— Pulksten deviņos, — Olbinets nedomādams atbildēja.
Svešinieks gribēja ielūkoties pulkstenī, taču tas nebija tik ātri izdarāms, jo pulkstenis atradās tikai devītajā kabatā.
— Bet tagad vēl nav ne astoņi! — viņš sacīja. — Labi, Olbinet, atnesiet pirms brokastīm galēti un glāzi šerija, jo aiz vārguma es neturos uz kājām.
Olbinets klausījās, neko nesaprazdams, bet svešinieks runāja vienā laidā, apbrīnojami veikli pārlēkdams no viena temata uz otru.
— Kur ir kapteinis? Vēl nav piecēlies! Un kapteiņa palīgs? Ko viņš dara? Vai arī guļ? Laiks, par laimi, ir jauks, pieturas ceļavējš, un kuģis brauc pats …
Tieši tobrīd, kad svešinieks to sacīja, uz pakaļējā klāja kāpnēm parādījās Džons Mengls.
— Tepat ir arī kapteinis, — Olbinets pavēstīja.
— Ā, ļoti priecājos, — svešinieks iesaucās, — ļoti priecājos iepazīties ar jums, kapteini Bērton!
Džons Mengls vai apstulba aiz pārsteiguma, izdzirdis, ka viņu nosauc par kapteini Bērtonu, un vēl jo vairāk tāpēc, ka sastapis uz sava kuģa svešu cilvēku.
Bet svešinieks tikai trieca tādā pašā garā tālāk:
— Atļaujiet paspiest jūsu roku. Ja es to neizdarīju aizvakarvakarā, tad vienīgi tāpēc, ka aizbraukšanas brīdī neklājas nevienu traucēt. Toties šodien, kapteini, esmu patiesi laimīgs ar jums tuvāk iepazīties.
Džons Mengls plati ieplestām acīm uzlūkoja brīžam Olbinctu, brīžam nepazīstamo pasažieri.
— Nu mēs esam iepazinušies, mīļais kapteini, — svešinieks turpināja, — un uzskatīsim, ka esam veci draugi, un brītiņu patērzēsim. Sakiet — vai esat apmierināts ar «Skotiju»?
— Par kādu «Skotiju» jūs runājat? — Džons Mengls beidzot pavaicāja.
— Par to pašu «Skotiju», uz kuras mēs atrodamies, — par šo lielisko kuģi, kura fiziskās īpašības pelnījušas tikpat daudz cildinošu vārdu kā viņa komandiera — krietnā kapteiņa Bērtona morālās īpašības. Vai slavenais Āfrikas apceļotājs Bērtons, šis drosmīgais vīrs, nav jūsu radinieks? Jau iepriekš izsaku jums savu atzinību!
— Cienītais kungs, — Džons Mengls attrauca, — es neesmu ne ceļotāja Bērtona radinieks, ne arī kapteinis Bērtons.
— Ā! — svešinieks novilka. — Tātad es runāju ar «Skotijas» kapteiņa palīgu misteru Bērdnesu?
— Misteru Bērdnesu? — Džons Mengls pārjautāja, sākdams atskārst patiesību. Vēl tikai nebija skaidrs, ar ko viņam darīšana: ar prātā jukušu cilvēku vai savādnieku. Kapteinis jau grasījās šo jautājumu noskaidrot bez kādiem aplinkiem, kad uz klāja uznāca lords Glenervens, viņa sieva un mis Granta. Ieraudzījis viņus, svešinieks iesaucās:
— Ā! Pasažieri! Pasažieri! Brīnišķīgi! Es ceru, mister Bērdnes, ka jūs mani iepazīstināsit.. .
Un, negaidīdams Džona Mengla starpniecību, viņš nepiespiesti pagāja dažus soļus pretī.
— Misis, — viņš teica mis Grantai. — Mis… — viņš teica lēdiļai Helēnai. — Ser . .. — viņš piemetināja, pagriezdamies pret lordu Glenervenu.
