Arī Lī Bārtonu nepameta novārtā. Pastarpām neskaitāmajām pusdienām un lenčiem, luau (havajiešu dzīrēm) un poi maltītēm, peldēšanās izbraukumiem un deju vakariem, uz kuriem sirsnīgā aloha (mīlestībā) ielūdza viņus abus, uz Lī Bārtona laiku un labvēlību pretendēja brašo jaunekļu bars no senajām Kohalas dienām, — tie pēdīgi bija dabūjuši atskārst, ka tiem ir arī gremojamie orgāni un dažādas citādas iekšķīgas funkcijas, un nu tie bija iekārtojušies uz tādu kā mierīgu dzīvi, trakuļoja mazāk, toties daudz spēlēja bridžu un bieži gāja uz beisbola spēlēm. Tādā pašā noskaņojumā atradās arī vecvecais pokera spēlmaņu pulciņš no Lī Bārtona jaunības dienām; tagad viņi spēlēja uz mērenākām likmēm un ievēroja robežas, dzēra pie tam minerālūdeņus un apelsīnu sulu, bet pēdējo spēles partiju nekad neievilcināja ilgāk par pusnakti.
Parādījās viesību trokšņa apšalkotais Sonnijs Grandi- sons. Havajā dzimusi havajiešu slavenība, kurš, kaut gan ļoti jauns — tikai četrdesmit vienu gadu vecs, jau bija paguvis atraidīt tam piedāvāto Havaju salu gubernatora amatu. Viņš, kā izrādījās, pirms ceturtdaļgadsimta bija grūdis zem ūdens Idu Bārtonu Vaikiki bangotnē, bet vēl agrāk, pavadīdams brīvdienas sava tēva lielajā lopu fermā Lakanajas salā, šaušalīgā veidā iepazīstinājis viņu un vēl dažādus citus knauķus piecu līdz septiņu gadu vecumā ar savu puiku bandu «Kanibāliskie galvu mednieki» jeb «Lakanajas šausmas». Sekojot vēl tālāk, atklājās, ka viņa vectēvs Grandisons un viņas vectēvs Viltons senajās dienās bijuši saistīti ar veikalnieciskiem un politiskiem darījumiem.
Izglītību guvis Harvardā, viņš kādu laiku bija kļuvis pasaules klaiņotājs zinātnieks un sabiedrības mīlulis. Pēc karadienesta, ko nokalpoja Filipīnu salās, viņš kā valdības entomologs bija piebiedrojies vairākām ekspedīcijām pa Malaju salām, Dienvidameriku un Āfriku. Četrdesmit viena gada vecumā viņš vēl arvien bija Smitsonas institūta ceļojošais komisionārs, bet Sonnija draugi apgalvoja, ka par cukura kaitēkļiem Sonnijs zinot vairāk nekā jebkurš lietpratīgs entomologs, ko viņš un viņa kolēģi, cukura plantatori, algoja eksperimentālajā stacijā. Dzimtenē būdams ievērojama personība, viņš bija arī vispazīstamākais Havajas reprezentētājs ārzemēs. Havajas ceļotāji jau to zināja kā aksiomu — lai kurā pasaules malā viņi pieminētu, ka atbraukuši no Havaju salām, pirmais jautājums, ko viņiem uzdos, nemainīgi būs šāds: «Bet vai jūs pazīstat Sonniju Grandisonu?»
īsi sakot, viņš bija bagāta vīra dēls, kam dzīvē labi veicies. No tēva mantoto miljonu viņš bija pavairojis līdz desmit miljoniem, tai pašā laikā turēdams godā tēva novēlējumus un dāvinājumus labdarīgiem mērķiem un vēl pārspēdams tos pats ar savējiem.
Tomēr viņam piemita arī vēl kas vairāk. Jau desmit gadu būdams atraitnis bez pēcnācējiem, viņš bija visvēla- mākais un visdedzīgāk kārotais precību kandidāts visās Havaju salās. Šo tumšmati ar asiem un stingriem sejas vaibstiem, gara auguma, slaidu un lokanu, ar tievu sprintera vidukli, arvien možu un mundru, vienmēr un visur izcilu parādību pārējo vidū, sarmojošie deniņi (intriģējošā pretstatā ar jauneklīgo sejas krāsu un spožajām, dzīvīgajām acīm) vērta tikai vēl pievilcīgāku,-Par spīti sabiedriskajiem pienākumiem, kas ierobežoja viņa laiku, par spīti neskaitāmajām komiteju sapulcēm, direkciju sanāksmēm un politiskajām konferencēm, viņš tomēr atrada laiku vadīt Lakanajas poniju polo spēles, sagādājot komandai uzvaras, ko nevar piedēvēt nejaušībai, kā arī savā paša Lakanajas salā sacensties ar Boldvinu no Maui salas polo poniju audzēšanā un importēšanā.
Ja lugā darbojas izcili spējīgs un dižens cilvēku pāris — vīrietis un sieviete un ja tad uz skatuves uznāk otrs tikpat izcili spējīgs un dižens vīrietis, nenovēršami gatavojas izcili spēcīgas un diženas traģiskās trijotnes draudi. Tik tiešām — šādu traģisku trijotni, runājot plānā galdiņa urbēju vārdiem, var apzīmēt par «šausmīgi saistošu» un «baigi interesantu». Varbūt Sonnijs Grandisons bija pirmais, kas sāka apzināties stāvokli, jo iekāre līdz ar apņēmību taču sākotnēji bija modušās tieši viņā, kaut gan viņam vajadzēja būt izcili izveicīgam, lai iepriekš paredzētu tādas sievietes noskaņojumu, kāda bija Ida Bārtona. Šā vai tā, tomēr nav apšaubāms, ka pēdējais no trijiem aizdomas iemantoja Lī Bārtons, kas tūdaļ mēģināja visu aizgainīt ar smiekliem, kaut gan nekā smejama te nebija.