— Tātad, Paganela kungs, — Glenervens atsāka, — par sava sauszemes ceļojuma izejas punktu jūs esat izraudzījies Kalkutu?
— Jā, milord. Visu mūžu esmu karsti vēlējies nokļūt Indijā. Beidzot mans sapnis sāk piepildīties un es braucu uz ziloņu dzimteni.
— Tatad jums, Paganela kungs, nebūtu vienalga, ja jūs, apstākļu spiests, nokļūtu nevis Indijā, bet kādā citā zemē?
— Nē, milord, tas mani gaužām apbēdinatu, jo man ir ieteikuma vēstules Indijas ģenerālgubernatoram lordam Somersetam, turklāt Ģeogrāfijas biedrība man uzticējusi uzdevumu, kas man jāizpilda.
— A! Jums uzticēts noteikts uzdevums?
Paganels runāja ar patiesu iedvesmu.
— Jā, man jāveic kāds derīgs un saistošs ceļojums, kura programmu- izstrādājis mans kolēģis un draugs Vivjēns de Senmartēna kungs. Saskaņā ar šo programmu man būs jādodas brāļu Šlaginveitu, pulkveža Vo, Veba, Hodžsona, misionāru Huka un Gabē, Murkrofta, Zila Remī un citu slavenu ceļotāju pēdās. Es gribu gūt panākumus tais vietās, kur misionāru Kriku 1846. gadā diemžēl piemeklēja neveiksme, vārdu sakot, gribu izpētīt visā tās tecējumā Jarudžangboču, kas Himalaju ziemeļu pakājē plūst caur
Tibetu tūkstoš pieci simti kilometru garumā, un beidzot noskaidrot, vai šī upe Asamas ziemeļaustrumos nesaplūst ar Bramaputru. Un ceļotājam, kam izdosies atrisināt šo Indijas ģeogrāfijai tik svarīgo jautājumu, zelta medaļa, milord, nodrošināta.
Paganels bija lielisks. Viņš runāja ar patiesu iedvesmu'.'Viņš ļāva sevi nest ātrajiem fantāzijas spārniem. Apturēt viņu būtu tikpat neiespējami kā apturēt Reinu šafhauzenes ūdenskritumā.
— Paganela kungs, — lords Gleņervens sacīja, kad zinātnieks uz mirkli apklusa, — jūsu attēlotais ceļojums, bez šaubām, ir brīnišķīgs, un zinātne par to jums būs pateicīga. Taču es negribu atstāt jūs ilgāk neziņā, un tāpēc man jāpavēsta, ka tuvākajā laikā jums vajadzēs atteikties no patīkamās iespējas apmeklēt Indiju.
— Atteikties? Kāpēc?
— Tāpēc, ka Indijas pussalai jūs esat uzgriezis muguru.
— Kā tad tā! Kapteini Bērton …
— Es neesmu kapteinis Bērtons, — Džons Mengls atsaucās.
— Bet «Skotija»?
— Šis kuģis nav «Skotija»!
Paganela pārsteigums nebija attēlojams. Viņš uzlūkoja pēc kārtas gan lordu Glenervenu, kas joprojām saglabāja nopietnību, gan lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, kuru sejas pauda žēlumu un līdzjūtību, gan smaidošo Džonu Menglu un nesatricināmi mierīgo majoru un tad, paraustījis plecus un pabīdījis brilles no pieres uz acīm, iesaucās:
— Jūs jokojat!
Šai brīdī viņa skatiens apstājās pie stūresrata, uz kura bija lasāmi divi vārdi:
DUNKANS. GLAZGOVA
— «Dunkans»! «Dunkans»! — Paganels iekliedzās izmisuma pilnā balsī. Tad noskrēja pa kāpnēm lejā un aizmetās uz savu kajīti.
Tiklīdz nelaimīgais zinātnieks bija nozudis, vairs neviens, izņemot majoru, nejaudāja apvaldīt smieklus, rēca pat matroži. Kļūdīties uz sauszemes un iekāpt Edinburgas vilcienā, kad jābrauc uz Dambārtonu, — to vēl var saprast, bet sajaukt kuģus un doties uz Cīles krastiem, kad ceļa mērķis ir Indija, — tie jau ir izklaidības kalngali!
