Vārds malahini nozīmē jaunpienācēju, mīkstpēdiņu; un, kaut arī viņu peldēšanas paņēmieni nenoliedzami bija skaisti, kapteinis zināja, ka neviens cits kā tikai malahini uzdrošinātos laisties iekšā brāzmainajā kanāla straumē aiz lēkšanas torņa. Tālab arī devītās laiviņas kapteinis bija tik saīdzis. Viņš nokāpa liedagā un, bilzdams klusu vārdiņu gan še, gan tur, tā pa vienam vien salasījis visspējīgāko bangu pārvarētāju komandu, atkal atgriezās uz lanai ar talskati rokā. Pavisam neuzkrītoši šī komanda, skaitā seši airētāji, atvilka devīto numuru ūdens malā, pārlūkoja, vai airi un viss pārējais sagatavots steidzamai izbraukšanai, un tad bezrūpīgi sagula smiltīs ap laivu. Viņu pienākums bija stingri uzmanīties, lai neviens nenojaustu, ka gatavojas kam nopietnam, kaut gan viņi arvien zagšus pameta pa skatienam augšup uz savu kapteini, kas sasprindzināti vērās tālskatī.
Kanāla gultni bija veidojusi saldūdens strāva. Koraļļi nevar dzīvot saldūdenī. Bet straujumu kanāla tecei pie- šķīra_milzīgo bangotnes viļņu brāztnojums pret krastu. Nespēdami noturēties liedagā, kur uzšļākuši, un netikdami atpakaļ, jo pretī tiem nemitīgi gāzās pret krastu traucošā kanaku bangotnē, iesprostotie ūdens vāli atrada izeju jūrā gan pa šo kanāla gultni, gan arī zemūdens strāvu veidā pa jūras dibenu zem plīseņiem. Arī pašā kanālā plīsa lieli viļņi, tomēr ne gluži tik spēcīgi un ar tādu baigu varenību kā pa labi un pa kreisi no tā. Tālab arī laiviņa vai īpaši izveicīgs peldētājs varēja uzdrošināties doties šajā kanālā. Tomēr šim peldētājam tad arī vajadzēja būt spēcīgam, lai varētu veiksmīgi lauzties pretī ūdens brāzmām. Tāpēc devītās laiviņas kapteinis neat- slābināja vērību un nemitējās paklusām lādēt malahini, būdams netīkamajā pārliecībā, ka šie abi malahini piespiedīšot viņu laist devīto numuru jūrā un doties tiem pakaļ, kad būšot atskārtuši, ka straume ir pārāk spēcīga, lai peldētu tai pretī. Ja pašam gadījies iekulties tādā klizmā, viņš būtu griezies vairāk pa kreisi, uz Dimanta Galvas pusi, un tādējādi nokļuvis kanaku bangotnes pret krastu vērstajā plūdumā. Bet tāpēc jau tas arī bija viņš, divdesmit divus gadus vecs bronzas krāsas Herkuless, visblondākais gaišmatis, kādu vien subtropu saule jebkad nodedzinājusi mahagonija brūnumā; viņa ķermenis, auguma līnijas un muskulatūra stipri atgādināja hercoga Kaha- namoku lielisko ķermeni. Simt jardu peldējumā pasaules čempions vienmēr uzvarēja viņu, bet vairāku jūdžu distancē viņš spēja šim čempionam appeldēt riņķī un apkārt.
Neviens no ļaužu simtiem visā piekrastē, ja neskaita šo kapteini un viņa komandu, nezināja, ka Bārtoni aizpeldējuši garām lēkšanas tornim. Visi, kas bija vērojuši vlqiis
aizpeldam, pats par sevi saprotams, domāja, ka viņi piebiedrojušies pārējiem tur uz torņa.
Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinājās. Sie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnes jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.
Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, kamēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie apkalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie laiviņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sievietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pagūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu visstiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes izglābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu triecieni saberž druskās, dauzot pret jūras dibenu.
Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras puses izslienamies aiz abiem peldošajiem punktiņiem. Tad viņš redzēja tos pārejam kraulā — abus līdzās, ar sejām lejup, visā garumā izstiepušos virs līmeņa, kamēr kājas vērpās kā propelleri un rokas kūla ūdeni straujos pārmaiņu vēzienos, palielinot ātrumu, lai tuvinātos tā viļņa ātrumam, kurš dzinās tiem pakaļ; tad, tajā mirklī, kad vilnis tos sasniegs, viņi paši varētu kļūt par tā sastāvdaļu un slīdēt tam līdzi, nevis palikt aizmugurē. Tādā veidā, ja viņiem netrūktu aukstasinīgas izveicības, lai, visā garumā izstiepušies, vizinātos uz pašas viļņa kores, nevis ļautu sevi pasviest un sagriezt grīstē vai arī kūleniski notriekt līdz pašam dibenam, viņi varētu drāzties uz krasta pusi, nemaz neizlietodami savu enerģiju, — viņus nestu vilnis, ar kuru viņi tagad būtu sakļāvušies.
Un viņi izdarīja to! «Tie tik ir peldētāji!» devītās lai- • viņas kapteinis bija spiests klusībā atzīt. Viņš aizrautīgi turpināja vērošanu. Vislabākie peldētāji spēj noturēt šādu vilni vairāku simtu pēdu lielā gabalā. Bet vai šie spēs? Ja viņi to spēs, tad būs veikuši trešo daļu ceļa cauri briesmām, kādas paši izaicinājuši. Tomēr, kā jau to varēja sagaidīt, sievietei kļūmējās pirmajai, jo viņas ķermenis nesedza tik plašu līmeņa virsmu kā viņas vīra augums. Pēc pēdām septiņdesmit vilnis to apraka un norāva lejā, paslēpdams skatienam aiz ūdeņu masām, kādas slēja tai pāri. Vīrs tai sekoja, un tad abi atkal parādījās, peldēdami aiz viļņa, ko bija pazaudējuši.