— Kad mēs dosimies ceļā? — Glenervens jautāja.
— Rīt no rīta pulksten desmitos, — Džons Mengls atbildēja. — Tad: sāksies paisums, kas aiznesīs mūs līdz cietzemei.
Nākamajā dienā, 5. februārī, pulksten astoņos plosts bija jau gatavs.. Džons bija pielicis daudz pūļu, lai tas iznāktu pēc iespējas labāks. Fok- masta zāliņš, kas bija noderējis enkuru izmešanai, protams, nevarēja nogādāt krastā pasažierus un pārtiku. Bija vajadzīgs kārtīgs plosts, kuru varētu vadīt un kurš spētu nobraukt pa jūru deviņas jūdzes. Šādu braucamo varēja pagatavot vienīgi no mastu kokiem.
Vilsons un Milredijs ķērās pie darba. Viņi pārcirta vispirms takelāžu vinču augstumā, un drīz vien viņu cirvji kapāja pie pamatnes grotmastu, kas brakšķēdams nogāzās uz labā borta reliņiem. «Makarijs» tagad bija bez mastiem gluži kā pontons.
Masta apakšējā daļa, marsstenga un bramstenga tika atdalītas cita no- citas un sazāģētas. Plosta galvenās daļas jau atradās ūdenī. Tam pievienoja vēl fokmasta atliekas un visus šos apaļkokus cieši jo cieši sasēja kopā. Džons pavēlēja vēl iestiprināt plostā pusduci tukšu mucu, lai paceltu braucamo augstāk virs ūdens.
Uz stingra pamata Vilsons vēl uzsita paretu dēļu klājienu. Viļņi tagad' varēja apskalot plosta virsmu, turpretī braucēji bija paglābti no samirkša- nas. Turklāt cieši kopā sastiprinātās mucas visapkārt plostam veidoja kaut ko līdzīgu falšbortam, kas pasargāja no lieliem viļņiem.
Šai pašā rītā Džons Mengls, redzēdams, ka pūš izdevīgs vējš, lika uzstādīt plosta vidū pagaidu mastu. Šim nolūkam tika izmantota bramrāja, kuru nostiprināja ar vantīm un kurā uzvilka buru. Plosta pakaļējā daļā tika pierīkots plats stūres airis, lai braucamo varētu vadīt.
Tik rūpīgi un pārdomāti būvētam plostam vajadzēja izturēt viļņu triecienus. Bet vai plosts sasniegs krastu, ja vējš mainīsies? Pagaidām uz šo- jautājumu neviens nevarēja atbildēt. Pulksten deviņos kuģinieki sāka gatavot plostu ceļam.
Vispirms tika iekrauti pārtikas krājumi tādā daudzumā, lai to pietiktu līdz Oklendai, jo nebija nekādu cerību iegādāties pārtiku šai neviesmīlīgajā zemē.
No Olbineta krājumiem, kas bija sagādāti pirms «Makarija» došanās jūrā, bija palikuši pāri vienīgi daži gaļas konservi. Tas, protams, bija pārāk maz. Vajadzēja ķerties klāt kuģa virtuves produktiem, ne visai izciliem sausiņiem un divām muciņām sālītu zivju. Stjuartu tas ļoti mulsināja.
Produkti tika ievietoti cieši noslēdzamās, ūdensnecaurlaidīgās kastēs, kuras pēc tam nolaida uz plosta un cieši piesēja pie masta pamatnes. Arī ieroči un munīcija tika nolikti drošā un sausā vietā. Par laimi, ceļinieki •bija labi apbruņoti ar karabīnēm un revolveriem.
Uz plosta tika novietots arī enkurs, ja viena paisuma laikā nevarētu sasniegt krastu un vajadzētu noenkuroties selgā.
Pulksten desmitos ūdens līmenis sāka celties. Pūta vārgs ziemeļrietumu vējš. Jūras virsmu krokoja ņirbu vilnīši.
— Vai viss gatavs? — Džons Mengls noprasīja.
— Viss kārtībā, kaptein, — Vilsons atbildēja.
— Uz plosta! —• Džons Mengls uzsauca.
Lēdija Helēna un Mērija Granta nokāpa uz plosta pa rupjām virvju kāpnēm un iekārtojās pie masta uz pārtikas kastēm. Viņu ceļabiedri ieņēma vietas turpat līdzās. Vilsons satvēra stūres airi. Džons Mengls nostājās pie buras gitaviem, un Milredijs pārcirta tauvu, ar kuru plosts bija piesiets pie brigas borta.
Bura attinās, un plosts, paisuma un vēja dzīts, uzsāka savu braucienu pretim krastam.
Līdz cietzemei bija deviņas jūdzes. Laiva ar labiem airētājiem šo attālumu varētu nobraukt trijās stundās. Ar plostu tas nebija tik viegli izdarāms. Tiesa, ja vējš pieturēsies, varbūt izdosies nokļūt krastā viena paisuma laikā. Turpretī, ja vējš pierims un iestāsies bēgums, plostu sāks dzīt atpakaļ selgā. Tad vajadzēs izmest enkuru un gaidīt nākamo paisumu. Džons Mengls par visu to bija gaužām noraizējies.
Tomēr jaunais kapteinis cerēja, ka viss beigsies labi. Vējš kļuva spirgtāks. Tā kā paisums bija sācies pulksten desmitos, tad sasniegt krastu vajadzēja ne vēlāk par pulksten trijiem dienā, pretējā gadījumā jāizmet enkurs vai arī jāļauj bēgumam aiznest plostu atpakaļ jūrā.
Sākumā brauciens noritēja gludi. Melnās klinšu galvas un dzeltenīgie smilšu sēkļi pamazām nozuda zem paisuma viļņu vāliem. Bija vajadzīga ārkārtīga piesardzība un liela veiklība, lai izvairītos no šīm neredzamajām zemūdens klintīm un vadītu plostu, kas lāgā neklausīja stūrei un nemitīgi novirzījās sāņus.
Pulksten divpadsmitos ceļinieki vēl atradās piecas jūdzes no sauszemes. Skaidrais laiks ļāva pietiekami labi saskatīt krasta līniju. Ziemeļaustrumos pie apvāršņa slējās divi tūkstoši pieci simti pēdas augsts kalns. Tā dīvainās aprises atgādināja atpakaļ atgāztu ņirdzīga pērtiķa galvu. Tas bija Pirongija kalns, kas, spriežot pēc kartes, atradās tieši uz trīsdesmit astotās paralēles.
Pusvienos Paganels pievērsa ceļabiedru uzmanību tam, ka visas zemūdens klintis nozudušas zem paisuma viļņiem.
— Izņemot vienu, — lēdija Helēna atsaucās.
— Kuru, kundze? — Paganels jautāja.
— To tur, — lēdija Helēna norādīja uz melno punktu apmēram jūdzi no plosta.
— Patiešām, — Paganels atbildēja. — Pacentīsimies precīzi ielāgot klints atrašanās vietu, lai neuzskrietu tai virsū, jo drīz vien jūra noslēps arī to.
— Tā atrodas tieši uz ziemeļiem no kalna, — Džons Mengls sacīja.
— Pielūko, Vilson, ka apbrauc tai apkārt!