— Jā, — ģeogrāfs turpināja, — kanibālismam savus meslus maksājuši pat viscivilizētāko tautu senči, un neuzskatiet par personisku apvainojumu, bet īpaši izplatīts kanibālisms bija Skotijā.
— Vai tas var būt? — Maknebs iesaucās.
— Jā, major, — Paganels apstiprināja. — Izlasiet dažas lappuses no Svētā Džeroma hronikas par Skotijas atikoliem, un jūs redzēsit, kādi bijuši jūsu tēvutēvi! Un nevajag nemaz aizklīst tik senā vēsturē; Elizabetes valdīšanas laikā, tai pašā laikā, kad Šekspīrs uzrakstīja savu «Seiloku», skotu laupītājs Sovnejs Bīns tika sodīts ar nāvi par kanibālismu. Kas viņu pamudināja ēst cilvēka gaļu? Vai reliģija? Nē, bads.
— Bads? — Džons Mengls jautāja.
— Jā, bads, — Paganels apstiprināja, — un vispirms nepieciešamība, kas liek gaļēdājiem atjaunot savu miesu un asinis ar skābekli, ko satur dzīvnieku pasaules produkti. Plaušām var likt darboties arī ar vielām, ko organisms iegūst no cieti saturošiem augiem. Turpretī tiem, kas grib būt stipri, jāuzņem vielas, kas atjauno muskuļus. Kamēr maori nebūs iestājušies veģetāriešu biedrībā, viņi ēdīs gaļu un galvenokārt cilvēka gaļu.
— Kāpēc tad viņi neēd dzīvnieku gaļu? — Glenervens vaicāja.
— Tāpēc, ka dzīvnieku viņiem nav, — Paganels atbildēja, — un to vajag ņemt vērā nevis tāpēc, lai attaisnotu jaunzēlandiešus, bet gan tāpēc, lai izskaidrotu kanibālisma ieradumu. Sai neviesmīlīgajā zemē reti sastopami ne vien četrkājainie, bet arī putni. Tāpēc maori visos laikos uzturā lietojuši cilvēka gaļu. Viņiem ir pat savas «cilvēku ēšanas sezonas», tāpat kā civilizētās zemēs pastāv medību sezonas. Tad sākas lielie slaktiņi jeb, citiem vārdiem, lielie kari, kad veselas ciltis tiek celtas uzvarētāju galdā.
— Tātad, pēc jūsu domām, Paganel, — Glenervens secināja, — kanibālisms izzudīs tikai tad, kad Jaunzēlandes pļavās ganīsies aitu, vēršu un cūku bari.
— Acīmredzot, dārgais lord, un vajadzēs vēl paiet gadiem, kamēr maori atradināsies no jaunzēlandiešu gaļas, ko viņi vērtē augstāk par visām citām gaļām, jo allaž tā mēdz būt, ka dēli ilgāku laiku nevar atteikties no tā, ko cienījuši viņu tēvi. Spriežot pēc maoru izteikumiem, šī gaļa līdzīga cūkgaļai, tikai vēl garšīgāka. Uz balto cilvēku gaļu viņi nav tik kāri, jo baltie savā uzturā lieto sāli, kas gaļai piedod īpašu piegaršu, ko gardēži ne visai cienī.
— Viņi ir izlepuši, — majors sacīja. — Bet kā viņi ēd šo balto un melno gaļu — vārītā vai ceptā veidā?
— Kāpēc jums tas jāzina, Makneba kungs? — Roberts iesaucās.
— Mīļo draudziņ, — majors nopietni atbildēja, — ja man kādreiz būs lemts nokļūt cilvēkēdāju zobos, es vēlētos, lai mani labāk izcep.
— Kāpēc?
— Lai es būtu drošs, ka mani neaprīs dzīvu.
— Bet ja nu jūs dzīvu cepina? — Paganels noprasīja.
— Atklāti sakot, man būs diezgan grūti izvēlēties, — majors atbildēja.