— Lords Glenervens, — Džons Mengls paskaidroja.
— Milord, — svešinieks turpināja, — lūdzu, atvainojiet, ka pats stādos jums priekšā, taču uz jūras ir piedodamas mazas atkāpes no etiķetes. Ceru, ka mēs ātri iepazīsim cits citu un jaukajā dāmu sabiedrībā ceļojums ar «Skotiju» mums šķitīs ne tikai īss, bet arī patīkams.
Lēdija Helēna un mis Granta neattapās, ko atbildēt. Viņas nekādi nevarēja aptvert, kā šis nelūgtais viesis varēja gadīties uz «Dunkana» klāja.
— Cienītais kungs, — lords Glenervens pievērsās svešiniekam, — ar ko man ir gods runāt?
— Ar Zaku Eliasenu Fransuā Mariju Paganelu, Parīzes Ģeogrāfijas biedrības sekretāru, Berlīnes, Bombejas, Darmštates, Leipcigas, Londonas, Pēterburgas, Vīnes, Ņujorkas ģeogrāfijas biedrību korespondētājlocekli, Austrumindijas Karaliskā Ģeogrāfijas un etnogrāfijas institūta goda- biedru, kurš pēc divdesmit gadiem, kas pavadīti, nodarbojoties ar ģeogrāfiju kabinetā, beidzot nolēmis veltīt sevi praktiskajai zinātnei un patlaban dodas uz Indiju, lai apkopotu dižo ceļotāju atklājumus.
VII nodaļa
NO KURIENES UZRADAS UN KURP DEVĀS ŽAKS PAGANELS
Ģeogrāfijas biedrības sekretārs acīmredzot bija patīkams cilvēks, jo visu to viņš pateica bez kādas dižošanās. Lords Glenervens tagad lieliski zināja, ar ko viņam darīšana: Zaķa Paganela vārds un nopelni bija plaši pazīstami. Viņa darbi ģeogrāfijā, ziņojumi par jaunākajiem atklājumiem biedrības biļetenos un viņa sarakste turpat ar visām pasaules malām — tas padarīja Paganelu par vienu no izcilākajiem Francijas zinātniekiem. Tāpēc Glenervens sirsnīgi paspieda roku negaidītajam viesim.
— Bet tagad, kad esam iepazinušies, — viņš piebilda, — atļaujiet man, Paganela kungs, uzdot jums vienu jautājumu.
— Kaut vai divdesmit, milord, — Zaks Paganels atbildēja. — Saruna ar jums man allaž sagādās prieku.
— Vai jus uzkāpāt uz šī kuģa aizvakarvakarā?
— Jā, milord, aizvakarvakarā, pulksten astoņos. No Kaledonijas vilciena es ielēcu ormaņa ratos, bet no ormaņa ratiem uzkāpu uz «Skotijas», uz kuras jau Parīzē biju pasūtījis sesto kajīti. Nakts bija tumša. Uz klāja neviena nemanīju. Tā kā pēc trīsdesmit ceļā pavadītajām stundām jutos noguris un zināju, ka labākais līdzeklis, kā izvairīties no jūras slimības, ir likties gulēt tūlīt pēc ierašanās uz kuģa un pirmajās dienās necelties augšā no kojas, es tūdaļ devos pie miera un, varat man ticēt, cītīgi nogulēju trīsdesmit sešas stundas.
Tagad Zaķa Paganela klausītājiem kļuva skaidrs, kā viņš nonācis uz jahtas. Franču ceļotājs bija sajaucis kuģus un uzkāpis uz «Dunkana» tai laikā, kad jahtas komanda piedalījās ceremonijā Sanmango katedrālē. To uzminēt nebija grūti. Bet ko teiks pazīstamais ģeogrāfs, dabūjis zināt, kā sauc kuģi, uz kura viņš atrodas, un kurp tas dodas?