Pēkšņā lēkmē viņš sagrāba Idu aiz pleciem, lūkodams it kā izrāpties no ūdens gar viņas augumu, kā to dara slīcējs, kas mēģina izrāpties pa airi, un parāva viņu sev apakšā. Cīniņā zem ūdens, pirms Lī paļāva Idai izrauties no ciešā tvēriena, viņas gumijas peldcepurīte bija nomu-/ kusi, matadatas izbirušas, tā ka viņa uzšāvās virspusē, rīstīdamās pēc elpas, pa pusei akla, jo samirkušās matu šķipsnas aizklāja acis. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka licis tai sarīties krietni daudz ūdens.
— Turies tālāk! — viņš brīdināja, tēlotā izmisumā ķepurodamies virs līmeņa.
Bet Idas pirksti jau atkal bija dziļi iespiedušies sāpju savilktajā liela muskulī, un viņš nespēja novērot sievā ne baiļu ēnas.
— Kāpj augstāk, — viņš iestenējās caur sakostiem zobiem, un vārdi izklausījās kā neapzinīgs vaids.
Viņš visā garumā sasprindzināja labo kāju it kā jaunā lēkmē, lai faktiski nelielie krampji sāpētu stiprāk, bet augšstilba muskuļus izspīlēja tik cietus, it kā arī tos rautu krampji.
Opijs vēl darbojās Lī smadzenēs, tā ka viņš varēja tēlot savu lomu visā nežēlībā un vienlaikus spēja arī novērtēt un atzīt savaldību un gribasspēku, kas izpaudās Idas izmocītajā sejā, un nāves bailes viņas acīs — visu, kas aiz šīm bailēm slēpās, redzēja Idas acis un saskatīja tajās vēl ko vairāk no viņas gara drosmes, cildenajām domām un apņēmības.
Vēl vairāk — viņa neteica vis tādus lētus atteikšanās vārdus kā: «Es gribu mirt kopā ar tevi.» Gluži otrādi — Lī klusībā apbrīnota, Ida pavisam mierīgi sacīja:
— Atslābini ķermeni! Iegremdējies ūdenī tā, ka lūpas vien paliek ārā. Es balstīšu tavu galvu. Krampjiem taču jābūt savai robežai. Uz sauszemes neviens cilvēks vēl nav nomiris no krampjiem. Tātad arī ūdenī labs peldētājs no krampjiem nomirt nevar. Tie sasniegs kulmināciju un tad sāks pāriet. Mēs abi esam labi peldētāji un aukstasinīgi… , .
Viņš neganti saverkšķīja seju un tīšuprāt nospieda sievu zem ūdens. Bet, kad abi atkal parādījās virspusē, Ida, visu laiku turēdamās viņam līdzās un balstīdama viņa galvu, peldēja stāvus ūdenī un teica:
— Atbrīvo muskuļus! Neuztraucies! Es turēšu tavu galvu uz augšu. Pacieties! Jāpārdzīvo vien ir. Nelūko pretoties! Topi pavisam slābs — atslābini pat domas, un tad atslābs arī ķermenis. Ļaujies! Atceries, kā tu mācīji mani ļauties zemūdens strāvai!
Tik rāmai bangotnei neparasti prāvs plīsenis pacēlās virs viņiem, un atkal Lī centās rāpties augšup gar Idas stāvu, līdz abi nogrima tieši tai brīdī, kad viļņa galotne pārsvērās un gāzās lejup.
— Piedod! — viņš murdēja caur sāpēs sakostiem zobiem, kad abi atkal spēja vilkt elpu. — Un pamet mani! — viņš runāja grūdieniem, ar sāpju atstarpēm starp teikumiem. — Nav nekādas vajadzības, ka mēs abi noslīkstam. Ar mani ir galā. Kuru katru mirkli krampji var pārsviesties uz vēderu, un tad es novilkšu arī tevi lejā un nespēšu vairs palaist vaļā. Lūdzu, lūdzu, mīļā, turies tālāk! Pietiek, ja nobeidzas viens. Tev vēl ir daudz, kam dzīvot.
Viņa palūkojās vīrā ar tik dziju pārmetumu, ka pat pēdējā nāves baiļu ēna bija izgaisusi no viņas acīm. Bija tā, it kā viņa būtu teikusi, un pat vēl vairāk, nekā ja tiešām būtu teikusi: «Man nav neviena cita, kam dzīvot, kā vien tu.»
Tātad Sonnijs tai nenozīmēja tik daudz kā viņš, Lī! — Bārtonā uzšalca līksma atskārta. Bet viņš atminējās sievu Sonnija skaujās zem pērtiķpākšu kokiem un nolēma turpināt savu nežēlīgo spēli. Pie tam arī opija ietekme, kas vēl arvien negaisa, rosināja viņā šo nežēlību. Ja nu reiz esi uzsācis šo baigo pārbaudi, skubināja magoņu sula, tad lai tā arī būtu pārbaude uz dzīvību un nāvi!
Viņš sarāvās čokurā un nogrima, atkal iznira un likās neprātīgi pūlamies izstiepties peldu stāvoklī. Bet viņa neatrāvās tālāk nost no vīra.
— Tas ir par daudz! — Lī stenēja gandrīz kliegšus. — Es vairs nespēju peldēt. Man jānoslīkst. Tu nevari mani izglābt. Turies nost un glābies pati!
Bet Ida palika pie viņa, visiem spēkiem cenzdamās pasargāt viņa muti no sālsūdens, un teica:
— Viss būs labi. Būs labi. Patlaban ir visļaunākais brīdis. Pacieties nu vēl kādu minūti, un tad jau kļūs vieglāk.
Viņš spalgi iekliedzās, savilkās kamolā, sakampa Idu un norāva ūdenī sev līdzi. Viņš gandrīz noslīcināja sievu no visas tiesas, tik dabiski viņš izspēlēja pats savu slīkšanu. Bet viņa ne uz mirkli nezaudēja galvu, ne arī padevās bailēm no nāves, kas šķita tik baigi nenovēršama. Ikreiz, kad bija dabūjusi izbāzt galvu no ūdens, viņa centās atbalstīt vīru, aizelsusies dvesdama tam saraustītus uzmundrinājuma vārdus:
— Atlaidies… Atlaidies.,. Atslābsti! Pavisam atslābinies .., Tūdaļ… tagad „.. būs jau garām … pats ļaunākais. Nekas, ka stipri sāp,,, tas pāries… Nu jau tev vieglāk … vai ne?
Un tad viņš atkal rāva to lejā, savā ļaundarībā kļūdams ikreiz negantāks; viņš tai lika sarīties pintēm sālsūdens, droši zinādams, ka tas nemaz nav tik pārāk kaitīgi. Reizumis uz īsu brītiņu viņi iznira, lai kādu sekundi atelstos saules spožumā virs līmeņa, un tad jau atkal bija zem ūdens, kur Lī Idu norāva, kamēr krēpjainie plīseņi valstīja un svaidīja abus.
Ida gan kārpījās pretī un rāvās ārā no viņa grābie- niem, tomēr tajos brīžos, kad Lī to palaida vaļā, tā pat nemēģināja peldēt projām, kaut arī spēki zuda un apziņa miglojās, bet arvien tā atkal atgriezās pie viņa, lai lūkotu glābt. Kad nu, pēc viņa domām, reiz bija diezgan, pat vēl vairāk nekā diezgan, viņš sametās rāmāks, atlaida sievu brīvā un izstiepās virs līmeņa.