KANAKU BANGOTNĒ
Tūristu dāmas, atdusēdamās lapotnes ēnā zem hau kokiem, kas nožogoja Moānas viesnīcas pludmali, noelsās vien, kad Lī Bārtons ar savu sievu Idu iznāca no peldu mājiņas. Un, kamēr tie abi soļoja viņām garām un tālāk lejup uz smilšaino liedagu, elsieni nespēja rimties. Ne jau Li Bārtona āriene viņas pavedināja uz pārsteiguma nopūtām. Tūristu dāmas nebija no tās sugas, kuras noelstos, tikai ieraudzījušas vīrieša augumu peldkostīmā, lai arī cik krāšņi veidotas šā auguma līnijas un muskuļi. Treneri un cilvēku skaistuma vērtētāji gan būtu aiz patikas ievilkusi elpu, aplūkojot viņa ārējo veidolu. Tomēr viņi nepūstu tā, kā to darīja sievietes, kuru nopūtas norādīja uz morālu sašutumu.
Ida Bārtona bija viņu sašutuma un nosodījuma cēlonis. Viņas no visas sirds to neieredzēja jau kopš pirmā acu uzmetiena. Pašas gan viņas domāja — jā, viņas dedzīgi centās sevi apmānīt —, ka sašutumu iesvēlis Idas peldkostīms. Tomēr jau Freids norādījis, ka gadījumos, kad skarti dzimumu jautājumi, daudzas personas visā nopietnībā sliecas vienu parādību dēvēt kādas citas vārdā un tad par šo pārdēvēto parādību stāvēt un krist tik kaismīgi, itin kā tā būtu pati īstenā.
Idas Bārtonas peldkostīms bija ļoti jauks, kādi jau nu sieviešu peldu apģērbi mēdz būt. Tas bija ļoti smalkas, melnas, grodas vilnas kostīms ar baltām apmalītēm, baltu jostu, augstu kakla segumu, īsām piedurknītēm un bruncī- šiem. Bruncīši bija īsi, bet stilbiem cieši apglaustās biksītes vēl īsākas. Taču turpat pludmalē tuvējā Airētāju kluba priekšā brida ūdenī vai nāca no tā ārā savas pārdesmit sievietes, neierosinādamas nevienu sašutuma nopūtu, kaut gan bija ģērbušās daudz izaicinošāk. Viņu vīriešu parauga peldtērpi, kuru apspīlētās biksītes un bruncīši bija tikpat īsi, apņēma ķermeni tikpat cieši, kamēr piedurkņu trūka pavisam — gluži kā vīriešu peldkostīmiem, pie tam
piedurkņu izgriezumi bija ļoti dziļi un plati, bet atsegtās paduses liecināja, ka valkātājas piemērojušās 1916. gadā modē nākušajam dekoltē.
Tātad vainojams nebija Idas Bārtonas peldu ģērbs, kaut gan sievietes sevi mānīja, pieņemdamas, ka tieši tas. Pirmkārt, teiksim, vaina bija viņas kājās vai arī, teiksim, pirmkārt visā viņas būtnē, viņas sievišķības maigumā un mirdzumā, kas apžilbināja skatītājas. Gan aristokrātiska vecava, gan nobriedusi matrona, gan jauna meitene, kuras saudzīgi aizsedza savus maigi apaļīgos muskuļus vai slēpa bālo siltumnīcas sejas krāsu hau koku lapotnes paēnā, visas acumirklī izjuta viņas izaicinājumu. Viņa bija tām drauds, viņas pārākums šķita kā aizvainojums šo sieviešu pašu izvēlētajā un dažreiz arī veiksmīgajā dzīves spēlē.
