No malas vērojot, varēja likties, ka Idai, kā parasti, rūp gandrīz viss, kas skar vīru; tomēr tagad tai vairs nebija dalības ne Lī neizpaustajās ciešanās, ne arī viņa iekšējās grāmatvedības garajās līdzteku ailēs, kuras viņa smadzenēs mirkli no mirkļa — dienu un nakti — uzrādīja reģistrēto faktu kopsummu. Vienā ailē tika atzīmētas Idas neapšaubāmi labprātīgās parastā maiguma un rūpju izpausmes pret viņu, daudzās reizes, kad tā centusies viņu iepriecināt, lūgusi padomus un arī klausījuši tiem. Otrā ailē, kurā nemitīgi nāca klāt arvien jauni ieraksti, atradās visi Idas izteicieni un izrīcības, ko Lī nespēja klasificēt citādi kā vien par aizdomīgiem. Vai tie bija tādi, kādi rādījās? Jeb vai tie — apzināti vai nejauši — sastāvēja no divām daļām? Trešā aile, garākā no visām, lielākoties saturēja cilvēka sirds vērtējumu rezultātus, un to pildīja atzīmes, kas tieši vai netieši attiecās uz Idu un Sonniju Grandisonu. Ne jau ar nodomu Lī Bārtons kārtoja šo grāmatvedību. Viņš vienkārši citādi nevarēja. Viņš labprāt būtu izvairījies no tās. Bet viņa lietišķi vingrinātajā prātā šīs ienākošo faktu atzīmes pašas no sevis, viņam nemaz to nevēloties, automātiski sagrupējās atbilstošajās ailēs.
Savā samocītajā iztēlē ikvienu ikdienišķu sīkumu skatīdams palielinātu, pie tam lielāko tiesu pats juzdams šo patvaļīgo palielinājumu, Lī, glābiņu meklēdams, reiz bija iegriezies pie Makilveina, kuram kādreiz izdarījis ievēro* jamu pakalpojumu. Makilveins bija detektīvu biroja vadī* tājs.
— Vai Sonnijs Grandisons ir sieviešu mednieks? — Bārtons bija vaicājis. Makilveins nebija atbildējis neko. — Tātad viņš ir sieviešu mednieks, — Bārtons deklarējis. Un detektīvu kantora vadītājs ari šoreiz netika teicis ne vārda.
Pēc kāda laika Lī Bārtons aši pārlasīja arī rakstveidā saņemto ziņojumu, pirms iznīcināja to, it kā ar dinamītu pielādētu. Visumā kopsavilkums jau neiznāca slikts, tiešām — ne tik slikts, tomēr arī ne pārāk labs desmit gadu laikā pēc Sonnija sievas nāves. Tā bijusi laulība aiz mīlestības, gandrīz vai slavena Honolulu sabiedrībā, jo viņi abi mīlējuši viens otru kā bez prāta ne tikvien pirms, bet arī pēc kāzām un līdz pat sievas traģiskajai nāvei, kad viņas zirgs līdz ar jātnieci no Nahiku takas nogāzies tūkstoš pēdu dziļā aizā. Un ilgu laiku pēc tam, kā Makilveins liecināja, Grandisons neesot interesējies par sievietēm. Ja arī kas noticis, uz ārpusi viss arvien bijis augstākā mērā pieklājīgi. Ne miņas no tenkām vai kāda skandāla; un visa sabiedrība atzinusi, ka viņš ir vīrietis, kas spēj mīlēt tikai vienu sievieti un nekad vairs neapprecēsies. Tās dažas sīkās dēciņas, ko Makilveins bija atzīmējis, pēc viņa apgalvojuma, esot tādas, par kurām Sonnijam Gran- disonam ne sapnī nenākot prātā, ka tās zināmas vēl kādai dzīvai dvēselei bez abiem līdzdalībniekiem.
Bārtons, steigšus un gandrīz kaunīgi pārlaidis acis dažādajiem uzvārdiem un notikumiem, jutās pārsteigts, kad beidzot nodeva šo dokumentu liesmām. 5ā vai tā — Sonnijs arvien bija izturējies ārkārtīgi diskrēti. Raudzīdamies pelnos, Bārtons prātoja, cik daudz no viņa paša agrāko laiku dzīves, kamēr vēl nebija precējies, atrodas vecā Makilveina glabāšanā. Nākamā brīdī Bārtons atskārta, ka ir nosarcis — pats pie sevis, pats par sevi. Ja Makilveins tik daudz zināja par sabiedrībā ievērojamu personu privāto dzīvi, vai tad viņš pats, Idas vīrs, viņas aizstāvis un sargs, nebija iesējis Makilveina smadzenēs aizdomu dīgli pret Idu?
— Nu, vai nav kas uz sirds? — Lī tovakar ievaicājās Idai, stāvēdams ar sievas apmetni rokā, kamēr viņa vēl šo to sakārtoja pie tērpa.
Tas bija viņu sensenās un ļoti veiksmīgās vienošanās garā par pilnīgu atklātību vienam pret otru, un, gaidīdams atbildi, Lī taisni pabrīnījās, kālab gan tik ilgi kavējies viņai tā pavaicāt.
— Nē. — Viņa pasmaidīja. — Nekā sevišķa.«« Vēlāk kādreiz … varbūt…
Viņa bija aizņemta ar sava attēla aplūkošanu spogulī, gan uzputinādama mazliet pūdera uz deguna, gan atkal nopurinādama to.
— Tu jau zini manu paražu, LT, — viņa pēc brītiņa piemetināja. — Man vajag laika, lai apkopotu visu pēc sava prāta… ja vispār ir kas ko apkopot; bet, kad esmu to izdarījusi, tu taču arvien dabū to zināt. Un bieži vien es redzu, ka tur galu galā nekā arī nav, un tā tu paliec paglābts no tiem niekiem.
Ida pastiepa rokas, lai vīrs varētu aplikt viņai apmetni ap pleciem, — savas drosmīgās, mazās rokas, kas bija tik prasmīgas un tēraudainas cīniņā ar plīstošajiem viļņiem, un tomēr tik pilnīgi sievišķīgas rokas, apaļīgas, siltas un baltas, tik jaukas, cik jaukas vien sievietes rokas spēj būt, ar spraigiem muskuļiem, gan slēptiem zem maiga noapa- ļojuma un zīdaini gludas ādas, tomēr spējīgiem atsperīgi savilkties, ja vien viņa to vēlējās.
Viņš domīgi aplūkoja sievu, izjuzdams sāpīgu smeldzi un jūsmīgu cieņu, jo tā viņam šķita tik vāra, tik trausla kā porcelāns, tā ka stiprāks vīrietis varētu salauzt viņu vienas rokas skāvienā.
— Jāpasteidzas! — Ida izsaucās, kad vīrs vēl kavējās, kārtodams vieglo apmetni pār viņas tērpa plīvuraino krāšņumu. — Citādi nokavēsim. Un, ja augšā, Nūanu pārejā, būs lietusgāze, tad vajadzēs pacelt automobiļa jumtu — un mēs nepaspēsim uz otro deju.
Kad Ida jau gāja tam pa priekšu pāri istabai uz durvīm, Lī klusībā apņēmās pavērot, ar ko gan viņa dejos šo otro deju, bet tai pašā laikā tā acis tīksminājās ap sievas gaitu, ko tik bieži pie sevis bija apzīmējis par viņas gara lepnuma un miesas lepnuma izpaudumu.