— Tas nu patiesi ir piedauzīgi, — Henlijam Blekam teica viņa sieva, gadus četrdesmit piecus veca pilnmie- sīga matrona, kas, dzimusi Havaju salās, par Ostendi pat ne dzirdējusi nebija.
Henlijs Bleks ar kritiski iznīcinošu skatienu aplūkoja sievas līdz nejēdzībai bezveidīgo un plumpīgo Jaunangli- jas peldtērpu, kas šķita atlicis no pirmsledus laikmeta. Viņi bija precējušies jau pietiekami ilgus gadus, tādēļ vīrs uzdrošinājās izteikt savu spriedumu bez kādas kautrēšanās:
— Blakus tās svešās sievietes peldkostīmam tieši tavējais rādās nepieklājīgs. Tu izskaties kā kaunīgs radījums, kas ar apģērba ķēmīgumu lūko slēpt kādu slepenu kroplību.
— Viņa nes savu ķermeni kā spāņu dejotāja, — misis Patersona sacīja vīram, jo arī tie abi bija pārbriduši pāri urdziņai, lai neizlaistu no acīm skaisto ainu.
— Dieva vārds, nudien tā, — Stenlijs Patersons pievienojās. — Viņa man atgādina Estrellitu. Torss pietiekami nosliekts uz priekšu, viducis slaids, vēders nav pārāk ierauts, un muskuji tam kā zēnam bokserim — tie droši sargā vēderu pret sitieniem. Muskuļiem tādiem arī jābūt, lai viņa varētu tā nest savu augumu un tā izba- lansēt muguras muskulatūru. Ievēro šo muskuļu izliekumu mugurā! Nu gluži kā Estrellitai,
— Cik gara viņa būs, kā tu domā? — sieva iejautājās.
— Grūti noteikt, — vīrs vērtēdams atbildēja. — Iespējams, ka viņa ir piecas pēdas vienu collu, bet varbūt arī piecas pēdas un trīs vai četras collas gara. Maldina viņas gaita, tieši tāda, kā tu attēloji, — gandrīz vai lidošana.
— Jā, kā tad, — misis Patersona pievienojās. — Aiz enerģijas pārpilnības viņa, šķiet, visu laiku turas uz pirkstgaliem un nemitīgi ceļas arvien augstāk,
Stenlijs Patersons brīdi apsvēra.
— Tā vien būs, — viņš izlēma. — Viņa tiešām ir neliela auguma. Bez kurpēm mērījot, es dotu tai piecas pēdas divas collas. Un svars, manuprāt, nebūs lielāks par simt desmit vai simt astoņām mārciņām — nu, visaugstākais, simt piecpadsmit.
— Nekādā ziņā viņa nesver simt desmit, — sieva pārliecināti paziņoja.
— Un, ja viņa būs apģērbusies, vēl pievienojot šo iznesību (ko veido viņas dzīvīgums un gribasspēks), varu derēt, neviens viņu nesauks par maza auguma sievieti.
— Es zinu gan šo tipu. — Sieva pameta ar galvu. — Satiec tādu kaut kur cilvēkos, un tev rodas sajūta, ka viņa, ja arī nav izteikti gara sieviete, tomēr sniedzas krietni pāri vidusmēram. Un tālāk — vecums?
— Šai ziņā nu tev vairāk sapratnes, — viņš at- vairījās.
— Viņai var būt divdesmit pieci, var būt arī trīsdesmit astoņi,,.
Bet Stenlijs Patersons pavisam nepieklājīgā veidā bija piemirsis klausīties.
— Ne jau tikai viņas kājas vien, — tas sajūsmināts izsaucās. — Visa viņa! Nu paskaties uz šo glezni veidoto
rokas dilbu! Un cik lieliskā lokā tas pāriet uz plecu. Un bicepss! Tas taču ir dzīvs. Saderu, ka viņa spēj to savilkt ietekmīgā muskuļu kamolā ..,
Neviena sieviete — un vismazāk tāda kā Ida Bārtona — nevarēja palikt neziņā par efektu, kādu viņas parādīšanās izraisījusi gar visu Vaikiki liedagu. Tomēr Ida nebija tik sīki iedomīga, lai justos aplaimota, gluži otrādi — tas viņu kaitināja.