— Starp citu, šis gadījums ar Zaķu Paganelu mani nepārsteidz, — Glenervens sacīja. — Viņš ir slavens ar tamlīdzīgām likstām. Reiz viņš izdeva brīnišķīgu Amerikas karti, kurā bija ietilpinājis arī Japānu. Tomēr viņš ir izcils zinātnieks, viens no labākajiem Francijas ģeogrāfiem.
— Bet ko mēs iesāksim ar šo nabaga cilvēku? — lēdija Helēna ieteicās. — Mēs taču nevaram viņu ņemt līdzi uz Patagoniju.
— Kāpēc gan ne? — Maknebs nopietni vaicāja. — Par viņa izklaidību mums nav jāatbild. Iedomājieties, ka viņš atrodas vilcienā, — vai viņš varētu to apturēt?
— Nevarētu, bet nākamajā stacijā viņš izkāptu, — lēdija Helēna iebilda.
— Gluži to pašu, ja vien vēlēsies, viņš varēs darīt pirmajā ostā, kur mēs piestāsim, — lords Glenervens noteica.
Šai brīdī Paganels, pārliecinājies, ka viņa bagāža atrodas uz šā paša kuģa, sadudzis un apkaunējies atgriezās uz klāja. Bez mitas viņš atkārtoja kļūmīgo vārdu: «Dunkans! Dunkans!» Nekādus citus vārdus savā leksikonā viņš nevarēja atrast. Nelaimīgais zinātnieks staigāja šurp un turp, vērodams jahtas mastus un jautājoši vērdamies atklātās jūras mēmajā apvārsnī. Beidzot viņš pienāca pie lorda Glenervena.
— Un kurp šis «Dunkans» brauc? — viņš jautāja.
— Uz Ameriku, Paganela kungs.
— Un konkrētāk?
— Uz Konsepsjonu.
— Uz Cīli! Uz Cīli! — nelaimīgais ģeogrāfs vaimanāja. — Un mana ekspedīcija uz Indiju! Ko gan sacīs Katrfāža kungs, Centrālās komisijas prezidents! Un d'Avezaka kungs! Un Kortambēra kungs! Un Vivjēns de Senmartēna kungs! Kā lai es tagad rādos biedrības sēdēs!
— Nevajag krist izmisumā, Paganela kungs, — Glenervens mierināja. — Gan viss nokārtosies, un laika zaudējums beigās nemaz tik liels nebūs. Jarudžangboču jūs uzticīgi pagaidīs Tibetas kalnājos. Mēs drīz iegriezīsimies Madeirā, un tur jūs varēsit pārsēsties kuģī, kas aizvedīs jūs atpakaļ uz Eiropu.
— Sirsnīgi pateicos, milord, nekas cits neatliek kā samierināties ar likteni. Bet vai tas nav patiesi neparasts piedzīvojums? Kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties vienīgi ar mani. Un mana kajīte uz «Skotijas»!
— Par «Skotiju» iesaku jums pagaidām nedomāt.
— Taču «Dunkans», kā rādās, ir izpriecu jahta, — Paganels ieteicās, vēlreiz nopētījis kuģi.
— Jā, cienītais kungs, — Džons Mengls atsaucās, — un pieder viņa augstībai lordam Glenervenam.
— Kurš lūdz jūs dāsni izmantot viņa viesmīlību, — Glenervens piemetināja.
— Tūkstoškārt pateicos, milord, — Paganels atbildēja. — Jūsu laipnība mani dziji aizkustina, taču atļaujiet man izteikt kādu gluži dabisku apsvērumu: Indija ir bezgala skaista zeme, kas ceļotājiem dāvā visbrīnišķīgākos pārsteigumus, un godājamās dāmas to droši vien vēl nebūs skatījušas … Stūresvīram vajadzētu tikai pagriezt ratu, un «Dunkans» tikpat viegli trauktos uz Kalkutu, kā tagad traucas uz Konsepsjonu, jo izpriecas ceļojums …