, ko mēs darījām. Tad jau arī sākās tā grūtāk kontrolējami. Kādi piecpadsmit līdz divdesmit tūkstoši bija tādi nopietni puķaudzētāji. Rīgas rajonā mums bija pāri tūkstotim tādu, kuriem tas periods, kāds pēc tam sekoja, bija traģiski komisks un ļoti smags. Mums Siguldā vien bija vairāki simti cilvēku, kuriem uz krājkases grāmatiņas bija simts un vairāk tūkstoši rubļu. Ņemot vērā, ka tas bija ļoti tuvu man, es biju spiests uz tām bankas lietām orientēties.
Pa visu savienību vienai pašai Rīgas nodaļai bija vairāk nekā astoņi tūkstoši uzņēmumu, kuri ņēma produkciju. Privātais sektors, kuram mēs sūtījām, bija pāri par simts piecdesmit tūkstošiem. Bija jau no gadu gadiem iestrādāts, ka tiem, kas regulāri ņēma, bija atlaides. Sistēma bija ļoti sakārtota. Katru gadu uz Jauno gadu sūtījām ārā cenrāžus, katalogus. Katalogi šodienas poligrāfijas līmenim bija smieklīgi, bet bija.
Viņiem bija uzdevums līdz martam atsūtīt, ko viņiem vajag uz rudeni, un rudens pusē atsūtīt, ko viņiem vajag pavasarī. Darbošanās bija unikāla. Caur Rīgas lidostu viena pati Rīgas nodaļa veda divas smagās mašīnas ar pakām, kas gāja projām. Bija visādi iestrādāti mehānismi, kā tas tika atbalstīts. Uzreiz var rasties jautājums, kādēļ tajā stingrajā sistēmā tas bija atļauts. Latvietis vienmēr izcēlies ar savu gudrību.