— Ja jums tas sagādā prieku, Makneb, — Paganels piemetināja, — varu jums paziņot, ka jaunzēlandieši ēd vienīgi ceptu un žāvētu gaļu. Šie cilvēki ir labi audzināti un pazīst kulinārijas mākslu. Mani pārņem šausmas, jau iedomājoties vien, ka es tikšu apēsts. Beigt savu dzīvi mežoņa vēderā! Fui!
— Vārdu sakot, no visa dzirdētā varam secināt, — Džons Mengls sacīja, — ka mēs nedrīkstam nokļūt mežoņu rokās. Cerēsim, ka kristiānisms reiz iznīdēs šo drausmīgo ieradumu.
— Jā, cerēsim, — Paganels atbildēja, — taču mežonim, kas baudījis cilvēka gaļu, būs grūti no tās atteikties. Par to liecina divi gadījumi.
— Pastāstiet par tiem, Paganel, — Glenervens mudināja.
— Pirmais ir aprakstīts Brazīlijas jezuītu biedrības hronikā. Kāds portugāļu misionārs reiz iepazinies ar kādu vecu un slimu brazīlieti. Viņai vairs atlikušas tikai dažas dienas, ko dzīvot. Jezuīts izklāstījis viņai kristiānisma pamatbaušļus, ko mirēja pieņēmusi bez iebildumiem. Pēc šīs gara barības misionārs neaizmirsis arī par miesīgo barību un piedāvājis atgrieztajai grēciniecei eiropiešu kārumus. «Ak vai!» vecā ievaidējusies. «Mans vēders vairs nepanes nekādu barību. Ir tikai viens ēdiens, kuru es labprāt iebaudītu, taču šeit diemžēl nav neviena, kas varētu man to sagādāt.» — «Kas tas būtu?» jezuīts jautājis. — «Ak, dēliņ, ja man kāds atnestu puisēna rociņu! Manuprāt, es ar prieku apskrubinātu sīkos kauliņus!»
— Vai tiešām šāds ēdiens var garšot? — Roberts jautāja.
— Mans otrais stāsts dos atbildi uz tavu jautājumu, — Paganels atteica. — Reiz kāds misionārs pārmetis cilvēkēdājiem šo šausmīgo netikumu un atgādinājis, ka ēst cilvēka gaļu liedz dieva baušļi. «Turklāt šai gaļai vajag būt pretīgai,» viņš piemetinājis. — «Ak, mans tēvs,» kāds mežonis atbildējis, uzmezdams misionāram alkatīgu skatienu, «sakiet, ka dievs to aizliedz, bet nesakiet, ka cilvēka gaļa ir pretīga! Ja jūs kaut reizi nogaršotu! …»
VII nodaļa
KURĀ CEĻINIEKI BEIDZOT IZKĀPJ TĀS ZEMES KRASTĀ, NO KURAS VAJADZĒTU TURĒTIES TĀLĀK
Paganela minētie fakti runāja paši par sevi. Par jaunzēlandiešu nežēlību nevarēja būt nekādu šaubu. Izkāpt šai salā bija bīstami. Taču, ja draudošās briesmas būtu simtreiz lielākas, tik un tā vajadzētu doties tām pretī. Džons Mengls apzinājās, ka iespējami ātrāk jāatstāj bojā ejai nolemtais kuģis. Vai tad varēja būt cita izvēle starp divām briesmām, no kurām vienas ir neizbēgamas, bet otras tikai iespējamas?
Nebija arī nekādu cerību, ka ceļiniekus varētu uzņemt garāmbraucošs kuģis. «Makarijs» neatradās uz kuģu ceļa, kas veda uz Jaunzēlandi. Kuģi parasti brauc vai nu vairāk uz ziemeļiem — uz Oklendu, vai arī vairāk uz dienvidiem — uz Ņūplimutu. Turpretī briga bija uzskrējusi uz sēkļa tieši starp šiem diviem punktiem iepretim Ikanamaui salas vientulīgākajiem krastiem. Šī piekraste ir bīstama, nemīlīga, un to reti kāds apmeklē. Kuģi vairās no šīm vietām, un, ja arī vējš tos šurp atnes, tie cenšas iespējami ātrāk tikt prom.