Garumu Džons Mengls jau zināja pēc Jaunzēlandes rietumu krasta. Tā patiesi bija veiksme, jo bez hronometra viņš garumu nevarētu aprēķināt. Vēl trūka vienīgi platuma, un viņš ķērās pie tā noteikšanas.
Ar sekstanta palīdzību jaunais kapteinis noteica Saules augstumu pusdienlaikā virs apvāršņa. Šis augstums bija 68°30'. Saules attālums līdz zenītam bija 21°30/ , jo abi šie skaitļi veido 90 grādus. Tā kā saskaņā ar gadagrāmatu šodien, 3. februārī, Saules deklinācija bija 16°30', tad, pieliekot pie šī skaitļa zenīta attālumu 21°30/ , dabūjam 38. platuma grādu.
Tātad «Makarija» atrašanās vietu noteica šādas koordinātes: garums 171°13', platums 38°, ja neņem vērā nenozīmīgas atkāpes, kas varēja rasties instrumenta neprecizitātes dēļ.
Ielūkojies Džonstona kartē, kuru Paganels bija nopircis Ēdenē, Džons Mengls redzēja, ka avārija notikusi pie ieejas Aoteas līcī augšpus Kahuas zemesraga, Oklendas provinces piekrastē. Tā kā pati Oklenda atrodas uz trīsdesmit septītās paralēles, «Makarijs» bija novirzījies par vienu grādu uz dienvidiem. Lai nokļūtu Jaunzēlandes galvaspilsētā, vajadzēja pavirzīties par veselu grādu uz ziemeļiem.
— Tātad līdz Oklendai nav vairāk par divdesmit piecām jūdzēm, — Glenervens sacīja. — Tas ir tīrais sīkums.
— Sīkums uz jūras, taču ilgs un nogurdinošs pārgājiens uz sauszemes, — Paganels iebilda.
— Tāpēc darīsim visu, kas ir cilvēka spēkos, lai noceltu «Makariju» no sēkļa, — Džons Mengls noteica.
Kad kuģa atrašanās vieta bija noteikta, darbi atsākās ar jaunu sparu. Pulksten divpadsmitos piecpadsmit minūtēs iestājās paisums. Džons nevarēja to izmantot, jo enkuri vēl nebija izmesti. Toties viņš satraukts vēroja, kas notiks ar «Makariju». Vai kāpjošais ūdens to pacels? Tam vajadzēja izšķirties tuvākajās piecās minūtēs.
Visi saspringti gaidīja. Brīžam kaut kas nobrakšķēja. Ja troksni neizraisīja kuģa celšanās, tad vismaz bija sakustējusies tā zemūdens daļa. Tagad Džons lika vēl lielākas cerības uz nākamo paisumu.
Darbs ritēja tālāk. Pulksten divos plosts bija gatavs. Uz tā tika novietots enkurs. Džons Mengls un Vilsons uzkāpa uz plosta, iepriekš piestiprinājuši kuģa pakaļgalam trosi. Straume aiznesa plostu puskabeļtauvu no brigas, un viņi izmeta enkuru desmit asu dziļumā.
Enkurs turējās labi, un plosts atgriezās atpakaļ pie kuģa.
Tagad vēl vajadzēja izmest otru — lielo enkuru. To nolaist uz plosta bija daudz grūtāk. Taču pēc tam plostu atkal satvēra straume, un drīz vien ari otrais enkurs bija izmests aiz pirmā piecpadsmit asu dziļumā. Paveikuši šo darbu, Džons Mengls un Vilsons, vilkdamies aiz troses, atgriezās uz «Makarija».
Trose tika uztīta uz tītavas, un visi sāka gaidīt nākamo paisumu, kuram savu maksimumu vajadzēja sasniegt pulksten vienos naktī. Patlaban bija pulksten seši vakarā.
Džons Mengls uzslavēja savus matrožus un Paganelam pat lika noskārst, ka dienās, ja būs tikpat dūšīgs un uzticīgs, viņš var kļūt par bocmani.
