Drīz viņš redzēja, ka pirmās aizdomas bija pārāk novēlojušās, jo puse no namatēviem un namamātēm, pie kuriem viņš mēdza viesoties, jau sen bija to atskārtuši. Pa* lūkojies pagātnē, viņš apjēdza, ka jau labu laiku ikvienās viesības, kuras ieradās viņš ar sievu, tāpat bija ielūgts arī Sonnijs Grandisons. Kur vien bija viņi abi, tur izrādījās esam trīs. Vai tas būtu brauciens uz Kahuku vai Haleivu, uz Ahuimanu vai Kaneohes koraļļu dārziem, vai pikniks ar peldēšanos pie Koko Galvas, nezin kā vienmēr bija sagadījies, ka Ida brauca Sonnija mašīnā vai arī tie abi kopā sēdēja kādā citā automobilī. Deju vakari, luau, pusdienas un izbraukumi visi bija vienādi: tajos arvien piedalījās viņi trīs.
Reiz kļuvis aizdomīgs, Lī Bārtons nevarēja neievērot, ka Ida ikreiz rādījās vairāk aplaimota, ja atradās vienā sabiedrībā ar Sonniju Grandisonu, un tāpat pamanīja Idas neslēpto patiku braukt vienā automobilī ar viņu, dejot ar viņu vai nosēdēt visas dejas nedejotas — kopā ar viņu. Visvairāk Lī Bārtonu pārliecināja Sonnijs Grandisons pats. Kaut četrdesmit vienu gadu vecs, spēcīgs un pieredzējis vīrs, tomēr viņa seja neprata slēpt jūtas vairāk, kā divdesmit gadu vecs jauneklītis būtu pratis slēpt savu pirmo jauneklīgo mīlestību. Par spīti četros gadu desmitos iegūtai paškontroles un savaldības mākai, viņš neprata savu dvēseli maskēt ar sejas izteiksmi tā, lai LI Bārtons, kam bija tikpat daudz gadu, neprastu lasīt viņa izjūtas. Un bieži, kad Idas valodās ar citām sievietēm sarunu pavediens skāra Sonniju, Lī Bārtons dzirdēja sievu izsakām savu patiku par Sonniju vai arī pārāk daiļrunīgi jūsmojam par viņa polo spēli, par viņa darbību plašajā pasaulē un vispār par to, cik pelnīti ir viņa sasniegumi dzīvē.
Par Sonnija jūtām un sirdi Lī Bārtonam nebija nekādu šaubu. Viņa sejā tās varēja lasīt visa pasaule. Bet kā ir ar Idu, kas jau divpadsmit gadu bija viņa sirsnīgi mīlošā un mīlētā sieva? Viņš zināja, ka sieviete, šis mistiskais radījums, ik mirkli spēj uzdot neatminamas mīklas. Vai viņas atklātais biedriskums pret Grandisonu tiešām nozīmē vienīgi atklātu biedriskumu un bērnu dienās sāktās, brieduma gados atjaunotās draudzības turpinājumu? Jeb vai tas ar sievietes smalkāko un noslēpumaināko izmaņu tikai slēpj sirds pukstus, kas varbūt saskanīgi atbalso jūtas, kādas pauž Sonnija seja?
Lī Bārtons nejutās laimīgs. Divpadsmit laulības gadi, kuros sieva viņam piederējusi pilnīgi un nedalīti, bija pierādījuši, ka — vismaz no viņa puses — Ida ir viņam vienīgā sieviete pasaulē, ka tāda sieviete nevar būt dzN musi — kur nu vēl redzēta —, kura kaut uz mirkli spētu sacensties ar sievu viņa sirdī, viņa dvēselē, viņa domās. Nemaz nav iespējams, ka eksistētu sieviete, kas spētu viņu aizvilināt no sievas, kur nu vēl pārspēt Idu tajā neaptveramajā, nebeidzamajā aplaimojumā, kādu tā viņam sniedza.