Tomēr to viņas neteica. Pat nepieļāva klusībā Šādu domu. Viņas uzskatīja, ka vainīgs esot peldkostīms, un tā arī stāstīja cita citai, nemaz neievērodamas tās pārdesmit sievietes, kas bija ģērbušās vēl pārdrošāk, toties nebija tik bīstami skaistas. Ja kāds spētu izkristalizēt šo sašutušo dāmu dvēselēs to, kas slēpās pašā pamatā Idas kostīma nosodījumam, izrādītos, ka tā ir sievišķīgi greizsirdīga doma: nevienai sievietei, kas ir tik skaista kā ši, nedrīkst ļaut izrādīt savu skaistumu. Tas nebija godīgi pret viņām. Kādas izredzes tad viņām palika iekarot sev vīriešus, ja priekšplānā izvirzījās tik bīstama sāncense?
Šīs dāmas pelna attaishojumu. Lūk, piemēram, Stenlijs Patersons teica savai sievai, kamēr viņi abi pēc peldes žāvējās smiltīs pie sīkās saldūdens urdziņas, kurai pāri brida Bārtoni, lai nokļūtu Airētāju kluba liedagā:
— Ak, dievs, tu visa skaistā un brīnumainā kungs, nu paskaties uz tiem! Mīļā, vai tu kaut vienai sievietei esi redzējusi šādas kājas! Paraugies, cik tās apaļīgas un cik tievas kļūst pie potītēm! Tās ir kā zēna kājas. Esmu redzējis spalvas svara cīkstoņus dodamies ringā — tiem bija tādas kājas. Un tomēr tās ir pilnīgi sievišķīgas kājas. Neviens visā pasaulē par to nešaubīsies. Kāds augšstilba līnijas velvējums priekšpusē! Un izlīdzināti samērīgais pilnīgums mugurpusē! Un kā šīs pretēji izliektās līnijas slaidi pievienojas celim, kas tiešām ir celis! Man taisni pirksti kņud. Kaut nu te bijis pie rokas kāds pi- ciņš māla!
— Tas ir īsts sievietes celis, — sieva piebalsoja, ne mazāk aizrāvusies, jo arī viņa, tāpat kā vīrs, bija tēlniece. — Redzi, kā lokoties zem ādas darbojas stiegras. Celis ir tik labi veidots, un, par laimi, to neklāj tauku kārta. — Viņa apklusa, lai nopūstos, iedomādama pati savus ceļgalus. — Tik nevainojami skaists un tik glezns. Burvīgil Nu es reizi par visām reizēm redzu cilvēka miesas krāsņumu. Nezin kas viņa tāda varētu būt?
Stenlijs Patersons, nogrimis alksmīgā aplūkošanā, no Jauna atsāka savu partiju šinī slavinājuma korī:
— Ievēro, ka viņai ceļu iekšpusē nav apaļīgo muskuļu izciļņu, kas tik daudzu sieviešu ceļiem liek izskatīties mezglainiem. Tās ir kā zēna kājas, stingras un drošas..,
— Un jaukas sievietes kājas, tādas maigi apaļīgas, — viņa sieva trauca līdzsvarot. — Un parau, Stenlij! Paskaties, kā viņa soļojot balstās uz kāju pirkstu spilventiņiem! Sāds solis viņu dara vieglu kā gulbja pūku. Ik solis šķiet nedaudz paceļam viņu no zemes, un katrs nākamais liekas vēl mazliet augstāks, līdz rodas iespaids, ka viņa lido vai arī nupat, nupat pacelsies gaisā un aizlidos …
Tā sprieda Stenlijs Patersons un viņa sieva. Bet viņi bija mākslinieki, tālab viņu acis atšķīrās no tām cilvēk- acu baterijām, zem 'kuru apšaudes vajadzēja iet Idai Bārtonai un kuras bija sagrupējušās uz Airētāju kluba lanai un hau koku ēnā tuvējā kaimiņu pludmalē. Lielākā tiesa Airētāju kluba publikas bija nevis iebraucēji tūristi, bet gan kluba biedri un senie Havajas iemītnieki. Bet pat šīs veclaiku sievietes noelsās.