uzvelkam bramburu. Tomēr man bija ļoti patīkami dzirdēt viņu tā runājam.
— It īpaši, kad viņa apjūsmoja «Dunkanu»… — Glenervens sacīja.
— … kas to patiesi pelnījis, — Džons piemetināja.
— Jūs tik ļoti lepojaties ar savu jahtu, — lēdija Helēna ierunājās, — ka man uznāca vēlēšanās izstaigāt kuģi līdz pat kravas telpām un paraudzīties, kā mūsu krietnie matroži iekārtojušies starpklājā.
— Lieliski iekārtojušies, — Džons atbildēja, — viņi tur jūtas kā mājās.
— Viņi tiešām ir savās mājās, dārgā Helēna, — lords Glenervens sacīja. — Sī jahta ir daļa mūsu senās Kaledonijas! Tas ir peldošs Dambārtonas grāfistes gabaliņš, un mēs brīnumainā kārtā nemaz neesam atstājuši savu dzimteni. «Dunkans» ir Malkolmas pils, un okeāns ir Lomonda ezers.
— Tādā gadījumā, dārgais Edvard, izrādiet mums savu pili, — lēdija Helēna pajokoja.
— Esmu jūsu rīcībā, kundze, — Glenervens atbildēja, — taču vispirms, atļaujiet man brīdināt Olbinetu.
Jahtas stjuarts bija lielisks saimniecības vadītājs, pēc tautības skots, taču pēc miesas apmēriem varētu būt arī francūzis. Savus pienākumus viņš veica uzcītīgi un prasmīgi. Saņēmis lorda pavēli, viņš nekavējoties ieradās.
— Olbinet, pirms brokastīm mēs dosimies nelielā pastaigā, — Glenervens sacīja, it kā runa būtu par pastaigu līdz Tarbetai vai Katrīnas ezeram. — Ceru, ka līdz mūsu pārnākšanai galds būs klāts.
Olbinets cienīgi palocījās.
— Vai jūs, major, nāksit mums līdzi? — lēdija Helēna vaicāja.
— Kā pavēlēsit, — Maknebs atbildēja.
— O, majors tik cieši ietinies sava cigāra dūmos, — lords Glenervens iejaucās, — ka būtu nežēlīgi izraut viņu no tiem laukā. Viņš, mis Mērij, ir nerimtīgs smēķētājs. Viņš smēķē vienmēr, pat miegā.
Majors piekrītoši pamāja, un lorda Glenervena viesi nokāpa starpklajā.
Palicis viens, Maknebs sāka tērzēt pats ar sevi un saskaņā ar ieradumu, kuram nekad nepretojās, ietinās aizvien biezākos dūmu mākoņos. Viņš stāvēja nekustēdamies un raudzījās jahtas ķīļūdens sliedē. Veltījis dažas minūtes klusai pašapcerei, majors pagriezās un ieraudzīja savā priekšā nepazīstamu cilvēku. Ja majoru vispār varētu kaut kas pārsteigt, tad šī tikšanās viņu noteikti pārsteigtu, jo pasažieris viņam bija gluži svešs.
Šim garajam un kalsnajam cilvēkam varēja būt ap četrdesmit gadu. Viņš šķita līdzīgs tievai naglai ar lielu galvu. Galva viņam tiešām bija apaļa un pamatīga, piere augsta, deguns garš, mute plata un zods ass. Viņa acis slēpās zem milzīgiem, apaļiem briļļu stikliem un nedrošais skatiens, šķiet, liecināja par niktalopiju[7]. seja pauda gudrību un jautrību.
Viņa vaibstos nebija ne miņas no tās netīkamās noslēgtības, kāda daždien piemīt svarīgiem vīriem, kas principā nekad nesmejas un savu niecību paslēpj zem nopietnības maskas. Gluži otrādi. Svešinieka sirsnīgā un nepiespiestā izturēšanās skaidri rādīja, ka viņš cilvēkos un lietās radis saskatīt vispirms labās īpašības. Lai gan pagaidām svešinieks nebija bildis ne vārda, tomēr varēja redzēt, ka viņš labprāt mēdz runāt, turklāt ir ļoti izklaidīgs, tāds, kas neredz to, uz ko skatās, un nedzird to, ko klausās. Galvā svešiniekam bija ceļojuma cepure, kājās vienkārši, dzelteni puszābaki un ādas getras, viņš bija tērpies brūnas samta biksēs un tādas pašas drānas žaketē ar neskaitāmām kabatām, kas bija piestūķētas dažnedažādām piezīmju grāmatiņām, bloknotiem, naudasmakiem, kabatas portfeļiem' un veselu lērumu citu nevajadzīgu, apgrūtinošu priekšmetu, bez tam vēl siksnā pār plecu karājās garš tālskatis.
Svešinieka kustīgums visai dīvaini kontrastēja ar majora lēnību. Viņš riņķoja ap Maknebu, pētīja viņu, meta jautājošus skatienus, taču majors pat nedomāja painteresēties, no kurienes radies šis cilvēks, kurp viņš. brauc un kāpēc atrodas uz «Dunkana».
Kad noslēpumainais pasažieris redzēja, ka visas viņa pūles iedragāt majora vienaldzību ir gluži veltīgas, viņš satvēra tālskati, kas, izvilkts līdz galam, sasniedza četru pēdu garumu, un, kājas iepletis, nekustīgs kā lielceļa stabs pavērsa savu instrumentu pret apvāršņa līniju, kur debesjums saplūda kopā ar ūdens klaidu. Kādas piecas minūtes vērojis, viņš nolaida tālskati zemē un atbalstījās uz tā gluži kā .uz spieķa, taču skatāmā stobra posmi tūdaļ sagāja cits citā, un nepazīstamais pasažieris, pēkšņi zaudējis līdzsvaru, tik tikko nenostiepās visā garumā blakus grotmastam.
Jebkurš cits, to redzēdams, būtu vismaz pasmaidījis, taču majors pat aci nepamirkšķināja. Tad svešinieks nolēma rīkoties.
— Stjuarti — viņš iesaucās ar skaidri samanāmu ārzemnieka akcentu.
Mirkli svešinieks pagaidīja. Neviens nenāca.
— Stjuarti — viņš uzsauca jau skaļāk.
Tobrīd misters Olbinets devās uz kambīzi, kas atradās kuģa priekšgalā zem baka. Nav grūti iedomāties, cik pārsteigts viņš jutās, dzirdēdams, ka viņu tik uzstājīgi sauc kaut kāds nepazīstams garstilbis.
«Kur tāds te uzradies?» viņš sev jautāja. «Lorda Glenervena draugs? Nevar būt.»
Misters Olbinets tomēr uzkāpa uz pakaļējā klāja un piegāja pie svešinieka.
— Vai jūs esat kuģa stjuarts? — svešinieks noprasīja.
— Jā, kungs, — Olbinets atbildēja, — bet man nav gods . ..
— Es esmu sestās kajītes pasažieris.
— Sestās kajītes? — stjuarts pārjautāja.
— Protams. Un kā jūs sauc?
— Olbinets.
— Tad klausieties, mīļais Olbinet, — svešinieks no sestās kajītes sacīja, — man vajadzētu ieturēt brokastis, turklāt nekavējoties. Trīsdesmit sešas stundas neesmu neko baudījis vai, pareizāk sakot, pavadījis trīsdesmit sešas stundas miegā, un tas pilnīgi piedodams' ceļiniekam, kas taisnā ceļā atjoņojis no Parīzes uz Glazgovu. Sakiet, lūdzu, — cikos jūs ēdat brokastis?