Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — N<u, ja viņi mēģinās pabraukties uz tā, tad ar labu nakti, — viņš noņurdēja, jo zināja, ka dzīvs nepaliks neviens peldētājs, kas lūkos uz tāda pajāties. Pats gan vēl bez krēpju vainaga — tas toties bija visu krēpjaino ciltstēvs; kādu jūdzi garš — tas izcēlās tālu viņpus tās vietas, kur mēdza rasties pārējie, sliedams savu vareno stāvu arvien augstāk un augstāk, aizsegdams visu apvārsni, izvērsdamies par īstu milzeni savu biedru vidū, līdz tā galotne, gatavodamās šķīst, sāka mesties plānāka un veidot putu kori.
Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sacīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vilnim un sagaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais skatīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata palielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk-, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krāsas visos to zaļganajos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu liesmiņu dzirkstītēm. Šī krāsu orģija viļņoja lejup un augšup līdz pat tikko dīgstošā putu cekula bārkstīm un augtin auga spožumā, pēdīgi uzkūsādaina žilbinoši daudzveidīgos caurspīdīgas varavīksnes mutuļos.
Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāzmām. Ja šāds viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu viņiem pāri, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievietes trauslos kaulus. Devītās laiviņas kapteinis nemaz neapjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa zaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs ne* pareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi simtiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sakropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķaidītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par maltīti zivju haizivīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cilvēku, kamēr tas dzīvs.
Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diezgan, kapteinis prātoja, bet nogaida, līdz pēdējais drošības mirklis sakritīs ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sievieti pagriežam galvu pret pavadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo. Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zeltaina, izsvaidīja dārgakmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēsmiņa no krasta raustīja nost vainaga bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Sinī momentā abi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslrgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā viņi izzuda, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama nogāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mirklīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.
Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, bet vēl arvien sešas pēdas atstatu un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis {aus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītās laiviņas kapteinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tālskatī vērodams peldētājus.
— Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmināja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini«
Ne jau katru dienu — īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotnē ir tik augsta; bet dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā liedagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu interesi tūristu dāmu krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi ne* likās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī neredzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Galvenais — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgriešanos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.
Iemesls tas, ka viņi nebija malahini. Viņi bija šejienieši. Citiem vārdiem jeb, pareizāk, piemērotajā salinieku vārdā viņi bija kamaaina. Kamaaina — kā vīrieši, tā sievietes ap gadiem četrdesmit — atcerējās Lī Bārtonu no savām bērnības dienām, kad viņš no visas tiesas vēl bija malahini, kaut gan no pašiem jaunākajiem. Kopš tā laika, daudzkārt uzturēdamies te ilgstoši, viņš pamazām bija izpelnījies kamaaina godu.
Kas attiecas uz Idu Bārtonu, tad jaunās kundzes viņas vecumā (klusībā gudrodamas, kā gan viņa prot saglabāt savu figūru) mēdza steigties viņai pretī ar apkampieniem un sirsnīgiem havajiešu skūpstiem. Vecmāmuļām katrā ziņā vajadzēja aicināt viņu uz tēju un atmiņu risināšanu vecajos dārzos, -kas apņēma pusaizmirstas mājas, kuras tūristi nekad nedabū redzēt. Nepilnu nedēļu pēc Idas ierašanās sirmā karaliene Liliuokalani esot atsūtījusi tai pakaļ un pārmetuši nevērību pret viņu. Un sirmgalvji uz vēsām, smaržainām lanai ar bezzobu mutēm dudināja viņai nostāstus par viņas vectētiņu kapteini Viltonu, kurš gan dzīvojis jau pirms šiem, bet kura trakulīgās un pārgalvīgās dēkas un asprātības, ko šiem pauduši šo tēvi, vecie ar patiku mēdza pieminēt, — par vectēti kapteini Viltonu jeb Deividu Viltonu, jeb «Izdarīgo», kā šo tālo dienu havajieši viņu bija mīlīgi iedēvējuši. Izdarīgais bija kādreizējais Ziemeļrietumu tirgonis, bezdievīgais, klaidonīgais kapteinis bez kuģa un avarējušais skiperis, kurš bija stāvējis Kailua krastā un laipni saņēmis pašus pirmos misionārus, kas 1820. gadā izkāpa no brigas «Tadeušs», un kurš dažus gadus vēlāk skandalozi apprecējies, aizbēgdams ar kāda misionāra meitu, tad apmeties uz mierīgu dzīvi, ilgi un centīgi kalpodams karalim Kamehameham un viņa pēcniekiem valsts kases pārziņa un muitas priekšnieka amatā un darbodamies arī par starpnieku un strīdu izšķīrēju starp misionāriem, no vienas puses, un bīčko- meru pūli, tirgotāju pūli un visdažādāko noslāņojumu havajiešu virsaišiem, no otras puses,