Tikmēr misters Olbinets, kas bija palīdzējis dažādos darbos, atgriezās virtuvē. Seit viņš sagatavoja sātīgas pusdienas, kas tiešām nāca īstajā laikā. Visa kuģa komanda juta varenu ēstgribu. Remdējuši izsalkumu, kuģotāji jutās pietiekami spēcīgi nākamajam darba cēlienam.
Pēc pusdienām Džons Mengls veica pēdējos sagatavošanas darbus. Kad kuģis jānoceļ no sēkļa, nedrīkst aizmirst pat vismazāko sīkumu. Bieži vien pasākums neizdodas un kuģa ķīlis paliek iestrēdzis smilšu skavās gluži niecīga pārsloga dēļ.
Lai atvieglotu brigu, Džons Mengls jau bija licis izmest jūrā lielāko daļu preču. Tagad atlikušās ķīpas, smagie apaļkoki, rezerves rājas, vairākas tonnas balasta tika novietoti kuģa pakaļgalā, lai tas kļūtu smagāks un palīdzētu pacelties priekšvadnim. Vilsons un Milredijs aizvēla turp un piepildīja ar ūdeni vairākas mucas, kam arī vajadzēja celt augšup brigas priekšgalu.
Sie pēdējie darbi tika pabeigti tikai pusnaktī. Komanda gāzās vai no kājām nost, un tas bija gaužām bēdīgi, jo drīz vien būs jāsasprindzina visi spēki tītavas griešanai. Tas lika Džonam Menglam pieņemt jaunu lēmumu.
Vējš bija pierimis. Vienīgi kaprīzas pūsmas reizēm ievilka juras virsma ņirbu vilnīšu svītras. Vērodams apvārsni, Džons Mengls pamanīja, ka vējš no dienvidrietumiem iegriežas ziemeļrietumos. Pieredzējušais jūrnieks to noteica pēc mākoņu izkārtojuma un nokrāsas. Vilsons un Milredijs bija tādās pašās domās kā kapteinis.
Džons Mengls pastāstīja par saviem novērojumiem Glenervenam un ieteica kuģa nocelšanu atlikt uz rītdienu.
— Mani apsvērumi ir šādi, — viņš sacīja. — Vispirms mēs esam pārlieku noguruši, bet kuģa atbrīvošanai nepieciešami visi mūsu spēki. Turklāt, ja arī mums izdosies dabūt brigu nost no sēkļa, kā mēs to izvadīsim starp draudīgajām zemūdens klintīm melnā tumsā? Daudz vieglāk tas izdarāms dienas laikā. Bez tam nogaidīt man liek vēl kāds cits apstāklis. Mums palīgos solās nākt vējš, un es gribu to izmantot. Būtu labi, ja brīdī, kad paisums pacels šo veco «tupeli», vējš dzītu to atpakaļ. Ja nemaldos, rīt sāks pūst ziemeļrietumu vējš. Mēs uzvilksim grotmastā buras, un tās palīdzēs nocelt brigu no sēkļa.
Jaunā kapteiņa apsvērumi bija pārliecinoši. Tiem piekrist bija spiesti pat nepacietībā kaistošie Glenervens un Paganels, un «Makarija» nocel- šana tika pārcelta uz rītdienu. Nakts pagāja mierīgi. Sardze galvenokārt uzmanīja izmestos enkurus.
Atausa diena. Džona Mengla paredzējumi piepildījās. Sāka pūst zie- meļziemeļrietumu vējš, kas kļuva aizvien spirgtāks. Tas varēja būt krietns papildspēks. Visa komanda bija kaujas gatavībā. Roberts, Vilsons un Milredijs grotmasta galotnē, majors, Glenervens un Paganels uz klāja, gatavi vajadzīgajā mirklī uzvilkt buras. Marsburas rāja tika pacelta blokos, lielā/ bura un marsbura paņemtas uz gitavām.