— Vai tev nesāk likties, ka pametu tevi novārtā, pārāk aizraudamies ar pokeru? — viņš atkal uzsāka savu aplinku pārbaudi.
— Apžēlojies, nepavisam! Tu taču zini, ka tu man tieši patīc, kad esi nodevies savām kāršu orģijām. Tās tevi spirdzina. Un tad tu topi daudz piemīlīgāks, it kā cienīgāks. Patiešām — nu jau gadi pagājuši, kopš tu neesi palicis nomodā ilgāk par vieniem naktī.
Nūanu augstienē lietus nelija, un skaidrajā, pasātu no* slaucītajā debess augstē bija saskatāma ikviena zvaigznīte. Kad Inčkīpu mājās pienāca otrā deja, Lī Bārtons ievēroja, ka sieva to dejo ar Grandisonu, — tas pats par sevi gan nebija nekas neparasts, tomēr nekavējoties at« rada savu vietu Bārtona iekšējās grāmatvedības ailēs.
Stundu vēlāk nomākts un nemierpilns, atraidījis uzaicinājumu piedalīties bridža četriniekā bibliotēkā un izbēdzis no dažām jaunām kundzītēm, viņš lēnām izgāja krāšņi sakuplojušā dārzā. Pārgājis pār mauriņu, viņš tā otrā malā nonāca pie naktsziedaiņa cereusa dzīvžoga. Ikvienam ziedam, kas uzplauka tikai pēc tumsas iestāšanās, lai novīstu, nokalstu un ietu bojā līdz ar rītausmu, šī bija vienīgā dzīves nakts. Lielie, dzeltenīgi baltie, lilijām līdzīgie ziedi, stingri kā vasks, katrs pēdu caurmērā un pat vairāk, vilināja pie sevis kā baltas bākas tumsībā, pīe- strāvodami nakti ar savām pavedinošajām smaržām, un bija trauksmaini un skaisti sava īsā mūža lieliskumā.
Bet taka gar-dzīvžogu mudžēja no cilvēkiem — ik pa divi, vīrietis un sieviete —, tie bija izzagušies ārā deju starplaikā vai arī pastaigājās deju laikā, tērzēdami klusās, maigās balsīs un raudzīdamies ziedu mīlestības brīnumā. No lanai atvi]ņoja zēnu kora dziedātās mīlas dziesmas «Hanalei» glāsainās melodijas. Lī Bārtons neskaidri atminējās — varbūt lasījis to kādā Mopasāna stāstā — abatu, kuru apsēdusi teorija, ka aiz visām lietām slēpjoties kāds dieva nolūks, un kurš pūlējies šādā veidā izskaidrot nakti, līdz galu galā atklājis, ka nakts esot lemta mīlestībai.
Ar skaudru smeldzi Bārtons izjuta, kāda vienprātība pilda šo nakti — gan ziedus, gan cilvēkus. Viņš ar līkumu devās atpakaļ uz māju pa līčloču taciņu, kas vijās pērtiķpākšu un algarobas koku mestajā ēnā. Tumsā, kur taka ar loku atkal izveda klajā vietā, pāri dažu pēdu platam laukumiņam viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kas apskāvušies stāvēja uz citas tikpat apēnotas taciņas. Kaisli drebošā, klusinātā vīrieša balss bija skārusi Lī ausis vispirms, liekot arī acīm pavērsties turp, bet tai pašā mirklī, kad viņš paskatījās, balss pēkšņi apklusa, jo viņa klātbūtne bija pamanīta, un tie abi sastinga, zaglīgi aizslēpušies apskāvienā.
Viņš turpināja pastaigu, bet skumjas viņu māca, domājot, ka koku pakrēšja tumsībā risinās turpinājums tam, kas sācies zem atklātām debesīm, kādas blāvoja pār galvu staigātājiem gar naktsziedu žogu. Ai, viņš pazina šo rotaļu, kurai jau kopš senlaikiem neviena ēna nav par tumšu, neviena zaglīga viltība par slepenu, lai svešu acīm aizsegtu mīlas brītiņu! Galu galā iznāk, ka cilvēki līdzinās puķēm, viņš prātoja. Lanai gaismas lokā nonācis, pirms no jauna devās dzīves nemierpilnajā mudžeklī, pie kura bija piederīgs, viņš apstājās, lai, gandrīz neko neredzot, paraudzītos asinssarkano hibiska ziedu kuplajā košumā. Un pēkšņi visas viņa ciešanas, viss tikko vērotais — gan naktsziedu dzīvžogs, gar kuru cilvēki klaiņoja divatā, mīlas vārdus čukstēdami, gan mīlētāji, kas pazagšus slīga viens otra skaujās, — viss izkristalizējās dzīves simbolā, ko sludināja šis dienas zieds hibisks, kurā viņš pašlaik vērās tā dzīves dienas noslēgumā. Sis puķu krūms, kas rītausmā izraisa ziedus, baltus kā sniegs, lai tie kļūtu rožaini saules siltumā un nobriestu sarkanā kvēlē, kad iestājas tumsa, — tas viņam šķita kā cilvēka dzīves un ciešanu īss kopsavilkums.
Ko viņš vēl būtu varējis secināt, tas viņam tā arī palika nezināms, jo no aizmugures, no algarobas un pērtiķpākšu koku puses, atskanēja Idas nepārprotami gaišie un jautrie smiekli. Viņš nepaskatījās turp, pārāk baidīdamies no tā, ko katrā ziņā ieraudzītu, bet, gandrīz vai klupdams, bēgšus uzskrēja pa kāpnēm uz lanai. Kaut gan jau iepriekš zināja, ko redzēs, kad viņš tomēr pagrieza galvu un ieraudzīja savu sievu un Sonniju — to pašu pāri, ko pirmīt manīja slapstāmies tumsā, — viņam pēkšņi sāka reibt galva, viņš palika stāvam, ar roku balstīdamies pret kolonnu, neizteiksmīgā smaidā savilkto seju pievērsis dzie- dātājzēnu pulciņam, kuru nemitīgais piedziedājums «Honi kaiia wiki-wiki» juteklības pilnajai naktij piešķīra vēl juteklīgāku pulsējumu.
Nākamajā mirklī viņš jau bija apslapējis lūpas ar mēli, apvaldījis seju un ķermeni un jokodams tērzēja ar misis Inčkīpu. Tomēr kavēties viņš šeit nedrīkstēja, citādi būtu sadūries ar tiem abiem, kurus jau dzirdēja kāpjam pa trepēm sev aiz muguras.
— Jūtos tā, it kā nupat būtu šķērsojis Lielo Slāpju tuksnesi, — viņš teica mājasmātei, — un mani nespēj glābt nekas cits kā vien glāze viskija.
Viņa pieļāvīgi pasmaidīja un pameta ar galvu uz smēķētāju latiai pusi, kur tad arī, dejām beidzoties, viņu varēja atrast ar vecajiem vīriem pārrunājam cukurrūpniecības stāvokli.
Kādas sešas mašīnas posās braukt uz Vaikiki, un Lī uzdevums bija aizvest mājās Leslijus un Bernstonus, tomēr viņam izdevās pamanīt, ka Ida sēž Sonnija mašīnā pie stūres līdzās Sonnijam. Tālab arī viņa bija nokjuvusi mājās pirmā un jau sukāja matus, kad vīrs ienāca. Pirms gulētiešanas viņi atvadījās kā parasti — vismaz ārēji, kaut gan Lī kļuva gluži kokains, piespiezdamies izturēties dabiski, kad atminējās, kura cilvēka lūpas bija skārušas Idas muti nupat pirms viņa.