Pulkstenis rādīja deviņi no rīta. Līdz paisuma maksimumam vēl bija četras stundas. Sīs stundas negāja zudumā. Džons izmantoja šo laiku, lai uzstādītu kuģa priekšgalā pagaidu mastu nolūzušā fokmasta vietā. Tas palīdzēs viņam izkļūt no bīstamās vietas, tiklīdz kuģis būs atbrīvots. Komanda atkal ar pilnu krūti stājās pie darba, un vēl pirms dienas vidus fokburas rāja bija nostiprināta masta vietā kuģa priekšgalā. Arī lēdija Helēna un Mērija Granta deva savu ieguldījumu, piestiprinādamas rezerves buru pie priekšējās bramrājas. Darbs kopēja glābiņa labā viņām sagādāja gandarījumu. Uzpostais «Makarijs» gan neizskatījās sevišķi elegants, taču kuģot gar piekrasti tas varēja.
Ūdens līmenis cēlās. Pāri jūrai pārvēlās sīki viļņi. Melnās klinšu galvas pamazām nozuda gluži kā jūras dzīvnieki, kas ienirst savā zemūdens valstībā. Tuvojās izšķirošais brīdis. Visus pārņēma drudžaina nepacietība.
Neviens neteica ne vārda. Visu skatieni bija pievērsti Džonam, gaidot viņa rīkojumus. Jaunais kapteinis, pārliecies pār kvaterklāja reliņiem, vēroja jūru. Viņš uzmeta bažīgu skatienu saspringtajām enkuru trosēm. Pulksten vienos paisums sasniedza maksimumu. Bija iestājies tas īsais brīdis, kad ūdens līmenis vairs nekāpj augstāk un arī vēl nekrītas. Vajadzēja nekavējoties rīkoties. Lielo buru un marsburu palaida vaļā, un tās piepūtās 'vējā.
— Pie tītavas! — Džons uzsauca.
Tītavai bija divas sviras gluži kā ugunsdzēsēju sūknim. Glenervens, Milredijs un Roberts no vienas puses, Paganels, majors un Olbinets no otras puses uzgūlās uz svirām, kas darbināja tītavas. Džons Mengls un Vilsons, satvēruši kārtis, pievienoja savus spēkus biedru pūliņiem.
— Drošāk! Drošāk! — jaunais kapteinis sauca. — Reizē!
Spēcīgo tītavu vilktas, troses nostiepās. Enkuri turējās stingri un neizkustējās no vietas. Lai gūtu panākumus, vajadzēja pasteigties. Paisums pieturēsies vēl tikai dažas minūtes. Komanda sasprindzināja visus spēkus. Spirgtais vējš piepūta buras, piespiezdams tās pie masta. Kuģa korpuss nodrebēja. Šķita, briga tūliņ, tūliņ pacelsies. Varbūt jāpieliek vēl kāda .roka, lai izrautu «Makariju» no, smilšu gūsta.
— Helēn! Mērij! — Glenervens iesaucās.
Abas jaunās sievietes steidzās palīgā saviem biedriem. Priekšvadnis nokrakšķēja pēdējo reizi.
Bet tas arī bija viss. Briga palika nekustīga. Operācija nebija izdevusies. Sākās bēgums, un bija skaidri redzams, ka mazā komanda pat ar vēja un jūras palīdzību nevarēs nocelt kuģi no sēkja.
VI n o d a ļ a
KURĀ KANIBĀLISMS TIEK APCERĒTS TEORĒTISKI
Pirmais Džona Mengla vadītais glābšanas pasākums bija cietis neveiksmi. Nekavējoties vajadzēja darīt ko citu. Bija pilnīgi skaidrs, ka nocelt «Makariju» no sēkļa nav iespējams, un tikpat skaidrs bija ari tas, ka vienīgais saprātīgais lēmums ir atstāt brigu. Gaidīt varbūtēju palīdzību būtu ne vien vieglprātība, bet īsts neprāts. Iekāms katastrofas vietā ierastos kāds kuģis, «Makarijs» jau sen būtu sadragāts gabalu gabalos. Pirmā -vētra vai arī spēcīgāks vējš no selgas puses — un viļņi nelaimīgo brigu dzītu pa smiltīm, sašķaidītu to un izkliedētu pēdējās atliekas. Tāpēc Džons gribēja sasniegt zemi pirms šī neizbēgamā gala.
Viņš ieteica uzbūvēt izturīgu plostu, lai ar to nogādātu Jaunzēlandes krastā pasažierus un pietiekamu daudzumu pārtikas produktu.
Apspriesties vairs nebija laika, vajadzēja rīkoties. Visi sparīgi ķērās pie darba, un, tumsai iestājoties, bija padarīts krietni daudz.
Ap pulksten astoņiem vakarā, kad vakariņas bija paēstas un lēdija Helēna un Mērija Granta jau devušās pie miera, Paganels ar saviem draugiem, staigādami pa kuģa klāju, pārsprieda kļūmīgo stāvokli. Roberts neatkāpās no viņiem ne soli. Dūšīgais zēns nepalaida garām nevienu vārdu, gatavs izdarīt jebkuru pakalpojumu, veikt visbīstamāko uzdevumu.
Paganels jautāja Džonam Menglam, vai plosts nevarētu braukt gar piekrasti līdz Oklendai, nevis izsēdināt pasažierus krastā. Džons atbildēja, ka ar tik nedrošu satiksmes līdzekli tas nav iespējams.
— Vai kuģa laivā mēs būtu varējuši doties šādā ceļojumā? — Paganels vaicāja.
— Apstākļu spiesti — jā, — Džons Mengls atbildēja, — vienīgi ar noteikumu, ka mēs brauktu tikai pa dienu, bet naktī izmestu enkuru.
— Tātad nelieši, kas mūs pameta …
— Ak tie! — Džons Mengls iesaucās. — Viņi bija galīgi apdzērušies, un varu gandrīz vai galvot, ka par savu zemisko rīcību viņi samaksājuši ar dzīvību.
— Jo ļaunāk viņiem, — Paganels piebilda, — bet daudz labāk neklājas arī mums, laiviņa būtu lieti noderējusi.
— Ko jūs tā gaužaties, Paganel, — Glenervens ierunājās. — Mēs aizkļūsim krastā ar plostu.
— Tieši tas mani biedē, — ģeogrāfs atbildēja.
— Kā tad tā?! Vai rūdītus ceļotājus, kas izgājuši cauri pampām un Austrālijai, varētu biedēt kaut kāds divdesmit jūdžu pārgājiens?
— Dārgie draugi, — Paganels atbildēja, — man neizraisa šaubas nedz mūsu drosme, nedz mūsu ceļabiedreņu vīrišķība. Divdesmit jūdzes! Jebkurā citā zemē tas būtu tīrais sīkums, taču ne Jaunzēlandē. Ceru, ka jūs nepiedēvēsit man mazdūšību. Es pirmais mudināju jūs doties cauri Amerikai un šķērsot Austrāliju. Toties tagad es vēlreiz atkārtoju: nekas nevar būt ļaunāks par ceļojumu šai drausmīgajā zemē.
— Un tomēr labāk nekā droša bojā eja uz smilšu sēklī iestrēguša kuģa, — Džons Mengls iebilda.