— Tīrās kaķenes! — Ida Bārtona smiedamās teica vīram. — Un padomā vien, ka es taču šepat esmu dzimusi — gandrīz pirms trešdaļas gadsimta! Bet toreiz sievietes vēl nebija tik nejaukas. Varbūt tāpēc, ka toreiz te vēl nebraukāja neviens tūrists. Ak dieniņ, Lī, es taču mācījos peldēt tieši šeit, šinī pludmalē pret Airētāju klubu. Brīvdienās, tāpat sestdienās un svētdienās mēs abi ar tētiņu mēdzām braukt uz šejieni un ierīkojām tādu kā apmetni stiebru būdā, kas atradās tieši tajā vietā, kur tagad Airētāju kluba dāmas izsniedz tēju. Un simtkāji no būdas jumta krita mums virsū, kad gulējām, un visi mēs ēdām poi un opihi, un jēlas aku (zivju suga), un gandrīz neko nevilkām mugurā, kad gājām peldēties vai tinteszivis ķert, un uz pilsētu nemaz nebija kārtīga ceļa. Atceros vēl lielo lietusgāžu periodus, tad ceļš bija tā pārplūdis, ka mums vajadzēja braukt prom ar laivām un tad pāri rifam iebraukt pilsētā caur Honolulu ostu.
— Atminos gan, — Lī Bārtons atsaucās, — tas ir bijis tieši tajā laikā, kad es, tāds pusaudzis vēl, ierados šeit kādas nedēļas padzīvot — mēs toreiz klaidojām apkārt. Es droši vien tai laikā būšu saticis tevi šeit pludmalē —- tu, jādomā, biji viens no tiem bērneļiem, kas te šaudījās pa ūdeni kā zivteles. Apžēlojies, visas sievietes šeit toreiz jāja, sēdēdamas šķērsām seglos, un vēl ilgs laiks pagāja, pirms pārējā sieviešu pasaule bija pāraugusi šo aizspriedumu par nekautrību un arī atrada par iespējamu sēdēt zirgā jāteniski. Es pats tolaik šajā piekrastē mācījos peldēt. Iespējams, ka mēs abi tajos pašos viļņos esam mēģinājuši vizināties uz bangām vai arī es varbūt kādreiz iešļācu tev mutē riekšavu ūdens, par ko tu atmaksāji, parādīdama man mēli…
Lī Bārtonu iztraucēja labi dzirdams sašutuma elsiens, ko izdvesa kāds vecmeitīgs sievišķis, turpat netālu sau* {odamies un neveikli šļaucīdamies pa smiltīm peldkostīmā, kas bija līdz riebīgumam neglīts, un viņš ievēroja, ka sieva nevilšus gandrīz manāmi saslienas.
— Es tikai pasmaidu, man tas patīk, — viņš teica. — Tas tavus mazos, drosmīgos pleciņus saceļ vēl drosmi- gāk. Varbūt tas dara tevi mazliet kautrīgu, bet tai pašā laikā arī muļķīgi pašpārliecinātu.
Jo, redzat, jau iepriekš varu darīt zināmu, ka Lī Bār- tons bija pārcilvēks, bet Ida Bārtona — pārcilvēciska sieviete, vismaz viņi bija personības, ko šādi mēdz apzīmēt zaļknābji grāmatu recenzenti, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma plānā galdiņa urbēji un sholastiski bālasinīgi kritiķi, kuri, raudzīdamies pāri savas pliekanās dzīvītes vienmuļībai, nav spējīgi saskatīt nevienu lielisku cilvēkbērnu, ja tas pārsniedz viņu apvārsni. Šie pliekanie ļautiņi, mirušās pagājības atbalsis, kas paši sevi uzbāzīgi izraudzījuši par mantijas šlepes nesējiem tagadnei un nākotnei, šie citu vietā dzīvojošie surogātu baudītāji, kas nespēj izjust tiešamību, līdzīgi einuhiem, apgalvo — tālab ka viņu pašu būtība, viņu vide un viņu miesas slābā iekai- rināmība ir tikai pelēcīgi viduvēja, — ka neviens vīrietis, neviena sieviete nespējot pacelties pāri pelēcīgai viduvējībai.