Tā kā viņos pašos lieliskuma nav, viņi noliedz lieliskumu visā cilvēcē; būdami pārāk bailulīgi aušībām un trakulībām, viņi turas pie ieskata, ka aušības un trakulības jau sensenis izbeigušās, pats vēlākais — vismaz viduslaikos; tā -kā viņi paši līpinās līdzīgi sīkām svecītēm, viņu vārgās acis apžilbst un kļūst aklas citu dvēseļu ugunsgrēku liesmojumā, kas atblāzmo viņu debesīs. Spēka viņiem nav vairāk kā pigmejiem, tālab citos viņi nespēj aptvert spēku, kas lielāks nekā pašiem. Senās dienās esot dzīvojuši milži, tomēr viņu sapelējušās grāmatas viņiem stāsta, ka milži sen jau izzuduši un no tiem atlikuši vienīgi kauli. Kas nekad nav redzējis kalnus, tam kalni arī neeksistē.
Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dūņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi nav redzējuši zvaigznes, tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tālab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatīdami savu acu sīkos redzoklīšus par visuma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc sa-, vām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt starojošās dvēselos, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»
Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uzlūgums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens nolēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķermeņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.
Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotnē, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, uri mazāka, mīlīgāka — wahine jeb sieviešu bangotnē, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sasniedz dziļumu. Tomēr, ja ārējā bangotnē viļņo spēcīgi, arī wahine bangotnē var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā piekrastē cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pēdas, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai kājas atrastos augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lieliski pazīt viļņus un prast noteikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama trenēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bezbailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlaikus jāmanās pielāgoties piekrastes seklumam.
Tas ir jauks, skaists un pārgalvīgs paņēmiens, ko nevar iemācīties vienā dienā — ko nevar iemācīties nemaz, ja negrib izbaudīt dažu labu krietnu triecienu pret jūras dibenu, vienu otru reizi tikai par mata tiesu paglābjoties no sadauzīta galvaskausa vai lauzta spranda. Šeit, šinī pašā vietā, kur abi Bārtoni tik skaisti ienira, pirms divām dienām kāds Stenfordas treka atlēts bija lauzis kaklu. Viņš bija kļūdījies, aprēķinādams wahine bangotnes viļņu celšanās un plakšanas starplaiku,
— Nu jā, profesionāle. — Henlija Bleķa kundze nosmī- nēja pret savu vīru, redzēdama Idas Bārtonas izveicību.
— Jādomā, kāda varietē dejotāja, — bija viens no dau« dziem līdzīgiem vērtējumiem, kādus ēnā sēdošās sievietes atkal un atkal pašapmierināti papauda cita citai, jo šādā pašapmānā tīri kā burvju līdzeklī atrada lielu gandarījumu, apzinoties mantīguma un sabiedriskā stāvokļa atšķirību starp sievieti, kam jāstrādā iztikas pēc, un viņām pašām, kas nestrādāja iztikas pēc.
Šinī dienā Vaikiki piekraste bangoja spēcīgi. Wahine bangotnē bija pietiekami trakulīga pat labiem peldētājiem. Bet tālāk ārpusē, kanaku jeb vīriešu bangotnē, nerādījās neviens. Ne jau tāpēc, ka tie desmiti jauno bangu jātnieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas apgāztos, bet bangu braucamie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret debesīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cilvēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt visā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauktos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā izprieca, kuras dēļ vini vispār braukuši no Honolulu uz Vaikiki.
Devītā numura glabšanas laiviņas kapteinis, pats likumīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām medaļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bār- tonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņpus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela peldētāju virtene. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izdevīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda karkasu lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidējās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «Nolāpītie malahini\»