— No kā tik ļoti jābaidās Jaunzēlandē? — Glenervens vaicāja.
— No mežoņiem, — Paganels atbildēja.
Visi sparīgi ķērās pie darba.
— No mežoņiem? — Glenervens atkārtoja. — Vai mēs nevaram izvairīties no sastapšanās ar viņiem, turoties cieši pie krasta? Turklāt vai dažu nožēlojamu mežoņu uzbrukums var nobiedēt desmit labi apbruņotus eiropiešus, kas prot sevi aizstāvēt?
— Es nerunāju par kaut kādiem nožēlojamiem mežoņiem, — Paganels pašūpoja galvu. — Jaunzēlandieši apvienojušies spēcīgās ciltīs, kas cīnās pret angļu kundzību, pret iebrucējiem, kurus bieži vien uzvar un uzvarētos vienmēr apēd!
— Cilvēkēdāji! — Roberts iesaucās. — īsti cilvēkēdāji!
Pēc tam zēns klusi čukstēja:
— Mana māsa! Lēdija Helēna!
— Nebaidies, manu zēn, — Glenervens centās viņu nomierināt. — Mūsu draugs Paganels pārspīlē.
— Es neko nepārspīlēju! — ģeogrāfs attrauca. — Roberts pierādījis, ka viņš ir īsts vīrs, un es runāju ar viņu kā ar vīru, neslēpdams no viņa patiesību. Jaunzēlandieši ir visnežēlīgākie vai, pareizāk sakot, visizsmalcinātākie cilvēkēdāji. Viņi notiesā visus, kas nonāk viņiem uz kārā zoba. Karš viņiem nav nekas cits kā medības, iespēja iegūt garšīgus medījumus, ko sauc par cilvēkiem, un jāatzīst, ka tas patiesi ir vienīgais loģiskais kara veids. Eiropieši nogalina savus ienaidniekus un aprok tos zemē. Mežoņi nogalina savus ienaidniekus un apēd tos, un, kā trāpīgi sacījis mans tautietis Tusenēls, ļaunākais nav izcept savu ienaidnieku, kad tas ir beigts, bet gan nokaut to, kad tas negrib mirt.
— Paganel, — majors viņu pārtrauca, — patlaban nav īstais laiks diskutēt. Neatkarīgi no tā, vai tikt apēstam ir loģiski vai nav loģiski, mēs tomēr negribam, ka mūs apēd. Vai tad kristietība vēl nav izskaudusi šo cilvēkēšanas ieradumu?
— Vai tiešām jūs domājat, ka visi jaunzēlandieši ir kristīti? — Paganels atsaucās. — Kristīgo ticību pieņēmis tikai niecīgs skaits iezemiešu, un misionāri bieži vien krīt par upuri šiem nezvēriem. Pagājušajā gadā tie gaužām nežēlīgi nomocīja mācītāju Volkneru. Maori viņu pakāra. Sievietes viņam izrāva acis. Mežoņi dzēra viņa asinis un ēda smadzenes. Un šī slepkavība notika 1864. gadā Opotiki ciematā dažus ljē no Oklendas, tā sacīt, angļu varas iestāžu acu priekšā. Dārgie draugi, ir vajadzīgi gadu simteņi, lai mainītu kādas cilvēku cilts dabu. Tādi paši, kādi maori ir tagad, viņi vēl paliks ilgu laiku. Visa viņu vēsture pludo asinīs. Cik gan daudz kuģu komandu viņi nogalinājuši un apēduši, sākot ar Tasmāna matrožiem un beidzot ar «Heiva» jūrniekiem! Un šo apetīti viņos nebūt nav izraisījusi balto cilvēku gaļa. Jau sen pirms eiropiešu atnākšanas jaunzēlandieši remdēja rijību ar slepkavībām. Daudzi ceļotāji, kas dzīvojuši viņu vidū, bijuši klāt kanibālu mielastos, kur ciemiņiem kā sevišķs gardums piedāvāta sieviešu vai bērnu gaļa.
— Vai šie stāsti lielākoties nav ceļotāju fantāzijas augļi? — majors ieminējās. — Ir taču patīkami atgriezties no briesmu pilnām zemēm, kur tik viegli nokļūt cilvēkēdāju vēderos.
— Protams, šais liecībās ir zināma daļa pārspīlējumu, — Paganels atbildēja. — Taču par to stāstījuši cienījami cilvēki, kas pelna uzticību, kā, piemēram, misionāri Kendals, Mārsdens, kapteiņi Dijons, d'Irvils, Laplass un vēl citi, un es ticu viņu stāstiem, es nevaru tiem neticēt. Jaunzēlandieši jau pēc savas dabas ir cietsirdīgi. Kad mirst kādas cilts virsaitis, viņi upurē tam cilvēkus. Sie upuri, pēc viņu domām, remdē aizgājēja dusmas, turklāt aizgājējs dabū kalpotājus viņā saulē. Bet, tā kā jaunzēlandieši šos pēcnāves kalpotājus pēc upurēšanas apēd, tad ir pamats domāt, ka uz to viņus vairāk mudina vēders nekā māņticība.
— Manuprāt, — Džons Mengls ierunājās, — māņticība tomēr ir galvenā. Kad mainīsies reliģija, mainīsies arī jaunzēlandiešu paražas.
— Dārgais Džon, — Paganels atbildēja, — jūs pieskaraties visai svarīgai problēmai — par kanibālisma izcelšanos. Kas mudina cilvēkus aprīt citam citu — reliģija vai izsalkums? Šobrīd šī diskusija būtu pilnīgi neauglīga. Kāpēc kanibālisms pastāv — šis jautājums vēl nav noskaidrots, taču tas pastāv un ar šo bēdīgo faktu mums jārēķinās.
Paganelam bija taisnība. Kanibālisms Jaunzēlandē kļuvis par tādu pašu hronisku parādību kā Fidži salās vai Toresa jūras šaurumā. Māņticībai, bez šaubām, ir zināma loma šais atbaidošajās paražās, taču kanibālisms izskaidrojams lielākoties ar to, ka Jaunzēlandes salās bieži vien grūti kaut ko nomedīt un tad uznāk bads. Mežoņi sāka ēst cilvēka gaļu, lai remdētu mūžīgo izsalkumu. Vēlāk priesteri šo necilvēcisko paražu reglamen-. tēja un svētīja. Mielasti kļuva par ceremoniju, un tas arī viss.
Turklāt no maoru redzes viedokļa nekas nfevar būt dabiskāks kā apēst citam citu. Misionāri iezemiešus bieži iztaujājuši par kanibālismu. Kāpēc tie aprijot savus brāļus? Virsaiši atbildējuši, ka zivis rijot zivis, ka suņi ēdot cilvēkus, ka cilvēki ēdot suņus un ka suņi ēdot cits citu. Bez tam viņu teogonijā kāda leģenda stāsta, ka viens dievs apēdis otru. Kā lai pēc tādiem precedentiem atturas no kārdinājuma apēst savu tuvāko?
Bez tam vēl jaunzēlandieši uzskata, ka, apēzdami mirušo ienaidnieku, viņi iznīcina tā garīgo satvaru. Un tādējādi uzvarētājs iemanto sava ienaidnieka dvēseli, spēku un drosmi, jo visas šīs vērtības galvenokārt ietvertas smadzenēs. Tāpēc dzīrēs smadzenes ir visvērtīgākais ēdiens.
Tomēr Paganels gluži pamatoti apgalvoja, ka kanibālismu galvenokārt izraisījusi nepieciešamība un ne vien Okeānijā, bet arī senajā Eiropā.