Vai tad šis nu būtu, viņš vaicāja pats sev, tas visu maigo mīlētāju bieds — nejaušība, kam jākļūst par viņas pirmo «dēku»? Viņš spīdzināja pats sevi ar šo nebeidzamo taujāšanu, un par izbrīnu reformētajam kohaliešu pokera pulciņam, kas sastāvēja no prātīgiem jaunekļiem vidējos gados, kā arī par atbildi savu viesmīlīgo namamāšu un paša viešņu sīvi pētošajiem skatieniem viņš apelsīnu sulas vietā sāka dzert Karaļa Viljema kokteiļus, pokeru spēlējot, cirst pāri visām likmju robežām, nakts laikā triekt savu automašīnu pa Pali un Dimanta Galvas ceļiem ātrumā, ko nevar saukt par piesardzīgu, un pirms pusdienām un lenčiem vai arī pēc tiem iztukšoja krietni lielāku skaitu veclaicīgo kokteiļu un skotu viskija glāžu, nekā vīram pieklājas.
Visus viņu laulības dzīves gadus Ida arvien bija izturējusies iecietīgi pret vīra kāršu spēli. Šī viņas iecietība jau bija tam ierasta. Bet tagad, kad bija modušās šaubas, viņam šķita, ka Ida ar zināmu dedzību atbalsta vīra pokera partijas. No otras puses, viņš nevarēja nepamanīt, ka Sonniju Grandisonu nekad neredz pokera un bridža pulciņos. Viņš šķita esam pārāk aizņemts. Bet kur gan uzturējās Sonnijs, kamēr viņš, Lī Bārtons, spēlēja kārtis? Skaidrs, ne jau vienmēr komiteju un direkciju sēdēs. Lī Bārtons par to bija pārliecinājies. Viņš it viegli uzzināja, ka šādās reizēs Sonnijs vēl biežāk nekā parasti bija sastopams tur, kur gadījās būt arī Idai, — deju vakaros, pusdienās, izbraucienos peldēties mēness gaismā, vai arī, piemēram, tieši to pēcpusdienu, kad Sonnijs bija atteicies piedalīties kā ceturtais Lī, Lenghorna Džonsa un Džeka Holsteina bridža saspēlē Klusā okeāna klubā, kategoriski aizbildinādamies, ka esot apkrauts ar neskaitāmām darīšanām, — to pašu pēcpusdienu viņš bija spēlējis bridžu Doras Nailzas mājā ar trim dāmām, no kurām viena bija Ida.
Kadu pecpusdienu, atgriezdamies no lielas sausā doka celtnes apskates Pirlharborā, Lī Bārtons trenca mašīnu ātrāk, nekā pieļauts, lai vēl paspētu pārģērbties uz pus» dienām, un pabrauca garām Sonnija automobilim; vienīgais pasažieris, ko Sonnijs veda mājās, bija Ida. Kādu citu vakaru nedēļu vēlāk, kuras laikā Lī ne reizes nebija spēlējis kārtis, viņš ap pulksten vienpadsmitiem pārnāca mājās no brieža maltītes Universitātes klubā, un mirklīti vēlāk pārradās arī Ida no poi dzīrēm un deju vakara Alstonā. Bet mājās to pārveda Sonnijs. Viņi ieminējās, ka vispirms esot aizveduši majoru Frenklinu ar sievu uz Fortšafteru otrā pilsētas malā un vairākas jūdzes projām no krasta.
Lī Bārtons visumā bija humāns cilvēks un, būdams humāns cilvēks, nespēja izturēties pret Sonniju citādi kā vien ļoti draudzīgi, tomēr klusībā viņš neganti cieta. Pat Idai nenāca prātā, ka viņš cieš; un viņa ar smaidiem vaigā turpināja savas jautrās, bezrūpīgās gaitas, līdz sirds dziļumiem paļaudamās pati uz sevi, kaut gan viņu mazliet mulsināja pavairotais kokteiļu skaits, kurus vīrs mēdza izdzert pirms pusdienām.