Redzēdams, ka klātesošie noraidoši purina galvas, Paganel.s, nepabei- dzis iesākto frāzi, pēkšņi apklusa.
— Paganela kungs, — lēdija Helēna ierunājās, — ja tas būtu izpriecas ceļojums, es nevilcinoties jums atbildētu: «Braucam visi kopā uz Indiju!» — un lordam Glenervenam pret to nebūtu nekādu iebildumu. Taču «Dunkans» dodas, uz Ameriku, lai pārvestu dzimtenē kuģiniekus, kas cietuši avāriju pie Patagonijas krastiem, un nevar novērsties no sava humānā ceļa mērķa.
Pēc dažām minūtēm franču ceļotājs jau bija lietas kursā. Dziļi aizkustināts, viņš uzzināja par dokumentu, kas tik brīnumaini nonācis lorda Glenervena rokās, par kapteiņa Granta nedienām un lēdijas Helēnas cēlsirdīgo priekšlikumu.
— Kundze, — viņš teica, — atļausit jums izteikt vislielāko apbrīnu, kādu modina jūsu rīcība. Lai jahta turpina savu ceļu, es nekad nevarētu sev piedot, ja manis dēļ tā aizkavētos kaut vienu vienīgu dienu.
— Vai tādā gadījumā jūs nevēlētos piebiedroties mūsu ekspedīcijai? — lēdija Helēna vaicāja.
— Tas nav iespējams, kundze, man jāpilda uzticētais uzdevums. Es izkāpšu pirmajā ostā, kur jūs piestāsit. ..
— Tātad Madeirā, — Džons Mengls piebilda.
— Lai notiek, Madeirā. Tur es atradīšos tikai simt astoņdesmit jūdžu no Lisabonas un varēšu sagaidīt kādu transporta līdzekli.
— Kā vēlaties, Paganela kungs, — lords Glenervens sacīja. — Es savukārt jūtos laimīgs par iespēju kaut dažas dienas uzņemt jūs kā mīļu Tieši uz sava kuģa. Cerēsim, ka mūsu sabiedrība jūs pārlieku negarlaikos.
— O, milord! — zinātnieks iesaucās. — Tā tiešām ir laime, ka esmu tik patīkami kļūdījies! Un tomēr ir ļoti smieklīgi, ja cilvēks, kas iekāpis kuģī, lai dotos uz Indiju, brauc uz Ameriku!
Par spīti šai skumīgajai atziņai, Paganels samierinājās ar aizkavēšanos, kuru novērst nebija viņa spēkos. Viņš bija visai patīkams, jautrs un, protams, ļoti izklaidīgs cilvēks. Dāmas viņš apbūra ar savu mūžam labo garastāvokli. Jau pirmās dienas pievakarē Paganels bija draugos ar visiem pasažieriem. Viņam parādīja arī slaveno dokumentu. Viņš pētīja to ilgi un rūpīgi. Jebkurš cits tulkojums viņam šķita neiespējams. Pret Mēriju Grantu un viņas brāli Paganels izturējās ar iejūtīgu interesi un centās iedvest viņiem jaunas cerības. Zinātnieks tik optimistiski raudzījās uz visu notiekošo un bija tik pārliecināts par «Dunkana» ekspedīcijas panākumiem, ka meitene neviļus pasmaidīja. Ja viņam nebūtu pašam savs uzdevums, viņš noteikti dotos meklēt kapteini Grantu.
Un, kad vēl Paganels uzzināja, ka lēdija Helēna ir Viljama Tafnela meita, viņa sajūsmai nebija gala. Viņš pazinis viņas tēvu. Kāds drosmīgs zinātnieks! Cik rosīgi viņi sarakstījušies, kad Viljams Tafnels bija biedrības korespondētājloceklis! Un tieši viņš, Paganels, kopā ar Maltbrīna kungu ieteicis Tafnelu par īsteno locekli!. Kāda pārsteidzoša sastapšanās un kāda laime ceļot kopā ar Viljama Tafnela meitu!
Beigās zinātnieks lūdza lēdijai Helēnai atļauju viņu noskūpstīt. Lēdija Glenervena atļāva sevi noskūpstīt, lai gan, iespējams, tas bija mazliet «nepiedienīgi».
VIII nodaļa
«DUNKANS» IEGŪST VĒL VIENU KRIETNU VĪRU
Nokļuvusi izdevīgajās Ziemeļāfrikas piekrastes straumēs, jahta ātri traucās pretī ekvatoram. 30. augustā pie apvāršņa parādījās Madeiras salu grupa. Turēdams doto vārdu, Glenervens piedāvāja savam jaunajam viesim iebraukt ostā, lai viņš varētu izkāpt krastā.
— Dārgais lord, — Paganels atbildēja, — runāsim atklātu valodu, bez kādiem aplinkiem. Sakiet — vai pirms manas parādīšanās uz kuģa jums bija nodoms iebraukt Madeirā?
— Nē, — Glenervens atteica.
— Tādā gadījumā atļaujiet man izmantot pēc saviem ieskatiem manas kļūmīgās izklaidības sekas. Madeira ir pārāk izpētīta sala. Ģeogrāfā tā vairs nevar modināt nekādu interesi. Par šo salu jau viss pateikts un uzrakstīts. Turklāt vīnkopība tur pašlaik galīgi panīkusi. Varat iedomāties — Madeirā vairs nav vīna dārzu! Vīna raža, kas 1813. gadā sasniedza divdesmit divus tūkstošus pipu[8], 1845. gadā saruka līdz divi tūkstoši seši simti sešdesmit deviņām pipām. Pašlaik tā nepārsniedz ne pieci simti pipu! Bēdīgi! Tātad, ja jums būtu vienalga, vai piestāt šeit vai Kanāriju salās…
— Labi, piestāsim Kanāriju salās, — Glenervens piekrita. — Tās mums pa ceļam.
— To es zinu, dārgais lord. Kanārijās pētnieka interesi var saistīt trīs salu grupas, nemaz jau nerunājot par Tenerifa virsotni, kuru allaž esmu ilgojies ieraudzīt. Tagad šāda iespēja radusies. To es izmantošu, un, gaidīdams kuģi, kas aizvedīs mani atpakaļ uz Eiropu, es uzkāpšu šai slavenajā kalnā.
— Kā vēlaties, dārgais Paganel, — lords Glenervens atbildēja, nevarēdams apvaldīt smaidu.
Un viņam bija iemesls smaidīt.
Kanāriju salas neatrodas tālu no Madeiras. Sīs divas salu grupas šķir tikai divi simti piecdesmit jūdžu, kas tik ātram kuģim kā «Dunkans» ir visai niecīgs attālums.
31. augustā pulksten divos pēc pusdienas Džons Mengls un Paganels pastaigājās pa klāju. Francūzis apbēra savu sarunu biedru ar jautājumiem par Cīli. Pēkšņi kapteinis viņu pārtrauca, norādīdams uz kādu punktu apvāršņa dienvidu malā.
— Paganela kungs! — viņš sacīja.
— Jā, dārgais kapteini, — zinātnieks atsaucās.
— Vai jūs neparaudzītos uz šo pusi? Vai neko neredzat?
— Nē, neko.
— Jūs neskatāties, kur vajag. Jāskatās virs apvāršņa, mākoņos.